«100 Latvijas personības»: ieslodzītais nr. 73 823

Apollo
0 komentāru

Ar 1602 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 121. ir MIERVALDIS BIRZE (īstajā vārdā — Miervaldis Bērziņš) (1921–2000). Pēckara paaudzei labi pazīstamais ārsts, rakstnieks un publicists, vienlaikus arī Salaspils, Neuengammas un Būhenvaldes koncentrācijas nometņu bijušais ieslodzītais. Karš bija dziļa robežšķirtne viņa mūžā, kas saglabājās atmiņās arī visu turpmāko dzīvi, gan vairākus gadu desmitus rodot atspoguļojumu daudzos literārajos darbos, gan palīdzot izkrāsot vēstures «baltos plankumus» atmodas laikā un rakstnieka pēdējos dzīves gados.

Viena no pēdējām intervijām ar Miervaldi Birzi, kas tapusi 1999. gada vasarā, ir saglabāta, pateicoties filmu studijas «DEVIŅI» veidotajam dokumentālajam ciklam «Rakstnieks tuvplānā». Tajā Birze režisorei Inārai Kolmanei stāsta, ka spilgti atceroties divus skaitļus savā dzīvē — apliecības numuru, kad viņu uzņēma medicīnas fakultātē: 23 755, un otru — savu ieslodzītā numuru Būhenvaldes koncentrācijas nometnē: 73 823. «Es esmu redzējis — ar to nelepojos, bet ļoti nožēloju — tik daudz, ļoti daudz slepkavību. Un man ir nācies ar šīm, tagad jau samērā vājām rokām, toreiz stiprākām, ļoti daudz tikko mirušu jeb, pareizāk sakot, aizgājušu cilvēku nēsāt un nolikt kaudzē. Par to es nepriecājos, ka pazīstu dzīvi visādi.»

Latvijas neatkarības zaudēšana un padomju okupācija 1940. gada 17. jūnijā Birzi pārsteidza tēva mājās Kocēnu pagasta «Austrumos», kad noputējuši padomju tanki ar sarkanarmiešiem sabrauca netālās Kokmuižas skolas sporta laukumā. Brīvajā Latvijā augot, neko nezinot par patiesajiem apstākļiem Padomju Savienībā, Birze iluzori cerēja uz kādām pozitīvām izmaiņām un pats vēlējās ko darīt «laimīgās nākotnes» veidošanā. Jāņem arī vērā, ka pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma viņa tēvs — sociāldemokrāts un Rūjienas pilsētas vecākais — sešus mēnešus bija spiests pavadīt Liepājas koncentrācijas nometnē un pašam Miervaldim turpmākos gadus nācās cītīgi rauties lauku darbos, lai nopelnītu vajadzīgo skolas naudu kārotajām medicīnas studijām. 1941. gada maijā deviņpadsmit gadu vecumā viņš iestājās komjaunatnē. Ar to pietika, lai palikšana Latvijā Vācijas–PSRS kara sākumā sagādātu ciešanas visu turpmāko mūžu.

1941. gada «karstā vasara»

Miervaldi Birzi apcietināja 1941. gada 18. jūlijā, kad viņš no Rīgas ieradās dzimtajā pusē, satraukts par tuvinieku likteni kara un varu maiņās. Viņu sagaidīja ziņa, ka tēvs un tēva brālis jau arestēti un ka viņu pašu kā bijušo komjaunieti meklē rokā. Viņš naivi uzskatīja, ka neko sliktu nav darījis un tāpēc ar viņu nekas slikts nevar notikt. Kocēnu pagasta aizsargi tā nedomāja — arestēja un aizveda uz Valmieras cietumu. 1941. gada 26. jūlijā Ķelderlejā pie Gaujas nošāva 145 ieslodzītos, arī viņa tēvu Jāni un tēva brāli Augustu, abi bija Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieki. Pēc pases datiem, Birzes vārds bija Augusts Miervaldis Bērziņš tāpat kā tēva brālim, kuru sauca par Augustu Bērziņu. Kad nošaušanas rītā kamerā izskanēja šis vārds, tēvabrālis pasteidzās, teikdams: «Valdi, es iešu…» Tikai vēlāk pēc pārsūtīšanas uz Salaspili Birze, saņemot nevis savas, bet onkuļa personīgās mantas, saprata, kuru īstenībā torīt izsauca uz nošaušanu. «Drošības ieslodzījumā» Valmieras cietumā un Valmiermuižas nometnē nācās smagi strādāt, novācot kartupeļus, bet vēlāk, kad laimējās — no klūgām pinot groziņus un strādājot galdniecības darbus. Tur Birze atradās līdz 1943. gada 21. septembrim, kad viņu nosūtīja uz Salaspili.

Var piekrist Birzem, ka 1941. gada vasaras notikumi Latvijā lielā mērā ir piemirsti un netiek pietiekami izvērtēti: «Redziet, šis posms ir absolūti it kā izolēts, un ziniet, cik tas ir nepatīkami, tiek izolēts visur, kur latvieši nav bijuši iniciatori, bet piedalījušies. Tas tiek absolūti izolēts, kā es tagad pie vecuma jūtu. Valmierā krievi atkāpjoties nošāva 18 cilvēkus cietuma pagalmā. No tiem lielākā daļa bija Valmierā pazīstami cilvēki. Tur nošāva 18 absolūti nevainīgus cilvēkus bez kādas tiesas. Kā vēlāk uzzināju, bija atbraukusi speciāla komanda no Rīgas, kas viņus nošāva pirms atkāpšanās. Pēc tam 4. jūlijā Valmierā ienāca vācieši, pēc tam paņēma vietējos žīdus un vēl vienu otru, kas padomju laikā bijuši aktīvi. Neviens nezortēja, kas viņi tādi ir, žīdi tur galvenokārt bija. Tas liekas tagad nesvarīgi. Pēc tam iestājās padomju vara. Padomju varai bija absolūti nesvarīgi, cik tur tie vācieši nošāvuši. Padomju varai bija svarīga propaganda, ka vācieši ir daudz nošāvuši.» Intervijā «Rīgas Laikam» 1997. gadā Birze pat atzina: «Padomju laikā tie, kas bija gājuši bojā gulagā, bija bezvērts līķi; tagad tie, kas gājuši bojā vācu nometnēs, ir bezvērts līķi… Vienīgie, kas turas vidējā cenā, ir žīdi.»

Salaspils nometnē

Birzes vārdu bieži vien piesauc arī mūsdienu diskusijās par Salaspili, kad to apzīmē gan kā «nāves un iznīcināšanas», gan «darba un pāraudzināšanas» nometni. Tajā Birze bija spiests uzturēties no 1943. gada 21. septembra līdz 1944. gada 26. jūlijam. Klausoties pretrunīgos spriedumus par šo nometni šodien, tā vien šķiet, ka 1974. gadā izdotā fotoalbuma «Salaspils» priekšvārdā rakstītie Birzes vārdi nozīmi nav zaudējuši: «Okupācijas laikā nejaušs ceļinieks varēja noiet kājām pa Rīgas–Daugavpils šoseju pat līdz Ogrei un atpakaļ, nekā īpaša nepamanījis. Mājās viņš būtu varējis pastāstīt, ka redzējis karavīru posteņus un ka dažos ceļos nogriezties aizliegts. Tas arī būtu viss, ko viņš varēja redzēt. Latvijā zināja, ka Rumbulas mežā nošauti tūkstošiem ebreju, ka nedaudz tālāk, kaut kur pie Salaspils atrodas koncentrācijas nometne, kurā it kā mokot cilvēkus, ka karagūstekņi badā ēdot koku mizas. Starp redzēto un dzirdēto palika neziņas melnais aizkars, kurš tīši tika turēts apspiestās tautas acu priekšā.»

Birze gan neiztika arī bez tā laika obligātās retorikas, rakstot, ka Salaspilī un tās apkārtnē gājuši bojā vairāk kā 100 000 cilvēku, ka desmitiem tūkstošu te vesti iznīcināšanai no visas Eiropas un ka «bendes — īpaši augstāko rangu — vairākums nesodīti dzīvo dažādās rietumvalstīs. Vai ne tādēļ viņi skaļi skandina, ka tieši šīs ir «brīvās«pasaules valstis»?

Vienlaikus jāatzīst, ka 60.–70. gados vairākos izdevumos publicētajā grāmatā «Salaspils nāves nometnē» ievietotajās Birzes atmiņās neatrast izplatītos padomju propagandas izdomājumus par krematoriju krāsnīm, asins izsūkšanu no bērniem un citus. Tieši otrādi, viņš atklāti raksta, ka nometnē mitinājušies ne tikai politieslodzītie, bet arī spekulanti, ka bija vācu apsargi, kuri tikai izlikās, ka ir rupji pret ieslodzītajiem, ka apcietinātajiem palīdzējuši arī civilstrādnieki, kas nav bijuši ne sociālisti, ne komunisti, un tamlīdzīgi. Arī Latvijas radio raidījumā «Laikmeta griežos» 90. gadu pašās beigās Birze atzina, ka latviešu apsardzes vīri nav izturējušies slikti un šeit nav notikusi masveidīga ieslodzīto apšaušana. Būdams nometnes sanitārs, Birze atcerējās, ka asinis bērniem ņemtas no vēnas tikai tik daudz, cik nepieciešams laboratoriskiem izmeklējumiem (10–20 ml), un ka nometnē dažādos laikos bijuši ieslodzīti 2500–6000 cilvēku. Ar Būhenvaldi, Osvencimu vai Treblinku Salaspils nometne nav līdzināma.

Interesantas ir arī Birzes liecības par darbā Spilves aerodromā pavadīto laiku: «Kādu simtu mūs aizsūtīja uz Salaspils filiāli Spilvē. Uzturs jau nebija labāks, toties nost no lielo sitēju acīm. Aerodromā mūs apsargāja latviešu SD rota, tā sauktie «Arāja zēni», tie, kuri bija atpūtā pēc asiņainajām ekspedīcijām frontes aizmugurē Baltkrievijā vai Polijā. Juzdamies pārāki par vienkāršajiem karavīriem, kuri kaujas frontē, viņi sīkumiem nepiesējās. Dažkārt, pie mūsu gādīgi sakurta ugunskura sildīdamies, pat šo to no savām gaitām pastāstīja. Viņi mums atļāva zem plānajām pluču drānām uz miesas satīstīt blīvos papīra cementa maisus, kuri brangi pasargāja no Spilves klajuma vējiem. Cēlām milzu angāru transporta lidmašīnām. Vācu firmas vācieši dikti nevēlējās nokļūt frontei tuvāk un tīši stiepa darbus garumā. Cik spēdami, viņiem palīdzējām.»

Ceļš uz Būhenvaldi

Salaspilī Birzem nācās būt līdz pat 1944. gada jūlijam, kad viņu kopā ar 1200 cilvēku lielu ieslodzīto transportu pārveda uz Vāciju. Šis ceļš bija mokošu ciešanu pilns. «Pirmais smagais pārdzīvojums bija brauciens cauri Jelgavai, kas bija tikko no krieviem bombardēta un dega. Un apsardze rīkojās ļoti saprātīgi no viņu viedokļa — mūs iebīdīja vienā blakusceļā un pati aizgāja kaut kur projām, kamēr tur visapkārt dega. Šis brauciens bija ļoti traģisks jau tāpēc, ka mēs nonācām Jelgavā taisni tai brīdī, kad īsi pirms tam bija notikusi krievu bombardēšana. Apkārt dega vagoni, un tikai vēlāk mūs tur izvilka ārā. Nonācām Mažeiķos, tad Tilzītē, tas varbūt bija viens no visbriesmīgākiem momentiem mūsu braucienā. Tilzīti tikko bija bombardējuši, tas ir ļoti rets gadījums, kad tik tālu bija atlidojuši angļi. Un Tilzīte bija pamatīgi bombardēta un visa Tilzītes stacija dega. Mūsu sastāvu iebīdīja starp diviem degošiem sastāviem. Mēs ārkārtīgi baidījāmies, ka neaizdegas mūsu vagons, mūsu sastāvs, un visapkārt bija apsardze. Nošaut ir viena lieta, bet sadegt ir vēl sliktāk, katrā ziņā sliktāk. Un tad mēs ļoti baidījāmies, mēs labu laiku dzīvojām tur, kamēr ugunis apdzēsa.

Aizbraucām tālāk, mūs aizveda uz Hamburgu uz Neuengammas nometni. Tur es pēdējo reizi redzēju tos latviešu SD puikas, kuri mūs izvadīja ārā no vagona. Daži nespēja izkāpt, tos izsita ārā. Pēc sejas es vēl atceros to, kurš pārņēma šo ešelona vadību un pateica «mēs esam nodevuši jūsu rīcībā», un vācu sargiem atdeva mūs. Un vācu apsargi rīkojās atkal pēc savas metodes. Abās pusēs bija vācu aitu sugas suņi un mūs dzina tur cauri līdz Neuengammas nometnes vārtiem un aiz tiem. Un tad mūs, 1200 plikus, nostādīja un izmeklēja 400 spēcīgākos, kas toreiz bija samērā labā stāvoklī, sevišķi smagiem darbiem uz Būhenvaldi. Bija ļoti neparasti, ka bija jāceļo cauri no stacijas līdz vārtiem, ļoti bagātiem kāpostu laukiem, kur bija abās pusēs SS sardzes mājas ar barakām. Un šie kāposti, tā saka, esot mēsloti arī ar krematorijas pelniem. Nu tur iekšpusē bija lielais placis, sanāksmju laukums, pa labu roku bija viena māja ar ļoti garu skursteni, tā bija, protams, mēs sapratām, ka tā ir krematorija. Mēs tur bijām ļoti īsu laiku. Tur mūs identificēja kādā telpā, un tikai vēlāk mēs uzzinājām, kas tanī telpā bija noticis. Tas bija tāds mazs kambarītis, kur mūs nostādīja no priekšas un profilā, un fotografēja. Un mēs nezinājām, ka aiz sienas ir tāda maza lūciņa, kas atveras, un apmēram pusgadu pirms mums kādi 220 sagūstīti padomju karagūstekņi šādā veidā, tēmējot pakausī, bija nošauti.»

Kara beigas Vācijā

1945. gada 9. aprīlī sākās Būhenvaldes nometnes evakuācija, un 19. aprīlī Birzem kopā ar skolotāju Jāni Bērziņu izdevās aizbēgt no ieslodzīto transporta. Divas reizes vēl nācās sastapties ar vācu dezertieriem un melot, ka abi bēgļi ir latviešu civilstrādnieki. Bēgšana gan vēl negarantēja drīzu izglābšanos un atgriešanos dzimtenē. Birze atceras, ka ne tikai viņš pats, bet simtiem tūkstošiem nometnē gaidījuši sarkano armiju kā atbrīvotājus: «Bet cik drīz vīlos visā, ko tā pārstāvēja. Jau pirmajās dienās mājupceļā. Kādu vakaru meklējām naktsmītni lielās lauku mājās. Saimniecei bija jauns stāvs, bet savādi veca, netīra seja. Otrā dienā uzzinājām, ka viņa tīšām nosmērējusi seju, lai izskatītos pretīgāka. Jo pirms pāris dienām sarkanarmiešu vads izvarojis visas mājas sievietes, bēgles no Berlīnes. Divas tur pēc tam tika stumdītas ratiņos.»

Kara beigās Birzem kopā ar vairākiem bijušajiem latviešu ieslodzītajiem nācās iet arī cauri 1944. gadā Varšavas sacelšanās laikā gandrīz pilnībā nopostītajai Polijas galvaspilsētai. Nakšņošanu tajā viņš atcerējās ar zināmu sarkasmu: «Mēs meklējām naktsmājas, jo mums bija ko maksāt — bija katram divi vai trīs konservi mugursomās. Un tad — man jāsaka tā bija vienīgā reize mūžā –, kad esmu gulējis prostitūtas gultā. Jo tur bija tāda dārzu kolonija, nu tur bija tāda nesabombardēta, vesela māja, un šinī mājā galvenā istabā bija ārkārtīgi plata gulta, iespējams, kaut kas apmēram pēc Ludviga XIV. Tā bija, protams, kaut kur nozagta, bet viņa bija ļoti plata un viņai bija labs matracis. Un mēs tā četri gabali bijām ārkārtīgi, nu, novārguši un lūdzām, vai nevaram pārnakšņot. Tur bija divas poļu dāmas, un viņas teica: «Ļoti labprāt, vai jums ir ko maksāt?» Mēs teicām: katram ir konservu kārba. Mēs tur gulējām, kaut gan gulta plata, tomēr blakus gulēt nevarējām — gulējām daži šķērsām, bet ļoti labi pārgulējām, kopš ilgām dienām un naktīm nebijām tik labi gulējuši. Un otrā dienā viena no tām dāmām teica: «Nu, vai tad jums vairāk neko nevajag?» Mums bija tā mazliet nesaprotami, mēs paprasījām aukstu ūdeni, kur nomazgāt seju, un tad tikai vēlāk, kad tur pienāca klienti, mēs sapratām, ka esam pārgulējuši pie prostitūtām. Tā bija ļoti salda gulēšana. Un ceļojām tālāk uz ļoti drūmu nākotni, jo, tiklīdz pārbraucām Baltkrievijas robežu, mūs izsēdināja no vagona ārā, čekas ķēde aplenca un aizveda uz Grodņas filtrācijas punktu.»

Savējo gūstā

Tūlīt pēc kara beigām Birzem vēl bija iespēja nonākt amerikāņu okupācijas zonā Vācijā, taču viņš, neskatoties uz apsaldētajām kājām, gāja uz austrumiem, lai ātrāk nokļūtu mājās. Kaut Otrais pasaules karš Eiropā bija beidzies, pirms atgriešanās Latvijā Birzem kā daudziem tūkstošiem citu bijušo nacistu koncentrācijas nometņu ieslodzīto nācās iziet cauri «padomju filtrācijai». Kā liecina arhīvu dokumenti, no 1945. gada 24. maija līdz 13. septembrim viņš atradās pārbaudes — filtrācijas punktā Grodņā. Atkal aiz dzeloņstieplēm un sargtorņiem ar mongoļu sardzi. Atpakaļceļa nebija, ja arī par tādu sāktu domāt.

Par pārdzīvojumiem ceļā uz Latviju Birze stāsta: «Tas bija pirmais bēdīgais pārsteigums, kad es biju izbēdzis no nāves marša Vācijā un kaut kā ar apsaldētām kājām — pēc izbēgšanas man gāja diezgan smagi: badā un tādā ziņā, bet es kaut kā atkūlos pāri Polijai — un tad mani paņēma mūsējie. Paņēma čekas filtrācijas punktā. Es gulēju Grodņā bijušās poļu kazarmās uz bruģa. Tas bija diezgan nepatīkams moments. Gandrīz varētu teikt, ka tas bija mazliet satricinoši, kad es pēc četru gadu diezgan smaga ieslodzījuma atrados atkal… kā toreiz cietumā teica: «visnepatīkamākais ir atrasties savējo gūstā». Birze atceras, ka viņi ar skolotāju Bērziņu pat novietoti kopā ar vācu karagūstekņiem un gandrīz aizsūtīti uz karagūstekņu nometni. Kādā komandantūrā padomju filtrācijas virsnieks tā arī pateicis: «Jūs esat no koncentrācijas nometnes? Bet visus kārtīgus cilvēkus taču vācieši nošāva! Un jūs, maukas, palikāt dzīvi?»

Karš Birzem atņēma ne tikai tēvu un tēvabrāli un iedragāja veselību, bet mainīja turpmāko dzīvi. Karš izšķīra ar jaunāko brāli, kuru kara beigās iesauca leģionā. Padomju gados Birze atmiņās rakstīja, ka brālis 14 gadu vecumā, zaudējis tēvu, kļuva par ģimenes galvu. Kā varēdams, centās atbalstīt Salaspils nometnē ieslodzīto brāli — «cik viņš neskrēja, nespekulēja, nemainīja, lai arvien gan atļautajos, gan neatļautajos sūtījumos es atrastu pa cigaretei, pa margarīna paciņai». Vēlāk brālis pazudis kara vētrās. Tikai 1997. gadā intervijā žurnālam «Rīgas Laiks» Birze atzina, ka pēc kara filtrācijas punktā Grodņā kāds bijušais leģionārs paziņojis, ka brālis esot dzīvs. Tomēr Birzem viņu nav izdevies atrast. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka brālis dzīvo sveiks un vesels Austrālijā, ka pāris reižu rakstījis no Francijas, kur dienējis baltiešu sardžu vienībās Rietumu sabiedroto karaspēkā. Tad pārtraucis rakstīt, jo domājis, ka varētu vecākajam brālim kaitēt.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv