Aivars Lembergs un vaimanas

Apollo
0 komentāru

Ir saprotams Maijas Krūkles satraukums, uzzinot, ka viņas iecerētais premjera kandidāts Aivars Lembergs nevarēs šo augsto amatu ieņemt. Tomēr viņas rakstā portālā «Apollo» ieviesušās vairākas neprecizitātes, kuras vērts komentēt.

Aivars Lembergs un vaimanas

Foto: Evija Trifanova/LETA

Aivars Lembergs nevar būt Latvijas Ministru prezidents trīs iemeslu dēļ.

Pirmkārt, viņš nemāk angļu valodu. Atšķirībā no Padomju Savienības, kurā kolonizēto valstu priekšniekiem – ielikteņiem Maskavā bija jārunā krieviski, Eiropas Savienībā latviešu valoda ir viena no oficiālajām valodām. Latviešu valodā var uzstāties gan Eiropas Parlamentā, gan Eiropas Savienības Padomē, gan Ministru padomēs. Tomēr valstu vadītājiem angļu valodu ir jāzina divu iemeslu dēļ: gan tāpēc, lai neformālās sarunās ar citu valstu līderiem varētu sekmīgi pārstāvēt Latvijas intereses, gan tāpēc, ka valstu vadītājus mēdz iztaujāt žurnālisti. Tad lūk, A. Lembergs neder šim amatam, jo var sanākt vēl viens «nasing spešal».

Otrkārt, A. Lembergs bez tiesas atļaujas nedrīkst izbraukt no valsts. Staigāšana pa tiesām, katru reizi izprasot atļauju aizbraukt kādā vizītē, laupītu minūtes un stundas no Ministru prezidenta dārgā laika un vēl bez tam noslogotu mūsu jau tā noslogoto tiesu.

Treškārt, neviens prezidents, kam rūp Latvijas labā slava, un es ticu, ka Valdim Zatleram tā rūp, nenosauktu par Ministru prezidenta kandidātu smagos noziegumos apsūdzētu personu. Turklāt tādu, kurš jau ir vairākus mēnešus sēdējis cietumā. Šāds iedomāts, kaut dzīvē neiespējams pavērsiens, vistiešākā veidā atstātu iespaidu uz Latvijas cilvēku labklājību, tas pazeminātu Latvijas kredītreitingu (politikas kvalitāte ir viens no kritērijiem), atbaidītu investorus, tas liktu ironizēt par Latviju katram, kam nav slinkums.

Tāpēc, atgriežoties no šī īsā ekskursa neiespējamajā, jāatgādina, ka pēc vēlēšanām ir iespējami divi Ministru prezidentu kandidāti: Valdis Dombrovskis, kas uzņēmās vadīt valdību krīzes viskritiskākajā brīdī un, godīgi un smagi strādājot, ir panācis, ka lēnām, taču stabili atsākusies Latvijas izaugsme. Protams, panācis to viņš nav viens, bet kopā ar visiem mums – Latvijas iedzīvotājiem. Otrs kandidāts ir Jānis Urbanovičs, Putina Vienotās Krievijas partneris Latvijā, kam kopā ar «Par labu Latviju» var rasties iespēja izveidot prokremlisku oligarhu valdību.

Par «Dienas» privatizāciju. 1990.gadā LR Augstākās padomes prezidija un Ministru padomes kopējā lēmumā par «Dienas» dibināšanu jau tika  ierakstīts pants par to, ka «Diena» ir jāprivatizē. Tā laika politiķi ļoti labi saprata, ka liels dienas laikraksts nevar piederēt valdībai, nevar atrasties politiķu kontrolē. Būdama neatkarīga, «Diena» spēlēja savu izcilo lomu Latvijas demokrātijā, gan iestājoties par Latvijas ilgtspējīgo neatkarību, kas ir iespējama tikai un vienīgi cieši iekļaujoties eiroatlantiskajā pasaulē, gan liekot atskaitīties politiķiem, gan atbalstot godīgu biznesu un konkurenci, gan vēršoties pret ofšorizēto politbiznesu.

«Dienu» 1992.gadā no valsts nopirka 153 Dienas darbinieku un zviedru mēdiju koncerna «Bonnier» avīzes «Expressen» kopīgi izveidota akciju sabiedrība. Valstij palika visi ieguldījumi – galdi, datori, krēsli, pārējā tehnika, pat gludekļi, telpas. Jaunā akciju sabiedrība nopirka «Dienas» vārda piecus burtus un nelielu apgrozāmo līdzekļu apjomu (papīrs, foto filmas, utt.).

Kad pēc krietna laika tie akcionāri, kas vēlējās, saņēma piedāvājumu pārdot savas akcijas, to vērtība bija augusi daudzu desmitu reižu. Tā bija augusi uzņēmuma vērtība.

Es no «Dienas» aizgāju 2008.gadā, gadu pirms tam, kad «Bonjeri» nolēma kompāniju pārdot. Laikā, kamēr es biju galvenā redaktore, «Dienai» nācās pārdzīvot vairākas Latvijas krīzes, gan 1995.gadā pēc Bankas Baltija sabrukuma, gan 1998.gadā pēc Krievijas krīzes, kas izraisīja strauju reklāmas kritumu. Tā kā «Diena» vienmēr bija neatkarīgs laikraksts, tā kā mūs nefinansēja kāds «nacionālais» oligarhs, šīs krīzes lika mobilizēties, atkal un atkal meklēt labākos risinājumus. Mana pieredze liecina, ka kritiskos brīžos svarīgāk par visu ir saskaņoti strādāt redakcijai, biznesa daļai, īpašniekiem. Diemžēl Roulendu sāga kļuva par šķērsli.

Par Sorosa fondu. Nesen biju Gārsenes pamatskolā, tā ir viena no mazajām skolām, kas Sorosa fonda konkursā ieguvusi 20 000 tūkstošus eiro, lai varētu dažādot savu darbību, kļūstot par kultūras un mūžizglītības centru vietējās sabiedrības labā. Šai programmā finansējumu saņēma vairāki desmiti mazo skolu. Daļu no tām pagājušajā gadā slēdza skolēnu trūkuma dēļ, nu tām tika dots laiks un iespēja sevi pārveidot, lai kalpotu vietējās sabiedrības vajadzībām. Līdzīgi 90 gadu sākumā par Sorosa naudu uz ārzemēm brauca mācīties ārsti, stipendijas saņēma zinātnieki, lai varētu pārdzīvot laiku, kad valstij naudas nebija gandrīz nemaz, stipendijas studijām ārzemēs varēja iegūt studenti, tika atbalstīti kultūras projekti, doti granti sieviešu organizācijām, dažādiem NVO. Visa šī nauda neapšaubāmi ir Latvijā vairojusi neatkarīgu, dažādi un kritiski domājošu cilvēku skaitu, tie ir cilvēki, kas nepakļaujas dažāda veida zombēšanai. Sorosa fonda atbalsts ir būtiski spēcinājis pilsonisko sabiedrību, tās organizēšanās un pašapzināšanās ir drauds oligarhiem un valsts nozadzējiem. Tāpēc jau tādas vaimanas.

Un visbeidzot, es esmu bijusi ne vien eksperte un padomes locekle Kultūrkapitāla fondā - viena no daudzajiem desmitiem radošo organizāciju izvirzītiem pārstāvjiem, kas rotē katrus divus gadus. Es biju arī eksperte Nacionālajā Kino centrā laikā, kad man bija tas prieks atbalstīt lēmumu par naudas piešķiršanu tādām filmām kā Jāņa Streiča «Rūdolfa mantojums» un Andreja Ēķa un Aigara Graubas «Rīgas sargi».

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.08.2017
Ienākt apollo.lv