100 dabas brīnumi: #29 Loja – žanra klasika Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.

Gaujas Nacionālā parka kaktā, vien 20 minūšu braucienā no Rīgas plūst upe, kuru Murjāņos visticamāk ir šķērsojis ikviens šo rindu lasītājs. Pieredzējušiem dabas staigātājiem Lojas upes krasti ir labi zināms maršruts, tomēr, pateicoties tam, ka Loja nav iekļauta starp tradicionālajiem pārgājienu ceļiem, tās krasti nav piemētāti ar plastmasas taru un cigarešu izsmēķiem. Gauja, Amata, Salaca un citas nacionālā parka upes ar savām gravām un atsegumiem ir novērsušas dabas baudītāju uzmanību no Lojas, kura savā īsajā ceļā ir spējusi radīt īstenus mākslas darbus. Tikai 26 kilometrus garā upe ir slavena ar daudzajām smilšakmens klintīm, kuru sienās apskatāma ne tikai 1936. gadā iegravētā Rīgas alus reklāma, bet arī ar atrastajām bruņuzivju atliekām.

Loja tautā dēvēta arī par Loģi vai Klinšupīti, toties 17. gs. kartēs saukta par «Vēžu ķēniņa strautu». Vietējie iedzīvotāji senatnē piešķīruši upes krastos esošajām klintīm dzejiskus nosaukumus – Bruņinieka lēciens, Andreja klints, Mārtiņa siena, Loreleja. Mēs pārgājienu atklājam pie Vīgantiem, lai gan maršrutu var sākt arī nedaudz tuvāk Lojas ietekai Gaujā. Gar upi ved iekopta taciņa. Maršruts ir ainavisks, ar stāviem krastiem un nelielu reljefu. Pamata taciņa līkumo pa mežu, tomēr gadās arī kāda saules pielieta pļaviņa, kur pieēdamies meža zemenes.

Pēc brīža skatam paveras senlaiku nams, uz kura plašajām un lepnajām kāpnēm saimnieko divi kaķi. Te krūmos paslēpusies laipa, pa kuru šķērsojam Loju, tāpēc līdz pat spokainajai kamaniņu trasei upi mērojam pa otru krastu. No skaistiem koka dēlīšiem rūpīgi veidotā kamaniņu trase atstāj iespaidu, it kā būtu pamesta steigā. Pie vienas no virāžām ir atstutētas kamaniņas un turpat līdzās atrodas moku ratam līdzīgā ierīce, kas agrāk griezās ap savu asi. Trasē satiekam cilvēkus, kas pie ceļa redzējuši norādi «Privātīpašums», tāpēc jautā, vai mēs esam trases īpašnieki.

Tālāk ejot, satiekam divus makšķerniekus, kas atnākuši pēc forelēm, bet spriežot pēc bēdīgajiem komentāriem un tukšajām ķeselēm, mājās aizies tukšā. Pie Valmieras šosejas tilta no kraujas upē veļas neliels ūdenskritums. Upes caurteka vismaz šodien ir sekla un izbrienama ar baudu. Krietni grūtāk ir tikt pa šļūdeno granti atpakaļ uz šosejas. Vīgantu krodziņā atgriežamies pa šoseju un apēdam pa aukstās zupas bļodai ar buljona pīrādziņiem.

Tiem, kas vēlas ainavisku, viegli sasniedzamu un interesantiem objektiem piesātinātu pārgājienu ar salīdzinoši vieglu reljefu – Loja ir īstā vieta. Šis varētu būt labs iesācēju maršruts, kā arī ērts maršruts senioriem un ģimenēm ar bērniem. Turklāt iespējams pieķert klāt Ziedoņa māju,  Inčukalna Velnalu un Mednieku pili, kas turpat vien atrodas. Atpakaļceļu arī ieteicams veikt gar Loju, jo gājiens līdzās dzīvajai Valmieras šosejai ir neomulīgs.

Aptuvens pārgājiena maršruts šeit.

Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams arī sociālajos tīklos – «Facebook» un «Instagram».

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

24.08.2017
Ienākt apollo.lv