Aivars Eipurs: Alus kā Līgo dievs

Apollo
0 komentāru

Jāņos ir skumji. Pārcilāju prātā savus draugus un paziņas un secinu, ka tikai retais no viņiem dzied un dejo. Protams, viņi kādu brīdi var sākt lēkt pāri ugunskuram vai pēkšņi piebalsot kādā piedziedājumā, bet tas notiek īpašos brīžos. Jāņos viņi parasti miermīlīgi un klusi sēž un vēro.

Protams, labi ir līgot kopā ar Ilgu Reiznieci un «Iļģiem», bet ne vienmēr ir tā, kā grib. Draugu labā gan jāsaka, ka sieru viņi ēd, alu — kā kurš, bet papardes ziedu labprāt meklē.

Kāda mana paziņa Jāņos kopā ar bērniem dosies ciemos uz Angliju. Viņa teica, ka ļoti ilgi nekur neesot ņēmusi līdzi alkoholu, bet šoreiz vedīšot balzama pudeli Šefīldas draudzenei. Tās vīrs esot musulmanis, taču esot paudis, ka balzamu pagaršošot.

Viņš droši vien iedzers to tikai zāļu tiesai, nevis veselu pudeli, kā to reiz izdarīju es un pēc tam otrā rītā bija ļoti grūti uzrakt ar lāpstu lielāku dārza gabalu.

Tas bija Tērvetes «Sprīdīšos», kur pirms gadiem divdesmit paralēli ekskursiju vadīšanai piestrādāju par dārznieces Maijas palīgu (pēc šī teikuma uzrakstīšanas pagāja tikai pāris stundas un uzzināju, ka miris toreizējais muzeja kolēģis un tiešais priekšnieks Jānis Rapa, ar kuru tovakar pirms man kļūmīgās balzama pudeles nedaudz iedzērām ko citu mājās pie muzeja kasieres viņas dzimumdienā).

Alkohola lietošana ir ne tikai rituāla sastāvdaļa, bet arī pašārstēšanās, labākās zāles, kā saka, bet, mīļie jāņabērni, ne jau tādos apjomos, kā vienam otram sanāk. Alum būtu jābūt daudz, jo nevar zināt, cik līgotāju nāks cauri pagalmam, bet ja paliek pāri, tad 25. jūnijā tas jālej ārā, gluži tāpat, kā to darīja Ketrīna Hepberna ar viskiju filmā «Āfrikas karaliene».

Kāds paziņa man stāstīja par savu vectēvu, lūk, ko: «Manam vectēvam ļoti garšoja mājas vīns, un viņš pats to gatavoja. Viņam ļoti garšoja tas mājas vīns, bet viņš to dzēra tikai divreiz gadā — Ziemsvētkos un Lieldienās. Viņam ļoti garšoja tas vīns. Bet viņš vienmēr dzēra tikai vienu glāzīti. Viņam ļoti garšoja tas mājas vīns. Bet viņš šo glāzīti allaž izdzēra tikai līdz pusei.» Tā nekas, vai ne?

Pirms gadiem desmit redzēju šādu sapni. Trīs jaunekļi bijām pamodušies tādā kā studentu kopmītņu istabiņā Teikas tuvumā vēlā pēcpusdienā — pēc iepriekšējās nakts uzdzīves. Paģiru tikpat kā nebija, taču tomēr nolēmām nopirkt sešas pudeles alus. Es gāju pakaļ. Kafejnīca vēl bija vaļā.

Vitrīnā, kā jau sapnī, rēgojās vecas labas, pa pusei jau aizmirstas alus zortes, piemēram «Marta alus», «Žiguļu alus» un vairākas citas. Liels bija mans izbrīns, kad uz vienas pudeles ieraudzīju uzrakstu «Dvēseles alus» (toreiz šilte parasti bija tikai pie pudeles kakliņa, tādēļ tas izskatījās vēl jo amizantāk, bet arī ticamāk)!

Johaidī! Padomā tikai, «Dvēseles alus»! Kas tas tāds? Jāņem tas. Bet jārēķinās ar draugiem — ja nu nav labs? Jāpārbauda. Tādēļ teicu: «Man, lūdzu, vienu «Dvēseles alu» uz vietas.» Pagaršoju: nekāda vaina! Izdzēru vienu glāzi, otru, skatos, pudeles dibenā tāds kā olas dzeltenums.

Netika man tā dvēsele! Vajadzēja sakratīt pudeli, saskalināt. To dzeltenumu neriskēju dzert, ka nav par stipru. Nu teicu:«Man, lūdzu, vēl sešus «Dvēseles alus» līdzi!» Steidzoties uz kopmītnēm, pie sevis tik domāju vienu — ka neaizmirstu pateikt čaļiem, ka jāsaskalina.

Bet dzīvē viss ir nedaudz skarbāk. Šo pirmdien pie Teikas uz veikala «Piebalgas alus» durvju stikla bija papīrs ar uzrakstu:«Izlejamais sātans — 6,3% , 1 litrs — 0,70Ls» (citēju precīzi).

Tiem, kuri jau atklājuši, ka viņu organisms alkoholu pārstrādā savādāk  nekā citiem, jāatturas pavisam. Un, sorry — uz visu atlikušo dzīvi. Alkohols ir narkotiska viela, no kuras atkarība iestājas daudz retāk, nekā no daudzām citām narkotikām, taču daudz vairāk gadījumos, nekā mēs varam iedomāties.

Ja agrāk tas bija katrs desmitais, tad tagad bezmaz katrs ceturtais. Tās ir gan izkropļotas tradīcijas, gan iedzimtība, gan informācijas trūkums, gan tās infantila ignorēšana. Par to varu spriest, jo jau piecpadsmit gadus konsultēju no alkohola atkarīgus cilvēkus, šajā procesā izmantojot arī paša bagāto pieredzi.

Didaktika pārāk bieži tiek izsmieta, taču diez vai varam atļauties par alkoholu runāt melīgi vai stilīgi. Ja atmaksāsies, tad ražotājiem, nevis lietotājiem.          

Kāds mans draugs Jāņos baidās braukt ar mašīnu, arī skaidrā. Viņš baidās no dullumā braucošiem jāņabērniem. Tiem, kuri nebaidās, man ir ierosinājums piesprādzēties. Arī sēžot blakus vadītājam un arī aizmugures sēdekļos, un arī mikroautobusos.

Nevajag kaunēties no šķietami liekas piesardzības — mani pārliecina statistika par to, ka divās trešdaļās avāriju mašīnu stikli tiek izsisti no iekšpuses. Mani izbrīna taksometru šoferi, kuri mēdz teikt: «Nevajag piesprādzēties!».

Nevajadzētu Jāņos sevi iznīcināt arī tādēļ, ka mūsu kalpone Ingrīda Ūdre pagājušajā piektdienā radioraidījumā «Krustpunktā» teica: «Es domāju, ka Saeimā cilvēki domā par cilvēkiem, kuriem grūti klājas».

Bet piesprādzējieties gan! Parole: «Ne šašlika!»

Aivars Eipurs: Alus kā Līgo dievs

www.lizdas.lt

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv