Aisha — viņa ir rozā krītiņš

Apollo
0 komentāru

«Man patīk tas, ka es neesmu princese…» tā par sevi saka Aisha. Meitene, kas jau labu laiku ir uz skatuves, tagad arī Dailes teātrī. Un patiešām viņa nav princese, drīzāk dabas bērns.

— Kāda tu biji bērnībā?

— Maza, izspūrušiem matiem un notecējušu degunu — netīru muti. Ja vecmāmiņa ieraudzīja, ka es skrienu gar viņas logiem, vienmēr mani pasauca iekšā un teica: «Aiča, parādi man degunu!» Es zināju, ka viņa mani pasauks, un tāpēc bieži vien skrēju zem loga tā, lai viņa mani neredz. Galīgi traks bērns biju, tāds hiperaktīvs!

— Kas tev sevī patīk?

— (Domā.) Tas, ka es gandrīz vai ar jebkuru cilvēku varu atrast kontaktu, spēju pielāgoties. Man patīk tas, ka neesmu princese, kura nevar gulēt teltī un būt jebkuros apstākļos ar jebkuriem cilvēkiem. Vismaz es mēģinu. Varbūt drīz vairs tā nebūs, bet pagaidām…

— Domā mainīties?

— Varbūt es kļūšu pieaugušāka. Jebkura pieredze maina cilvēku.

Jūlija vidū ieskaties «www.aisha.lv».

Jūlija vidū ieskaties «www.aisha.lv».

Foto: AFI

— Ko tu nespēj sev atteikt?

— Kādu skaistu lietiņu, ko es ieraugu veikalā. Piemēram, svārciņus, kas arī ir pēdējais, ko nopirku, — tādi jauki! Īstenībā, tie nemaksāja lēti. Es dārgas drēbes nepērku, bet tad, kad es tos pielaikoju, es vienkārši nevarēju… Es pat zvanīju savam puisim un konsultējos ar viņu, un, ja viņš vēl pasaka, ka jāpērk, tad es nekādā ziņā vairs nevaru atteikties. Nopirku.

— Vai tu jūties kā aktrise?

— Nezinu. Varbūt tad, kad tieku uz skatuves un darbojos — jā!

— Tu tur jūties labi?

— Jā, es tur jūtos ļoti labi! Man pat brīžiem šķiet, kur man tik daudz laba var teikt, un tie ir aktieri! Neviens neko sliktu… Riktīgi forši un ļoti pozitīvi. Brīžiem es pat sāku mulst…

— Vai nepietrūkst aktrises izglītības?

— Tur nav vajadzīga izglītība! Vismaz tai lomai, kas man ir, jo, ja es būtu profesionāla aktrise, es, iespējams, nebūtu tik patiesa. Man nekas nav jātēlo, jo tā meitene ir tāda, kāda es esmu dzīvē. Protams, ja man būtu jāspēlē Džuljeta, būtu savādāk.

— Par ko tu sapņo, ko tu gribi sasniegt?

— Vēl neesmu nonākusi pie tā, ko es gribētu visu mūžu darīt. Katrā ziņā gribētu būt uz skatuves, gribētu dziedāt, bet nevis klubu līmeni un tamlīdzīgās vietās, bet tā, lai viss būtu skaisti. Protams, neatmetu domu par teātri, nebrīnīšos, ja pēc četriem gadiem — tad, kad Latvijas Kultūras akadēmijā atkal uzņems aktierus, — aiziešu un iestāšos! Gadi jau vēl atļauj.

— Vislabākā dāvana, ko tu jebkad esi saņēmusi?

— (Domā.) Vispatīkamākais bija dzimšanas dienas rīts — tad, kad es vēl gulēju, mani apsveica puisis — ar puķītēm un brokastīm. Tā ļoti vienkārši, bet skaisti.

— Vai kādreiz esi bijusi nelaimīgi iemīlējusies?

— Tpu, tpu, tpu, nē. Patiesībā man no tā ir mazliet bail, jo katram pienāk tāda reize, kad vajag pārdzīvot, jo ar mīlestību kaut kas nesanāk. Man tā nav bijis, drīzāk es esmu kādam sagādājusi sirdssāpes, bet ne jau tīšām.

— Ko tu ieteiktu jauniešiem, kas ir piedzīvojuši nelaimīgu mīlestību?

— Tā nav bijusi īstā! Viss būs kārtībā.

— Pastāsti par savu draugu! Kāds viņš ir?

— Viņš ir jauks, izpalīdzīgs, ļoti atbalsta mani un palīdz, arī koncertos — viņš rūpējas par visu, man nekas nav jādara, es varu sēdēt un mierīgi atpūsties, viņš visu izdara manā vietā, ļoti labs atbalsts. Pamazām viņš pieķeras manam menedžmentam. Vispār viņš ir jauks!

— Skaistākā Līgo nakts tavā mūžā...

— Tāda būs šogad! Es kopā ar tēvu un tēva grupu dziedāšu ģimenes draugiem. Būs jauks tusiņš — mani draugi, vecāku draugi. Padziedāsim, palustēsimies, es domāju, ka būs baigi forši.

— Novēlējums «PUFF» lasītājiem vasaras saulgriežos?

— Ja nespīd saulīte, gan jau uzspīdēs! Esiet saulaini cilvēciņi! Galvenais — smaidīt, tad jau būs labi.

Aishas Līgo stāsts nr. 1

Pirmie Līgosvētki, ko es uzreiz atceros, ir pie vecmāmiņas mājas — mēs visu nakti kurinājām ugunskuru, dejojām, dziedājām, cepām gaļu un visu kaut ko darījām. Atceros bildi — esmu maziņa un galīgi aizmigusi kaimiņienei uz pleca ar netīru muti un izspūrušiem matiem. Guļu aizmigusi pie ugunskura, bet mājās iet negribas.

Aishas Līgo stāsts nr. 2

Vienu vasaru mums bija Jāņi Tīnūžos kopā ar vecākiem, braucām pie tēva uz koncertu. Atceros, kā mēs ar māsu bijām sataisījušās visu nakti tusēties un apsmējām mazo brāli, jo domājām, ka viņš aizies pirmais gulēt. Beigu beigās mēs atlūzām jau kādos vienos, bet brālis ar lielajiem tusējās līdz rīta gaismai. Pēc tam brālītis par mums smējās.

Aishas Līgo stāsts nr. 3

Pagājušajā gadā gan bija baigi stulbi, vajadzēja dziedāt vienai biezai firmai. Tieši tajā laikā bija arī futbols, mēs dziedājām, bet visi sēž iekšā un lūr futbolu. Bļāviens, kas tie par Jāņiem?! Man bija tādas dusmas! Nodziedāju to, kas man bija jādzied, un pēc tam braucām pie draugiem. Tur gan bija jauks tusiņš ar teltīm un lauku muzikantiem, ballējāmies līdz rītam.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv