«100 Latvijas personības»: Arveds Švābe

Apollo
0 komentāru

Ar 1573 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 125. ir vēsturnieks Arveds Švābe. Dzejnieks, bohēmas cienītājs, mērķtiecīgs vīrs, kas paša spēkiem no mājskolotāja kļuvis par profesoru — 44 gadu vecumā Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē kā tiesību zinātņu doktors, bet pēc četriem gadiem — par jaunizveidotās Latvijas vēstures katedras vadītāju un profesoru Filoloģijas un filozofijas fakultātē.

«Maz ticams dēku stāsts ir dzīve mana

Par mūku, kas ar velnu spēkojies.»

(«Dēlam», 1945)

Maskava. 1916. gads. Pirmais pasaules karš. Karaspēkā mobilizē arvien jaunāka gadagājuma vīriešus, bet Arvedam Švābem ir jau 28 gadi. No iesaukšanas izvairījies, pateicoties «pašu izrakstītiem pasu datiem», bet nu ir brīdis, kad izskats tiem vairs neatbilst. Tāpēc «visa komūna» nolemj doties bēgļos uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādā Ķīnas muitā. Viņi gudro nelegāli pāriet Dienvidmandžūrijas robežu un doties uz Filipīnām vai Austrāliju, taču pārdomā, jo pēdējās dienās uz robežas notverti daudzi pārbēdzēji mobilizācijas gados. Draugi atgriežas Maskavā, bet Arveds kopā ar sievu, ko apņēmis pirms diviem gadiem, ceļo uz Vladivostoku. Tur dzīvo viņa mātes māsa Kristīna.

Kāda būtu Latvijas historiogrāfija, ja Švābem toreiz būtu izdevies aizmukt uz Filipīnām vai tālo Austrāliju? Viņš nebūtu trīs gadus strādājis par jaunāko ierēdni uz dzelzceļa līnijas Vladivostoka–Harbina pasta vagonā. Viņam ir iespēja iet kolēģu pēdās un kļūt bagātam, nodarbojoties ar opija kontrabandu — toreiz to ar ātrvilcieniem sūta no Persijas uz Pēterburgu un tālāk uz Mandžūriju un Koreju. Taču viņš opija vietā cītīgi vadā līdzi Latvju dainu sējumus, no kuriem kāds allaž atrodas vagonā blakus šķirojamo vēstuļu kaudzēm. Švābe to lasa katrā vaļas brīdī un uzraksta pirmo uzmetumu savai pirmajai zinātniskajai monogrāfijai «Dzimts satversme», kurā uzjundī ideju buķeti, kas nākamo 20 gadu laikā izplauks virknē pētījumu.

Ja Švābe sekretāra pienākumus Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālajā birojā apvienotu ar darbu pastā, Latvijas vēstures historiogrāfijas klāsts saskaņā ar vēsturnieka Heinriha Stroda aplēsēm būtu ne tikai par 31 zinātnisku grāmatu un 437 zinātniskiem un populārzinātniskiem rakstiem, bet arī par 17 daiļliteratūras grāmatām nabagāks. Liktenīgajā darba pamešanas dienā ir viņa kārta doties kārtējā braucienā uz Harbinu. Tieši šo vilcienu nemiernieki nolaiž no sliedēm kādas sopkas stāvā pagriezienā.

1917. gada «marta un oktobra revolūcijās», viņa paša vārdiem izsakoties, Arveds Švābe nepiedalās, jo uzskata to par krievu iekšējo lietu. Taču 1918. gada septembrī latviešu sociāldemokrāti mazinieki Vladivostokā nodibina Latvijas pašnolemšanās savienības nodaļu. Tiek izvirzīts ierosinājums formēt latviešu karaspēka vienības Sibīrijā kopējai cīņai ar sabiedrotajiem Urālu frontē pret Vāciju ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos krievu pilsoņu karā un ka sabiedrotie deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības. Šīs lietas nokārtošanai 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauc latviešu bēgļu konferenci, kas ievēl Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālo biroju. Tajā ir arī Arveds Švābe. Kad 7. novembrī paraksta līgumu ar franču militāro misiju par Imantas pulka formēšanu, sākas drudžains darbs centrālajā birojā. Kopš 1919. gada marta Švābe pilda sekretāra pienākumus. Lai paātrinātu Imantas un Troickas pulku pārvešanu dzimtenē, septembrī delegācijas sastāvā dodas uz Parīzi. Līdzi — koferis, kurā šifrētas Kolčaka telegrammu kopijas (slepenu rīkojumu noraksti). Tās sagādājusi Centrālā biroja pretizlūkošanas nodaļa. Uz kuģa Švābe ar kolēģiem kāpj Imantas karavīru apsardzē, jo saņemtas ziņas, ka krievu politiskā policija viņus gatavojas ostā vai uz kuģa apcietināt kā boļševiku aģentus.

«Kopš jauneklīgiem astoņpadsmit gadiem

Bij nekurienes zilā roze prātā;

To meklēju es tikla mūka sātā

Pie Platona un citiem gara radiem.»

(«Zilā roze», 1944)

Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Arveds studē Maskavā Šaņavska universitātē — vispirms dabas zinātņu, tad vēstures un filoloģijas un kādu laiku arī tiesību un tautsaimniecības fakultātē. Kad nauda turas — studē, kad aptrūkstas — atgriežas Rīgā, lai ar publiskajām lekcijām un rakstiem to nopelnītu. Viņš kļūst vai pats populārākais lektors kreisajās biedrībās visā Latvijā. «Arveds Švābe stāvēja ļoti tuvu marksismam, strādāja kreisajā presē, bet viņš teica, ka pie sociāldemokrātu partijas tajos gados nekad neesot piederējis. Tā tas arī būs, jo Arveds Švābe toreiz, tajos jaunības gados, nespētu panest nekādu partijas disciplīnu, nepildītu tās direktīvas,» atzīst viņa draugs rakstnieks Jānis Grīns. «Viņš bija «brīvs sociālists», patmīlīgs un stūrgalvīgs, kādas īpašības, gan apslāpētas, to pavadīja visu mūžu. Audzis garīgā vientulībā, pats izlauzis sev dzīvē ceļu, Švābe bija iedomīgs un paštaisns kā citi tāpat augušie. Bet viņa rakstura šķautņainības bagātīgi atsvēra viņa fainomenālās darba spējas un vispār lielā apdāvinātība.»

Studējot Švābe saprot, ka nekļūs par dabas pētnieku, jo nespēs «visu mūžu veltīt kādai sīkbūtnei vai krustojot peles un mušas». «Likās, ka dažkārt mani vada pareiza dievišķīga nojauta, bet citkārt velnišķīgs kārdinājums dabūt pievilto dvēseli uz neceļiem. Kā literātu mani bez šaubām interesēja arī humanitārie priekšmeti, kāpēc 1912. g. rudens semestrī sāku apmeklēt lekcijas vēstures un literatūras nodaļā, līdz beidzot galīgi pārtraucu dabas zinātņu studijas. Tomēr arī no tām biju daudz ko ieguvis, proti, parašu precīzi novērot sīkas pārmaiņas un morfoloģiski salīdzināt pieredzes materiālu, kas vēlāk man lieti noderēja vēstures avotu un dažādu sociālu un tiesisku institūtu pētīšanā.»

1919. gada novembrī Arveds Švābe atgriežas Rīgā. Iestājas Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. 1920. gadā kļūst par Satversmes sapulces deputātu. Frakcijā Švābe ir kluss un neaktīvs, sevī iegrimis vēro notikumus un personas, — vismaz tā šķiet Fēliksam Cielēnam. Pats Švābe stāsta, ka bieži tērzējis ar Aspaziju, kas dzirkstošām acīm stāstīja par jaunību un literārajām gaitām. Tuvāk iepazinies arī ar Kristapu Eliasu un Raini. Satversmes sapulces deputāts Švābe 1921. gadā iestājas Latvijas Universitātē studēt… jurisprudenci.

«Kopš liktens spēlē viņa zuda man,

Es staigāju pa bābelēm un bāriem,

Kur ļaužu tirgū maskas dej pa pāriem

Un mesas vietā ņirdzīgs džezbends skan.»

(«Maskas», 1926)

«Švābe savā personīgajā stājā ir ļoti impozants: liels, stalts, cieņas aplidots. Ļaudis ietekmē viņa plašās zināšanas dažādās disciplīnās. Savā personīgajā dzīvē viņš tomēr nekad nav paļāvies dogmām un dzīvojis ļoti intensīvi. Viņā ir kaut kas no angļu diplomāta, amerikāņa tieksmes pēc personīgas brīvības un kritikas un franču dzīves priecīguma un mākslas mīlestības. Viņš ir ienīdis partiju disciplīnu un dogmas, ir dziļi reliģiozs, nepiederēdams tomēr kādai atsevišķai baznīcai. Iedzimts skepticisms un atklātība sagādājuši viņam daudz nepatikšanu. Viņš mīl izteikties asi un kodolīgi, un viņa vēstules ir vienreizējas sava īsuma un kodolīguma dēļ. Viņš nekad nav bijis diplomāts vai politiķis. Viņš ir zinātnieks un mākslinieks.» Cieņpilna elegance jaušama šajā raksturojumā, kura autors ir viņa students, izcils vēsturnieks Edgars Andersons.

Švābesprāt, dokumenti paši runā, ja pareizi sakārtoti un pasniegti. Viņa darbus izceļ matemātiska precizitāte un materiālu organizācija, tajā pašā laikā — uzsvērums, ka vēstures vielai jābūt arī labai literatūrai un patiesam stāstam vienlaikus. Profesors novērtē tekstu varu, viņam rūp vēstures avotu izdošana. Švābe saprot jauno faktu izšķirošo nozīmi vēstures interpretāciju radīšanā. Viņš 1947. gadā trimdā uzraksta savu autobiogrāfiju, zināmā mērā pats nosakot, kādam būt stāstam, kas būs viņa dzīves vēsture. Šis avots ir izsmeļošs, atkailināti tiešs un tāpēc fascinē. Komponistu Jēkabu Graubiņu pārsteidz tas, «ar kādu pamatīgu objektīvu vēsturnieka mieru Švābe izklāstījis savu dzīvi».

Profesors neslēpj intensīvo dzīvošanu, ko piemin Edgars Andersons. 1919. gads. Tautas augstskolas atklāšanas aktā Švābi uzjautrina profesora Pētera Zālītes patētisms. Viņš apkārtējos meklē tādu pašu acu izteiksmi. Ir! Kādai blondai dāmai. «[..] mūsu skati krustojās, un mēs vienā mirklī samīlējāmies. Tā bij neatļauta, bet toties dziļa un īsta mīlestība, kas turpinājās līdz manas sirdsdāmas nāvei. Viņa mira ar tuberkulozi vienā no Davosas sanatorijām, kur to apmeklēju neilgi pirms nāves.»

1926. gada janvārī Arveds Švābe pabeidz Juridisko fakultāti un paliek pie Civiltiesību katedras. Nākamos divus gadus ar sociāldemokrātu gādību (izstājās 1926. gadā) ir Rīgas pilsētas pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā. «Kā oficiāla amata persona dažreiz gadā tiku ielūgts uz viesībām Brigaderu (Jānis Brigaders arī ir direkcijā. — I. L.) mājā Brīvības ielā, kur satikos ar latviešu pilsonības kulturālo izlasi. Tā kā man bij nelabojama enfant terrible slava, tad šai literārā salonā jutos kā vanags stikla sprostā. [..] tā bij labi audzinātu un cēlu džentelmeņu sanāksme, bet pārāk svinīga un vēsa, lai patiktu bohēmietim.» Švābe atklāj, kā radusies šī «enfant terrible slava». 1926. gadā viņš atrodas romantiskas izcelsmes sabiedriska skandāla epicentrā. Vēlāk Arveds Švābe rakstīs, ka šis bija viens no viņa mūža vistraģiskākajiem posmiem, kas beidzās ar divu rakstnieku — viņa paša un Pāvila Rozīša — sievu pašnāvību. Līna Marija Švābe nošāvās, Antonija Rozīte noslīcinājās. Arveds nolemj pārtraukt rakstnieka darbību. Viņam ir 38 gadi. Viņš pārdzīvo «dziļu psiholoģisku krīzi».

Profesors apprecēsies vēl trīs reizes. Otrā sieva Helma Švābe 1934. gadā nomirs ar diloni. Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti viņš apņems par dzīvesbiedri 1936. gada 25. maijā. Viņi izšķirsies Otrā pasaules kara gados. Laulības ar dzejnieci Lidiju Kronbergu Arveds Švābe noslēdza 1954. gada 25. aprīlī. Šķiet, viņš bijis džentlmenis attiecībās ar sievietēm.

«Mēs sēdējām «Café de l' Opera»,

Un daiļa pasniedzēja draiski smēja:

– Še, kungs, būs lūgtā kumelīšu tēja,

Kas mūzām spārnus raisa vakarā.»

(«Dzejnieks kafejnīcā», 1926)

20. gadu beigās vēsturnieks, diplomāts Arnolds Spekke Varšavā Przezdziecka-Tīzenhauza ģimenes arhīva kartotēkā pamana milzīgu skaitu dokumentu no baroniem Tīzenhauzeniem piederošām muižām Vidzemē. Konstatē, ka to saimnieks paskaidrojumos latvietim nav dāsns, jo piemin Vidzemē 1905. gadā sadegušo mantu. Par vērtīgo 16. gadsimta sākuma atradumu un apstākļiem, kas jāpārvar, lai tam tiktu klāt, viņš pastāsta draugam Arvedam Švābem. «Švābem līdzīgas lietas nebija jāstāsta divas reizes. Pirmā izdevībā viņš solījās taisīt savu uzbrukumu grāfu Przezdziecki-Tyzenhausu privātam arhīvam,» memuāros raksta Arnolds Spekke. «Ieraudzījis sava dzimtā novada senos dokumentus, viņš sajūsmā gribējis tūdaļ visus tos nofotografēt, bet archiva pārzinis kategoriski tam pretojies. Esot aizliegts nest dokumentus laukā no viņa krātuves. Ko darīt? Visādi izmēģinājies, Švābe beidzot uztaustījis vienu no poļu kunga vārīgām vietām. Viņš ļoti mīlējis šokolādi, bet pats to nopirkt nevarējis. Tad nu Švābe sācis viņu neuzkrītoši «bombardēt» ar šīs mantas kastītēm, līdz kamēr polim sirds palikusi mīksta un tas aizmiedzis acis, ļāvis nest dokumentus laukā pa vienam, lai tos nofotografētu. Tā radās A. Švābes grāmata «Quellen zur Rechtsgeschichte Livlands (1336–1551)», Rīga, 1940.»

Attiecībās ar studentiem profesors ietur zināmu distanci. Viņš ģērbjas konservatīvi kā angļu diplomāts, daudz neievēro studentus, bet profesora lekcijas saista no sākuma līdz beigām. «Nav noslēpums, ka studentes par viņu jūsmoja viņa stājas un izskata dēļ, bet studenti dziļi respektēja un cienīja. Vēl tagad viņa bijušie skolnieki, kas paši jau doktori un profesori, savās vēstulēs piemin viņu tikai kā Profesoru,» atklāj Edgars Andersons. «Viņš tomēr ziedoja daudz laika studentiem, kuru studijas un sasniegumi liecināja, ka viņi ir daudzsološi, un viņa attiecības ar šiem studentiem bija ļoti sirsnīgas. Nolaidību un paviršību viņš necieta, un studēt pie viņa nebija viegli.»

Par vēstures eksāmena kārtošanu pie Švābes atmiņās raksta sociāldemokrāta Voldemāra Bastjāņa dēls Ilmārs Bastjānis-Krasts. «Profesors Švābe sēdēja pie savas katedras, atbalstījis zodu uz delnas. Viņš gandrīz nemitīgi smēķēja. Pelnu trauks bija papirosu galu pilns pāri malām, un daļa pelnu jau nobrukusi katedras priekšā uz grīdas. Profesors jautāja, vai es gribot stāstīt to, kas minēts biļetē, vai kaut ko citu. Stāstīju par uzdoto tematu. [..] Tie, kas bija jau cauri, stāstīja pārējiem, ka Švābe ļaujot visiem runāt, par ko paši grib. Brūveris, atnācis tāpat paskatīties, jo varēja atbildēt arī sekojošā nedēļā, saberzēja rokas. [..] izlasīja un iemācījās lekciju pašu pirmo nodaļu par Livonijas ordeņa dibināšanu. Pie Švābes viņš iegāja kā pēdējais no pārbaudāmiem. Pēc piecām minūtēm viņš iznāca, galīgi nosvīdis, kaut arī telpas bija pavēsas. «Suņa laime,» viņš sacīja. Profesors esot teicis, ka visu dienu viņš studentiem ļāvis klāstīt, ko vien katrs gribējis, bet Brūveris, lūk, lai nu stāstot par profesora izvēlēto tematu — Livonijas ordeņa dibināšanu.»

«Jūs bailēs sastingtu, ja redzētu,

Kāds kapu lauks ir mana sirds.

Augsts žogs

No ziņkārīgiem šķir šo vietu svētu,

Un vārtus apslēpj skumjais tūjas koks.»

(«Kapu sargs», 1946)

Kāds nosaucis Švābes dzeju par viņa intīmās dzīves katedrāli. Ar poēmu «Pilsēta» (1913) un dzejoļu krājumu «Bulvāri» (1920) Švābe kļūst par urbānisma nodibinātāju latviešu dzejā. Savā ziņā var teikt, ka Čaks ies viņa iemīto taku. Pārtraucis dzejot 1926. gadā, Švābe atsāk vācu okupācijas laikā. 1944. gadā spiests aizbraukt uz Vāciju. No 1949. gada ir arhīva darbinieks Stokholmā.

Draugs Jānis Jaunsudrabiņš profesoru pieskaitījis tiem, «kas izlaisti pasaulē vienīgi ar sirdi» — Švābe «nav tikai sauss zinātnieks, bet joprojām arī dzejnieks». Šķiet, šis raksturojums skaidro daudzus pārsteigušo faktu, ka pirms nāves Švābe kļūst par katoli. Piedaloties izdevuma «Latvijas vēstures avoti jezuītu arhīvos» sagatavošanā, starp dokumentu sakārtotāju Dr. K. Kleintjenu un Švābi rodas draudzīgas attiecības. «Tad man kļuva zināms, ka prof. A. Švābe savās domās un pārliecībā stāv ļoti tuvu Katoļu baznīcai. Tas publiski apliecinājās viņa radio runā Rīgas radiofonā pāvesta Pija XI nāves gadījumā 1939. gadā, no kuras varēja secināt, ka tā varēja runāt tikai katoliski domājošs cilvēks,» raksta bīskaps Jāzeps Rancāns. «Kad es saņēmu ziņojumu no pr. K. Viļņa, ka š. g. [1959. gada. — I. L.] 8. augustā prof. A. Švābe ir apliecinājis, ka viņš pieder pie Katoļu baznīcas, tas man nebija nekāds pārsteigums, es to uztvēru kā pareizu dzīves secinājumu un sapratu, ka prof. A. Švābe, pieņemdams sv. sakramentus, ir sagatavojies nostāties taisnīgā Dieva priekšā un tā godam veicis savas laicīgās dzīves cīņu.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv