100 dabas brīnumi: #13 Kāpa, kas pirms 100 gadiem vajāja Pārdaugavu Attēlu galerija

Apollo
10 komentāri

Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.

Ņemot vērā, ka Rīga patiesībā ir zaļa pilsēta, un tās teritorijā ir sastopama pat visai savvaļa daba, šajās brīvdienās lecam 13. autobusā un braucam uz Mežāri. No turienes pa maziem mežu un polderu ieskautiem celiņiem, dodamies garām Bišumuižai – Vārnukroga virzienā. Pie Kaupes mājām ejam taisni mežā, kur Baltās kāpas pakājē atrodas Padomju laiku mantojums – dārziņu kooperatīvs, kurš ar savām atkritumu kaudzēm, īpatnajiem namiņiem un mašīnu riepu izdangātajiem mētrājiem līdz nepazīšanai pārveidojis piejūras mežu. Nejauši uzduramies kādai mājai bez žoga, kurā saimnieko liels un nikns suns. Labi, ka viņš ir lēns un neizlēmīgs, un mums izdodas aizlavīties.

Esmu te bijis vairakkārt, tāpēc zinu, ka Baltā kāpa nekādu satriecošo iespaidu neatstāj. Iedvesmojošs drīzāk te ir skats, kas no Baltās kāpas virsotnes paveras uz apkārtni un Lielupes ieteku jūrā. Pati kāpa droši vien labi izskatās, kad saskatāmi tās apmēri, piemēram no garām braucošiem kuģīšiem vai pa Buļļuciema un Stirnuraga namu logiem. Baltā kāpa sākusi veidoties 1755. gadā, kad Lielupe kārtējos pavasara palos pārrāva kāpu joslu pie Vārnukroga, izveidojot pašreizējo Lielupes ieteku jūrā. Vairākus gadus cilvēki centušies radušos ieteku aizbērt, tomēr acīmredzot tas nav izdevies.

Kā jau tas nereti notiek ar dabas brīnumiem, galvenā to vērtība nav konfekšu papīriņā, bet gan tajā, kas tur ir ietīts. Baltā kāpa ir tikai pavisam niecīga daļa no 10 kilometrus garās Bolderājas–Priedaines kāpu grēdas jeb Buļļu kāpām, kā tās dēvēja senāk. Mūsu dienas mērķis ir noiet Bolderājas kāpu pilnā tās sākotnējā garumā līdz pat Bolderājai.

Vēsturnieks Johans Kristofs Broce uzskatīja, ka Bolderāja savu nosaukumu ieguvusi tieši no Lielupes. Lielupei dažādos laikos un vietās ir bijis savs nosaukums, un tās lejtecē, sākot ar Buļļu muižu, upe saukta vāciski – Bolderae.  Tai savukārt vārdu esot devis Johans jeb Jānis Bulderings. Vēlāk Lielupes lejteci Buldurupi sāka dēvēt par Buļļupi. Kāds citas avots apgalvo, ka Buļļupes nosaukums drīzāk saistīts ar seklajā upē lietotajām platdibena laivām, kuras dēvēja par Die Bulle. Interesanti, ka Jānis Bulderings devis vārdu arī Jūrmalas pilsētas daļai – Bulduriem.

Dodamies Bolderājas virzienā pa taciņām, uz kurām sniegs ir nokusis ātrāk nekā uz sūnām, radot skaistus zīmējumus. Uz diviem pakalniņiem atrodam rožlapiņu izveidotas mandalas. Es apgalvoju, ka to izdarījuši sektanti, savukārt Elizabete uzstāj, ka tas ir romantiski noskaņotu personu roku darbs. Ik pa laikam satiekam cilvēkus, kas pastaigājas vai nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm. Kāpu grēdas pirmā daļa ved pa skaidri saskatāmu virsotnes kori, kurai abās pusēs ir stāvas nogāzes ar skaistu ainavu uz apkārtnes mežu. 

Liela daļa priežu ir sastādīts taisnās līnijās. Tas ir raksturīgi piekrastēm, kur cilvēks centies cīnīties pret dabas postošajiem spēkiem. Senos laikos Bolderājas kāpas ir bijušas noaugušas ar mežiem, tomēr aktīvās izciršanas un meža ugunsgrēku dēļ meži izzuduši un kāpas bez apauguma kļuva vējiem viegli kustināmas. Valdošie austrumu vēji kāpu smiltis pārvietoja uz zemes iekšieni, tā rezultātā pamazām tika pārklātas Spilves pļavas, aizberot gan purvus, gan upju attekas un aprokot ēkas. Par vienu no upuriem kļuva Lofelda muižiņa, kas atradās pie Hapaka grāvja. Muižas iemītnieki pameta ēkas, kas dažu gadu laikā tika pilnībā apraktas smiltīs. Buļļu kāpas vietām pārvietojās ar ātrumu 3 metri gadā, tāpēc 1932. gadā tika sākta ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot.

Pēc apmēram diviem kilometriem kāpas kore vairs nav tik izteikta, tā maina virzienu pēc savas patikas un liek mums maldīties, kamēr mēs nonākam pie Buļļupes. Mežā vairs nav sastopami cilvēki un mēs aizvien biežāk uzduramies dzīvnieku spirām. Ir jauki, ka Rīgā tomēr ir vietas, kur nevar sastapt cilvēku. Kāpu virsotnes vietām paceļas gandrīz 30 metru virs jūras līmeņa, paverot skatu pāri apkārtnes priedēm. Pakāpjoties vēl nedaudz augstāk, kur atsegts ceļš jūras aukstajiem vējiem, var pamanīt izmaiņas florā – te ainava ar pundurpriedītēm, ķērpjiem un spilgtām sūnām uz īsu brīdi kļūst mežonīga un sveša. 

Pa ceļam uz Bumbu kalnu satiekam vairākus orientieristus, kas apjukuši ķemmē mulsinošos kāpu zīmējumus. Bumbu kalnā uzbūvēts iespaidīga augstuma skatu tornis, no kura redzama visa apkārtne. Skaidri iezīmējas Rīgas siluets, Hapaka grāvis, Buļļupe, Bolderājas skursteņi. Kā stāsta vēstures hronikas, Latvijas brīvības cīņu laikā Bolderājas kāpas tika izmantotas pret Bermonta karaspēku, lai latviešu karaspēka daļas, kas virzījās no Daugavgrīvas un Bolderājas, apietu Rīgu no ziemeļiem un rietumiem. Bumbu kalnā bija iekārtots Latgales divīzijas komandpunkts. No šejienes 1. novembrī pulkveža Krišjāņa Berķa vadībā sākās uzbrukums Pārdaugavai. 

Attīstoties Bolderājai, kāpas austrumu daļa tika norakta. Tagad te plešas Bolderājas kapi, ar saviem mākslīgajiem ziediem, ir izrakts Bolderājas karjers un netālu no Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcas atrodas necili iekārtota ēstuve, kurā mēs ēdām garšīgāko kebabu Rīgā, bet līdzņemšanai nopērkam milzīgu hačapuri. 

Aptuvens pārgājiena maršruts šeit.

Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos – «Facebook» un «Instagram».

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

21.07.2017
Ienākt apollo.lv