Aikijujutsu cīņas māksla: filozofija, nevis vienkārša kaušanās Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Kopš janvāra Liepājas Olimpiskā centra cīņu zālē katru nedēļu otrdienās un ceturtdienās notiek Aikijujutsu nodarbības, bet sestdienās Kobudo nodarbības, kuras vada augsti kvalificēts un starptautiski atzīts šīs cīņas mākslas meistars Igors Zaicevs (Igor Zaytsev) no Sanktpēterburgas. Piedāvājam ikvienam uzzināt daudz vairāk ne tikai par cīņas mākslu, bet arī par šīs mākslas meistaru un entuziastu – Igoru Zaicevu.

Aikijujutsu cīņas māksla: filozofija, nevis vienkārša kaušanās 2 attēli Atvērt

Publicitātes foto

Igors Zaicevs ir dzimis 1972. gadā, Sanktpēterburgā. Ieguvis augstāko pedagoģisko izglītību (2000. gadā beidzis Ļeņigradas valsts apgabala A.S.Puškina vārdā nosaukto universitāti). Cīņas mākslas sācis apgūt 1979. gadā, taču Ju-Jutsu pievērsās tikai 1993. gadā. Bet cīņas mākslu instruktora pieredze Igoram ir kopš 1997. gada.

Turpinājumā piedāvājam intervijas fragmentus ar Igoru Zaicevu, kurš dalās pārdomās gan par savu nodarbošanos, gan jaunajām iespējām Liepājā.

Kāda ir Jūsu nodarbošanās?

Katru vakaru strādāju dojo. Savukārt katra mēneša pēdējā sestdienā un svētdienā es dodos uz savu dzimto pilsētu, kur vadu meistarklases, jo Sanktpēterburgā ir daudz manu skolnieku. 2010. gada, 6. februārī, veiksmīgi uzsāku Eiropas-Āzijas cīņu mākslas meistarklases arī Liepājas Olimpiskajā centrā. Šādas atklātās meistarklases notiek Budo konferences veidā, kur instruktori ar lielāku pieredzi dalās savās zināšanās un pieredzē. Tādēļ šādās meistarklasēs var piedalīties interesenti neatkarīgi no sagatavotības līmeņa un pieredzes. Katrai meistarklasei ir sava tēma, piemēram, 6. februārī, tika iztirzāts Aikido. Šajā meistarklasē bez maniem skolniekiem piedalījās arī cīņas mākslu pārstāvji no Rīgas. Esmu ļoti priecīgs, ka šajā meistarklasē piedalījās un pieredzē dalījās arī Dmitrijs Putilova kungs, 3 dan Aikido, un viņa skolnieks.

Vai cīņas mākslu zināšanas noder dzīvē?

Jā, cīņas mākslās iegūtās zināšanas un pieredzi man bija iespējas pārbaudīt arī praktiskajā dzīvē. 8 gadus biju miesassargs un man ļoti noderēja gan prasme pielietot dažādus paņēmienus, gan arī psiholoģiskā sagatavotība dažādās neikdienišķās situācijas.

Kā jūs sākāt nodarboties ar cīņas mākslām?

Kad man bija 7 gadi, vecāki aizveda mani uz grieķu-romiešu cīņām. Vēlāk kopā ar draugiem sāku nodarboties ar sambo un džudo, mācoties universitātē, biju universitātes džudo izlases sastāvā. 1983. gadā sāku praktizēt tradicionālo Džu-Džitsu un Aikijujustu. Var teikt, ka jau 30 gadus es ik dienas praktizēju cīņas mākslas.

Kas ir Jūsu skolotāji? No kurienes viņi ir?

1989.gadā Lielajā Budo kongresā pirmo reizi satikos ar Jan Erik Karlsson (Zviedrija), Soke 10 Dan. Vēlāk bieži esmu ciemojies pie viņa, trenējos pa 8 stundām dienā. Soke Jan Erik Karlsson modināja mani pulksten 6.00 no rīta un mēs abi trenējāmies divas stundas, pēdējā nodarbība parasti beidzās ap pulksten 21.00 kopā ar pārējiem skolniekiem. Daudzus cīņas mākslu noslēpumus esmu apguvis arī no sava skolotāja no Krimas - Anatoliy Sosnin, kuram ir 8 dan un kura pieredze cīņas mākslās ir vairāk kā 40 gadi. Es pie sevis aicinu skolotājus no dažādām valstīm, piemēram, Hanshi 8 Dan Geoff Benoy (Beļģija), Kyoshi 7 Dan Jan Janssens (Beļģija), Kyoshi 7 Dan Hubert Laenen (Beļģija), Kyoshi 7 Dan Guy Aerts (Beļģija).

Kāda ir ju-jutsu izplatība pasaulē, kā tas attīstījās? Kāda ir tā organizatoriskā uzbūve un sistēma?

Pasaulē ir ļoti daudz organizāciju, tās var savā starpā sadarboties, bet var arī nesadarboties, konkurēt, taču kādas vienas organizācijas, kas varētu apvienot visas pasaules Džu-Džitsu organizācijas nav un nevar būt. Džu-Džitsu un Aikijujutsu – tas ir vispārējs jēdziens, bet skolu ir ļoti daudz.

Konkrēti es esmu Shinan, kas nozīmē skolas vai virziena pārstāvis, vadītājs. Esmu «Hoku Shin Ko Ryu bujutsu» skolas pārstāvis Krievijas Federācijā un kopš šī gada arī Latvijā. Tulkojumā bujutsu nozīmē – cīņas mākslas, Ryu – skola, Ko – senā skola, Hoku Shin – ziemeļu gars. Pēc manām domām ir ļoti labi, ka cilvēki nodarbojas un attīsta arī jaunus cīņas mākslu virzienus, kā Okinavas karate, džudo, kendo, organizē sacensības.

Mūsdienās mēs apgūstam Džu-Džitsu un Aikijujutsu pašaizsardzības nolūkos, taču, lai pilnībā pārvaldītu šīs cīņas mākslas, ir nepieciešams apgūt arī tradicionālos vingrinājumus ar senajiem samuraju ieročiem. Kad izpildi tradicionālās kata, ir jāpatur prātā, ka es tās neizdomāju, tās man ir nodevis mans skolotājs, taču arī mans skolotājs tās neizdomāja, tās ir nodotas no skolotāja skolniekam vairāku simtu gadu garumā. Tā ir filozofija nevis vienkārša kaušanās vai sacensība, tādēļ Budo meistariem ir jābūt labsirdīgiem, izpalīdzīgiem, savā starpā draudzīgiem, gan vienas valsts robežās, gan attiecībās ar citu valstu pārstāvjiem. Budo cilvēks nekad nedrīkst būt agresīvs, viņš ir komunikabls un prot ieinteresēt.

Kā Jūs iepazināties ar cīņas mākslu pārstāvjiem no Latvijas?

Mēs iepazināmies Zviedrijas studentu pilsētā Lundā starptautiskajā ikgadējā cīņas mākslu vasaras kongresā. Pēc tam mans draugs Sergejs Kolmakovs, Hansi 8 dans Džu-Džitsu, uzaicināja uz Liepāju, kur vadīju seminārus. Vēlāk mani aicināja vadīt seminārus arī Rīgā.

Kā jūs vērtējat mūsu cīņas mākslu pārstāvjus?

Ļoti jauki cilvēki! Domāju, ka Budo cilvēki visā pasaulē ir vienādi. Budo meistari visā pasaulē māca būt labam, jo galvenais taču ir dvēsele. Kad pirmo reizi ierados Liepājā, es it kā atbraucu uz savām mājām, pie savas ģimenes. Tāpat es jūtos, kad ciemojos savu draugu dojo jebkurā citās valstīs. Arī mani skolnieki vienmēr ir izjutuši draudzīgu attieksmi, ciemojoties gan Zviedrijā, Ukrainā, Krimā un citur.

Zaiceva kungs, Džu-Džitsu mūsu valstī ir attīstījies jau ilgāku laiku, kāds ir Jūsu viedoklis par Latvijas cīņas mākslu meistariem?

Tik tiešām, Džu-Džitsu Latvijā ir ilgas un labas tradīcijas. Man ir laimējies iepazīties ar diviem augsta līmeņa instruktoriem no Latvijas, kuri ir atzīti arī starptautiskos reitingos. Tie ir jau manis pieminētais Sergejs Kolmakovs un Aleksandrs Osnačs 5 dans džudo, 4. dans aikido, 5. dans Džu-Džitsu. Aleksandrs Osnačs vairākas reizes gadā dodas pie saviem skolotājiem Japānā un tur praktizē cīņas mākslas. Japānas cīņas mākslu meistari viņu augsti ir novērtējuši. Ir arī jauni, perspektīvi cīņas mākslu meistari, jau ar pietiekamu pieredzi cīņas mākslās, kā Dmitrijs Pudovs un Vladislavs Čerņavskis. Esmu gatavs dot arī savu ieguldījumu Latvijas Džu-Džitsu attīstībā. Tādēļ ar 2010. gada, 6. februāri, sāku un turpmāk katra mēneša pirmajā sestdienā organizēju cīņas mākslu meistarklases Liepājas olimpiskajā centrā, kas ir atvērtas visiem interesentiem, neatkarīgi no cīņas mākslu virzienu, kuru cilvēks pārstāv, vecuma vai sagatavotības līmeņa.

Ko Jūs varat pateikt par cīņām bez noteikumiem? Tās šobrīd ir izplatītas visā pasaulē?

Cīņas bez noteikumiem cēlušās ASV. Tur cīnās tādos kā būros, kā dzīvnieki. Divi cilvēki ieiet būrī, bet pārējie alkst redzēt asinis. Vispār uzskatu, ka svarīgāks ir Budo, nevis kautiņš. Taču, ja ir cilvēki, kuri vēlas šādas cīņas, tā ir viņu izvēle.

Džu-Džitsu dzimtene ir Japāna. Kā šodien attīstās Džu-Džitsu Japānā, cik tas ir populārs savā dzimtenē?

Mūsdienās Japānā ir ļoti grūti atrast senās samuraju skolas, taču ir ļoti daudz jauno, moderno skolu : karate, džudo, aikido. Atšķirībā no šīm modernajām skolām, senās skolas sevi tā nereklamē, tajās ir saglabājies rekomendāciju princips. Pastāv šo skolu slēgtās sanāksmes, kurās skolotāji sanāk kopā, demonstrē savu māku, dalās pieredzē. Skolotāji ir 70 - 80 un pat 90 gadus veci. Aprīļa beigās esmu uzaicināts piedalīties seminārā, kuru vadīs senās «Yoshin ryu ju-jutsu» skolas vadītājs Soke Yasumoto.

Sakiet, kur vēl, izņemot Japānu, ir spēcīgas Džu-Džitsu skolas?

Džu-Džitsu ir ļoti populārs Eiropā. Vācijā, Francijā, Skandināvijas valstīs. Eiropā pagājušā gadsimta 50-jos gados populārs bija džudo, 60-jos – karate , 70-jos - kung–fu, 80-jos ninja, bet 90-jos – aikido. Pat vairākus gadus apgūstot jaunos stilus – džudo, aikido, karate, cilvēks atskārst nepieciešamību meklēt tradicionālo jeb sakni.

Jūs vadāt nodarbības Liepājas olimpiskajā centrā. Kādas ir Jūsu domas par liepājnieku sportisko sagatavotību?

Ļoti laba! Viņi daudz zina par džudo, aikido, kā arī par Džu-Džitsu, viņu sagatavotība ir tāda pati kā Vācijas, Zviedrijas un citu valstu pārstāvjiem. Nodarbības notiek pēc seno, tradicionālo skolu metodikas, proti, divas reizes nedēļā vakaros notiek tradicionālo cīņu apguve pārī ar partneri un vienu reizi nedēļā darbs ar sporta inventāru.

Taču ir padomāts arī par tiem cilvēkiem, kuriem aizņemtības dēļ nav iespējas atnākt uz nodarbībām vakaros, tiek piedāvāta iespēja apgūt cīņas mākslas rīta pusē. Piebildīšu, ka šādas rīta nodarbības cīņas mākslu apguvei ir iecienītas gan Krievijā, gan Eiropas valstīs, gan ASV. Zviedrijā, piemēram, Aikijujustu jeb elastīgās pašaizsardzības apguve ļoti populāra ir ārstu vidū, tā iemesla dēļ, ka dažkārt pacienti mēdz būt agresīvi un viņus vajag akurāti apturēt, nepielietojot sitienus vai metienus.

Kāds būtu jūsu padoms jaunajiem, ar ko sākt, kā uztvert Džu-Džitsu nodarbības?

Nav noslēpums, ka jauniešu vidū pastāv daudz dažādu problēmu, ir liekais svars, ir pārciestas kādas smagas slimības, kādēļ jauniešiem sagādā grūtības nodarboties ar sportu – futbolu, hokeju un citiem populāriem sporta veidiem, tādēļ viņi nāk pie mums un Džu-Džitsu nodarbībās gūtā pieredze viņiem dod spēku spēcīgākam pretiniekam pateikt: «Es negribu kauties!». Trenējoties mēs nostiprinām muskulatūru, apgūstam drošas krišanas veidus. Dzīvē nereti gadās nokrist – no zirga, spēlējot futbolu, uz ledus, tādēļ ir jāprot nokrist tā, lai pēc kritiena pieceltos un dotos tālāk.

Gadās, ka jaunieši baidās kaut ko uzsākt, nav pārliecināti, tādēļ viņi droši var nākt kopā ar vecākiem, kuri ar skolotāju aprunāsies, var arī zvanīt. Man ir zināmi pat gadījumi, kad vecāki ir atveduši savu atvasi uz Džu-Džitsu nodarbībām un paši sākuši apgūt cīņas mākslas. Sanktpēterburgā ir mans skolnieks, kurš sāka nodarboties, kad viņam bija 58. gadi, šobrīd viņam 63. un viņam ir 2 dans Džu-Džitsu.

Vai jums ir kāds īpaši tuvs Džu-Džitsu paņēmiens?

Es nezinu, man vienkārši patīk kustēties. Vispirms ir aizsardzība, tad uzbrukums. Man patīk mācīt tos paņēmienus, kuros nav nepieciešams pielietot spēku. Ja pretinieks satver ļoti spēcīgi, var viegli atbrīvoties. Budo cilvēki pārvalda daudz tehniku, taču ne visas mēs izmantojam. Nodarbojoties ar Budo, tam tiek veltīta visa dzīve. Uzbrukumu vēršam uz partnera vājām vietām: pirkstiem, plaukstām, elkoņiem, ceļu locītavām. Taču, ja mēs pastāvīgi piemērosim spēka paņēmienus, sitīsim pa celi vai galvu, tad pēc neilga laika mēs vienkārši viens otru sakropļosim. Tādēļ ir jāiemācās sevi kontrolēt. Mūsu ķermenim trenējoties ir jākļūst arvien spēcīgākam, tanī pat laikā vienam pret otru jāizturas uzmanīgāk un uzmanīgāk.

Vai Jūs varat noformulēt savu principu cīņas mākslu pasaulē?

Ir jābūt labai pozīcijai. Ja esmu labā pozīcijā un esmu iztraucējies pretinieku no viņa stabilas pozīcijas, tad pretinieks vairs nav spēcīgs. Tas ir galvenais Budo princips - pašam būt labā pozīcijās, nostādot pretinieki sliktākā pozīcijā. Tad tu būsi spēcīgāks, neatkarīgi no fiziskā spēkā.

Aikijujutsu nodarbību grafiks Liepājas Olimpiskajā centrā:
Otrdienās: 20.30 - 22.00 (202.telpa)
Ceturtdienās: 20.30 - 22.00 (202.telpa)

Kobudo nodarbību grafiks Liepājas Olimpiskajā centrā:
Sestdienās: 14.00 - 15.30 (202.telpa).

Informācija: «loc.lv».

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv