Aivars Borovkovs: «Neuzrunājiet mani kā idiotu»

Apollo
0 komentāru

Pagājis gads, kopš Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Kā tauta balsotu, ja referendums notiktu tagad, varam tikai minēt. Viens no sabiedrībā visvairāk pazīstamajiem ES pretiniekiem jurists Aivars Borovkovs palicis vēl skarbāks. Viņš atgādina, ka savus politiskos uzskatus izsaka kā privātpersona, nevis kā Latvijas Juristu biedrības prezidents.

Aivara Borovkova juridiskais birojs. Pie galda sēž šo rindu rakstītājs, uz galda atrodas fotoaparāts un diktofons. Ienāk Borovkovs, sasveicināmies, jurists atzinīgi novērtē digitālo «Canon» fotoaparātu — pašam hobijs bildēšana, tāpēc ir patiesa interese par katru, kas arī fotografē. Nākamais, ko izdara jurists: paņem no plaukta sējumu un noliek zem diktofona: «No kriminālistikas tehnikas viedokļa, lai nebūtu blakustrokšņu, diktofonu nekad nevajag likt uz plika galda: jāpaliek apakšā trokšņu novadītājs — grāmata darbojās kā skaņu buferis. Un, jo mīkstāka, jo labāk.» Viss tehniski ir sagatavots, un mēs sākam sarunu.

— Viens gads Eiropas Savienībā. Vai esam tālu tikuši?

— Tas jāprasa sabiedrībai, kas balsoja «par». Diemžēl sabiedrības un politiķu vajadzības ne vienmēr sakrīt. Gads ir tāds, kāds ir. Dažādās auditorijās viena otra persona mēģināja iebilst pret leiputrijas solījumu lavīnu — cilvēkus brīdināja, ka noteikti celsies cenas, ka būs lielāka inflācija, ka virkne lietu mainīsies ne uz to labāko pusi. Faktiski liela daļa sarunu tika būvētas uz tukšas aģitācijas pamata — būs iespējas ceļot, mācīties, braukt ekskursijās un tamlīdzīgi. Plus nemitīgie teksti — lūk, Eiropa mums iedeva (uzdāvināja) naudu. No vienas puses, pilnīga un klaja demagoģija; no otras puses, vai nav feini, ka viss no gaisa par brīvu krīt un nekas nevienam nav jāatdod?

Pēc uzbūves modeļa ES ir ļoti līdzīga Padomju Savienībai. Tur var saskatīt daudz līdzību. Tagad… hm, jau parādās pirmās kolektivizācijas grūtības un tām sekojošais NEP (pieļauju, ka smalkās un «pareizajās» skolās mācījušies pat nezina, kas tas tāds, bet tā ir jaunā ekonomiskā politika — no krievu valodas). Izrādās, ka Latvijai ir nesankcionēti produktu uzkrājumi un tā automātiski pieskaitāma pie «kulakiem», kas ir bargi sodāmi — par iebiedēšanu citiem. Un tad varai nekas cits neatliek kā «draudzīgi» celties un slānīt. Un tā manta jāņem nost! Tagad, protams, nav fiziskas izrēķināšanās vai izsūtīšanas, bet ekonomiska ietekmēšana ir ne mazāk efektīva. Latvijai jaunajai varai jāmaksā nieka sodiņš par nezin cik tur miljoniem, lai gan ar tiem varētu atrisināt virkni pašmāju problēmu. Mēs esam kaut ko no Briseles onkuļiem un tantēm noslēpuši, un mūs par to noteikti jāsoda.

Nu, re, es te zobojos par šīm lietām, pieļaujot, ka varbūt man kaut kas nav skaidrs. Bet, cik zinu, daudzi mani līdzcilvēki uzdod līdzīgus jautājumus. Bet varbūt arī man nav to pareizo līdzpilsoņu vai arī es dzīvoju nepareizā ielā. Bet tā ir emocionālā puse.

— Otra puse…

— Otra puse ir saturiskā, kas, manuprāt, Latvijas sabiedrībai netika parādīta objektīvi — netika parādīti visi ieguvumi un zaudējumi. Vēl jo vairāk — demokrātijas krāns tiek ārkārtīgi stingri kontrolēts. Piemēram, kāpēc nenotiek referendums par ES konstitūciju? Bail no sabiedrības viedokļa? Ir dažas «nedemokrātiskas» ES valstis, kur referendums tomēr notika.

Tā ES ideja un līgums, kas parādījās pēc Otrā pasaules kara, ir ar pilnīgi citu saturu, nekā tas ir pašlaik. Tas cilvēkiem netiek skaidrots. Sākot no tā, ka šī valstu savienība, kas patlaban ir ļoti tuvu jaunam valstiskam veidojumam — ar savu konstitūciju, savu himnu, savu karogu un veselu virkni valstij kā institūcijai piederošiem atribūtiem, tas pamazām sāk īstenoties. Tā ir saturiskā puse.

Formas puse ir tāda, ka mūs par katru cenu tur vajadzēja dabūt iekšā. Mani vienmēr kaitina tas, ja mani uzrunā kā idiotu. Man ir nepieņemami, kā šīs propagandas milzīgā mašinērija darbojas, ar ārkārtīgi demagoģisku retoriku iestāstot pilnīgi ačgārnas lietas. Jautājums tika polarizēts līdz tādai pakāpei, ka, ja tu neesi par ES, tad tu esi par Krieviju. Faktiski šis universālais modelis darbojas daudzās jomās — ja tu esi pret karu Irākā, tātad tu esi par Krieviju (kāds gan te sakars?). Ārkārtīgi daudzas lietas tiek deformēti pozicionētas. Un ir demagoģiski izstrādāts jautājums: kāpēc tie, kuri ir pret karu Irākā, neprotestē pret krievu darbībām Čečenijā? Lai gan atbilde ir ļoti skaidra: krievi nelikumīgi kārto savus iekšpolitikas jautājumus, ar ko Latvijai nav nekāda oficiāla sakara, bet ir konkrēts Irākas jautājums, gar kuru Latvijai arī nebūtu nekādas daļas, ja vien tur nebūtu karš un Latvija tajā nepiedalītos.

Tā ir vistiešākā saistība ar Latviju, un es kā pilsonis varu izteikt savu viedokli. Dzirdēju ANO ieroču inspektora Bleika uzstāšanos: viņš tiešā tekstā pateica, ka pasaules sabiedrība ir apzināti mānīta un ka ziņojumā ASV Kongresam jautājuma zīmes tika nomainītas ar izsaukuma zīmēm. Šī augstā amatpersona skaidri norādīja, ka ir pastrādāts kara noziegums. Stipros netiesā, bet agri vai vēlu būs aktuāls jautājums par kara noziedznieku saukšanu pie atbildības.

— Jā, jautājumus var pasniegt dažādi… Kad notika referendums par iestāšanos ES, prezidente Vaira Vīķe–Freiberga neaicināja tautu izvēlēties, bet atklāti aģitēja, ka pareizais viedoklis ir balsošana par ES. Vai viņa kā tik augsta amatpersona drīkstēja tā rīkoties?

— Drīkstēja. Viņa aicināja pievienoties tam viedoklim, kas atbilda viņas politiskajai pārliecībai. Jautājums ir par veidu, kā tas tiek darīts. Un te nu pietrūkst politiskās ētikas. Latvijā pilsoniskās sabiedrības viedoklis atšķīrās. Kurš viedoklis ir pareizāks, to parādīs vēsture. Es neizslēdzu, ka mans viedoklis ir nepareizs, bet ir viena ārkārtīgi skumja lieta, par ko jau teicu — valstī pēc šā visai polārā balsojuma neatradās neviens politiskais līderis, kas spētu nāciju vienot. Nākamajā dienā pēc referenduma Valsts prezidente uzrunāja tikai to nācijas daļu, kas balsoja «par», nevis teica vārdus visai sabiedrībai par pilsonisku aktivitāti, izrādot cieņu arī pretējam viedoklim.

— Vai referenduma rezultāti varēja būt viltoti?

— Man kā juristam nav pamata kaut ko tādu apgalvot. Es pieņemu, ka balsojums ir tāds, kā bija, bet tas parāda, ka Latvijā ir ļoti dažāda sabiedrība. Mani interesē cilvēku viedokļi. Tagad pilsoniskās sabiedrības indikators bija Buša ierašanās Latvijā. Sabiedrība atkal dalījās: liela daļa teica, ka kaut kas nav īsti riktīgi — atbrauc viena persona, un pilsēta uz kādām 30 stundām tiek paralizēta. Turklāt visi šie neuzmanīgie izteikumi, piemēram, sastādiet atraitnītes un pazūdiet no pilsētas! Mākslinieki uzreiz to apspēlēja, kas ir atraitnītes — puķes vai bojāgājušo sievas? Tā ir ironiskā puse, bet tiešā puse ir nepārprotama — pazūdiet no šejienes, mums ir ciemiņš, un mūsu svētkos jūs esat lieki. Forma pret sabiedrību atkal ir ļoti aizvainojoša, lai gan —daudzi jutās distancēti solidāri ar varu: mums to vajag, jo mēs draudzējamies ar stipro Ameriku. Parādās nākamais jautājums: vai Ameriku drīkst identificēt ar šo prezidentu? Otrs jautājums: ja šim prezidentam ir ārkārtīgi bail, ir iespējams taisīt videokonferenci — lai sēž bunkurā un komunicē ar pārējo pasauli. Izrādās, ka tik ļoti bail nemaz nav, jo Gruzijā un Nīderlandē viņu uzņēma pilnīgi citādi.

Izrādījās arī, ka mūsu kara ministrijas darboņiem svarīgāki ir amerikāņu apsardzes dienestu norādījumi nekā savas valsts pilsoņi. Tā ir īpaša PR joma — kā akcentēt svarīgumu. Šie svarīguma uzsvēršanas atribūti parādās arī mūsu pirmās dāmas svītā, kas viņu pavada. Tāds zīmīgs piemērs, kas robežojās ar absurdu, bija 2003. gadā Tautas frontes dibināšanas piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa, kur bija sataisītas barjeras tā, ka vienkāršā tauta piemineklim netika klāt. Vēl trakāk nekā padomju laikā. Uzaicinātās personas arī bija pārsteigtas, bet izrādās — to pieprasīja prezidentes drošības dienests. Kam tas vajadzīgs, un kurš gan viņai darīs pāri?

— Otrādi apgrieztas barikādes…

— Tieši tā. Es redzu, kā notiek prezidentes svarīguma nevajadzīga akcentēšana, ko nedara nedz Ministru prezidents, nedz Saeimas priekšsēdētāja. Viņiem ar visām pavadošām mašīnām nevajag svētkos braukt pie Brīvības pieminekļa. Bet nu jau laika atlicis ir maz. Mana prognoze, ko izteicu intervijā pirms dažiem gadiem, ka prezidente gatavo sev nākamo amatu, ir apstiprinājusies ar šo laipu uz ANO. Lai veicas un lai ātrāk veicas!

— Vai tas ir normāli, ka Valsts prezidente ir kādas mistiskas organizācijas locekle?

— Precīzi uz šo jautājumu nevaru atbildēt, bet domāju, ka tas būtu preses cienīgi, jo mediji akcentēti torpedē visus vietējos politiķus. Man vienmēr bijis aktuāls jautājums, vai viņa reprezentē Latviju pasaulē vai arī reprezentē atsevišķas lielvaras Latvijā. Kurā pusē viņa ir? Taču nenoliedzama ir viena lieta — viņas darbspējas. Esmu viņas oponents un kā pret savu oponentu izturos ar dziļu cieņu. Viņa ir ļoti stipra persona — mērķtiecīga, organizēta, zina, ko grib.

— Jums ir bijusi arī personīga tikšanās?

— Jā, protams, mēs esam kontaktējušies, diskutējuši. Mani uzskati nav noslēpums. Esmu cilvēks, kas ir tāls no politikas, bet redzu, kas notiek politikā. Man no malas šķiet, ka prezidente uzskata sevi par personu, kurai pakļaujas gan Saeima, gan Ministru kabinets, gan tiesu vara valstī, nesaprotot varas dalījumā katra vietu.

— Par Eiropas Savienību. Vai tiešām tā mūs uztur?

— No loģikas viedokļa skaidrs, ka Brisele ar visu savu aparātu ir kā 26 valstis, bet kura ar savu ārprātīgo patēriņu nerada pievienoto vērtību, tā nerada vispār nekādu vērtību. Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka nekas nerodas no nekā. Un nav tā, ka Brisele mums visu iedod — mēs dodam pretim. Jebkura dalībvalsts dod pretim — met šajā kopējā katlā, lai to drausmīgo aparātu uzturētu. Žurnālistiem varētu būt interesanti papētīt, cik izmaksā ES vadīšana, kāds ir budžets, cik miljardu. Cik no Latvijas budžeta tur ir? Visas ES struktūras kopumā ņemot, ar visiem palīgiem, komandējumiem, izdevumiem, par kuriem viņiem nav jāatskaitās….

— Esam nokļuvuši no vienas savienības otrā?

— Piecdesmit gados viss ir izdzīvots — bija Latvijas pārstāvji Maskavā, kas tur strādāja par latviešiem. Tagad vesela virkne latviešu Briselē un citās Eiropas centrālajās pilsētās strādā par latviešiem. Tas ir jauns amats — strādāt par latvieti. Tāpat kā daudzās Latvijā esošajās krievu firmās jāstrādā par latvieti, jo krieviem trūkst valodas, kas ir biznesa objektīva nepieciešamība. Politika ir tas pats bizness, tikai daudzkārt netīrāks.

Arvien vairāk pasaulei savu gribu uzspiež viena superlielvalsts, un tam nav nekāda sakara ar tiesiskumu, demokrātiju vai citām atbalstāmām lietām. Ja ES mērķis būtu vienot Eiropas valstis turēties pretī šim nekaunīgajam spiedienam, tad šādu savienību varētu atbalstīt ļoti pamatoti. Taču Eiropas politiķu ambīcijas ir citas.

Aivars Borovkovs: «Neuzrunājiet mani kā idiotu»

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv