Aborts bija labākais risinājums

Apollo
0 komentāru

«Šobrīd, runājot par savu izvēli, man aborts liekas kā liels egoisms, taču tad man tā nebūt nelikās,» atzīstas 19 ga­du vecā Dace. Grūtniecības laiks pirms trim gadiem viņas atmiņā šobrīd lielā­koties ir sīku epizožu virknējums, ko sastāda emociju vai izjūtu uzplaiksnījumi.

Dace atminas, ka otrā grūtniecības mē­neša sākumā izjutusi fizisku diskomfortu, ko vēl pastiprinājis arī lielais stress. Attiecībās ar puisi mainījās vienīgi tas, ka abi vispār ne par ko nav strīdējušies un klusi gaidīju­ši, kad viss nokārtosies. Citādi dzīve ritēju­si tāpat kā iepriekš.

«Tolaik mēs ar draugu nelietojām nekā­dus kontracepcijas līdzekļus — kā izsargāša­nās metodi gada garumā izmantojām pār­traukto dzimumaktu. Visu laiku viss bija kārtībā, līdz reizei, kad tomēr paliku stāvok­lī,» teic Dace. To, ka, iespējams, gaida bēr­nu, viņa saprata jau pirmajā mēnesī, jo iz­palika līdz tam regulārās mēnešreizes.

«Kad menstruācijas nesākās, pateicu to savam draugam, sākām uztraukties. Tajā brīdī es neprātoju ne par izglītību, ne karjeru, bet bija apziņa, ka vienīgā iespējamā izvēle ir aborts.» Pēc dažām dienām Dace nopirku­si grūtniecības testu, kas apstiprinājis viņas bailes par to, ka iestājusies grūtniecība. «Piezvanīju savam draugam un pateicu: pozitīvs. Viņš teica, lai braucu pie viņa.» Meitene atceras, ka puiša dzīvoklī abi ilgi gulējuši viens otram blakus tumsā un runā­juši. Daces draugs teicis, ka, lai arī kādu lēmumu viņa pieņems, tā būs labi.

«Tad sā­kās nākamais posms — biju skaidri izlēmu­si, ka vēlos abortu, taču man bija tikai 16 gadu un es nezināju, ne kur to var izdarīt, ne arī to, kur mēs dabūsim vajadzīgo naudu, jo saviem vecākiem biju nolēmusi ne­ko neteikt. Piezvanīju divām savām tantēm — vienai, lai noskaidrotu, kur var izdarīt abortu, jo zināju, ka viņai pašai tāds jau ir bijis, otrai — lai aizņemtos naudu.» Kad nauda bija sagādāta, Dace kopā ar meite­ni, no kuras naudu aizņēmās, devās uz klī­niku, kur vēlreiz apstiprinājās fakts, ka viņa ir stāvoklī.

Vienīgais brīdis, kurā Dace no­bijusies, bijis tad, kad daktere teikusi, ka vi­ņas līdznācēja nav mammas māsa, bet gan draudzene, taču beigu beigās, kad tante uzrakstījusi iesniegumu, ka uzņemas par meiteni atbildību, aborts arī veikts. «Sapra­tu, ka iesniegums vajadzīgs gadījumam, ja ar mani notiktu kaut kas ļauns.»

Dace atzīst, ka pirms aborta nav domā­jusi par to, ka viņā aug maza dzīvībiņa, tā­dēļ nav bijis arī žēl, domājusi tikai par to, kā pašai būtu labāk. «Pieļauju, ka tā brīža risinājums bija sava veida aizsargreakcija, kas radās zemapziņā. Tagad, kad skatos uz maziem bērniem, protams, laiku pa laikam raisās domas, kā tas būtu, ja būtu…

Tolaik bija tikai viena epizode, kurā domāju par bērnu, — kādā no daudzajām reizēm, kad mēs ar draugu bijām kopā, domāju par to, ka viņam būs mans deguns un viņa mati, un gandrīz sāku raudāt, taču visu pārējo laiku grūtniecība manā apziņā tiešām nesais­tījās ar jaunas dzīvības rašanos. Es izslēdzu no savas apziņas bērnu kā tādu. Tūdaļ pēc aborta padomāju tikai to, ka narkoze ir la­ba lieta, jo vari vienkārši aizmigt, un, kad pamosties, viss atkal ir nokārtojies. Es do­māju arī par to, kā tas var būt, ka es ne­ko nejūtu, ka man nav žēl.» Dace atklāj, ka tikai pēc aborta, ejot uz procedūrām, viņa sākusi domāt par to, ko tas varētu būt no­darījis viņas reproduktīvajai sistēmai.

Izvēli nenožēlo

«Ja būtu saglabājusi bērnu, zinu, ka mums ļoti daudz palīdzētu mana puiša ve­cāki. Nezinu, ko un kā viņi izdarītu, taču ir skaidrs, ka būtu palīdzējuši, arī mana ģime­ne to uztvertu normāli.» Meitene atzīst arī to, ka tobrīd licies, ka viņai ir ļoti paveicies, kā viss tika nokārtots, — atrasta iespēja iz­darīt abortu, par grūtniecību neko neuzzinā­ja viņas vecāki, arī šobrīd Dace domā, ka tas bija labākais risinājums.

«Tagad, redzot, kā dzīvo citi, kas ir nonākuši līdzīgā situācijā un izvēlējušies bērnu saglabāt, man lie­kas, ka esmu rīkojusies pareizi. Es esmu par to atbildīga, bet nejūtos vainīga pie tā, ko izdarīju. Ja tas notiktu šodien, diemžēl jāsaka, ka tas būtu vēl viens aborts. Es zi­nu, ka aborts var izraisīt neauglību, taču uz­skatu, ka klīnika, kurā biju, tiešām ir ļoti la­ba. Par kvalitāti liecina arī tas, ka vidēji par abortu nepilngadīgas meitenes maksā ap­tuveni 25 latus, bet es toreiz maksāju 50.

Es cenšos tajā neiedziļināties, bet, ja aizdomātos, noteikti izjustu bailes par to, kas ir noticis ar mani.» Dace atzīst, ka, domājot par abortu, tas liekas kaut kas slikts, viņai ir sirdsapziņas pārmetu­mi, ka izdarījusi kaut ko sliktu, bet tajā pašā laikā viņa apzinās arī to, ka nekad nebūtu rīkojusies citādi, un savu rīcību nenožēlo, turklāt nereti viņa pārmet sev to, ka neizjūt nožēlu par izdarīto.

Viss likās tik droši

«Es īsti neatceros savu pirmo sek­su, taču arī toreiz tas bija bez jebkā­das izsargāšanās. Uztraukumam nebi­ja pamata tādēļ, ka tas notika uzreiz pēc tam, kad man bija bijušas mēnešreizes. Sākot regulāras seksuālās at­tiecības, izvēlējāmies pārtraukto dzi­mumaktu, jo manam draugam nepati­ka prezervatīvi,» stāsta Dace. Viņa at­zīst, ka tajā brīdī, kad sapratusi, ka ir stāvoklī, nav bijusi par to pārsteigta.

«Tas ir muļķīgi, bet cilvēks pierod pie drošības, un tik ilgu laiku taču nekas nebija noticis. Es noteikti zināju, ka tā var notikt, taču nedomāju par to. Sā­kumā katru reizi teicu, ka mums vis­pār seksa nebūs, taču ar laiku mani iebildumi kļuva vājāki un pieradu pie tā, ka viss ir kārtībā. Es lasīju dažādas grāmatas, kurās bija izskaidrota kon­tracepcijas metožu efektivitāte, gāju pie ginekologa, taču visa šī informāci­ja it kā tika atbīdīta malā.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv