Aivars Ozoliņš: Ienaidnieks nr. 1

Apollo
0 komentāru

Vai Sanktpēterburgā piekāva «latviešu fašistus»?

Futbola līdzjutējus no Latvijas, kuri bija atbraukuši noskatīties Latvijas un Krievijas izlašu spēli sestdien Sanktpēterburgā, vietējie «antifašisti» sita, nešķirodami pēc tautības vai politiskajiem uzskatiem. Ikviens, kas valkāja Latvijas simboliku, tiem bija «nacists» un «fašists». Maskavai draudzīgās avīzes «Čas» sporta žurnālists raksta, ka tikai ar grūtībām izdevies «atsist» no uzbrucējiem Krievijas telekompānijas NTV žurnālistu, kas bija apvilcies Latvijas izlases krekliņu. Lielā «ģeopolitika» brīžam nešķiro «svešos» un «savējos» jeb, kā mēdza teikt Staļins, «kur mežu cērt, tur skaidas lec».

Šāda pūļa politiski motivēta agresivitāte Krievijā nav salīdzināma ar dažu citu valstu futbola karsēju vienību gatavību izraisīt konfliktus. Ārējā ienaidnieka tēla kopšana ir nevis dažu vietējo «atsaldēto», kā sitējus raksturo «Čas», bet gan Krievijas valsts varas politika.

Pirms Latvijas iestāšanās

NATO varēja uzskatīt par satraucošu, tomēr kuriozu Krievijas sabiedriskās domas aptauju rezultātu, ka Latvija ir otrais lielākais Krievijas ienaidnieks uzreiz aiz ASV. Tobrīd tā šķita iracionāli sakāpināta, taču pārejoša reakcija uz Krievijas impēriskajai zemapziņai tik svarīgās Baltijas galīgu zaudēšanu. Taču jaunākās aptaujas liecina, ka Krievijas sabiedriskajai domai Latvija nu jau ir ienaidnieks nr. 1.

Jurija Levadas analītiskā centra maijā veiktajā aptaujā uz jautājumu «Kuras valstis jūs uzskatāt par nedraudzīgām Krievijai?» 49% respondentu kā pirmo nosaukuši Latviju; ASV ar 23% nu ir tikai piektā nedraudzīgo sarakstā. Otrā tagad ir Lietuva (42%), trešā — Igaunija (32%). Ceturtā pēc «rožu revolūcijas» ir Gruzija (28%), bet Ukraina pēc «oranžās revolūcijas» ar 13% nonākusi sestajā vietā Krievijas ienaidnieku sarakstā.

Tiesa, Ukrainu 17% Krievijas iedzīvotāju arvien uzskata arī par draudzīgu valsti — ceturtā vieta «draugu un sabiedroto» sarakstā, kurā pirmajā vietā ar 45% ir Eiropas pēdējā diktatūra Baltkrievija. Interesanti, ka otrā Krievijai draudzīgākā valsts ir Vācija (23%), trešā ir Kazahstāna (20%), piektā — Indija (16%), sestā — Francija (13%), septītā — Ķīna (12%).

Šāds Krievijas draugu un ienaidnieku sakārtojums acīmredzot pamatos atbilst Kremļa ārpolitikas akcentiem un «varas vertikālē» iekļauto galveno plašsaziņas līdzekļu attiecīgi pasniegtajai valstiskajai propagandai. Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu tapšana par Krievijas «lielākajām ienaidniecēm» ir mērķtiecīgas Maskavas politikas rezultāts, kas atspoguļo Putina režīma nostalģiju pēc impērijas un centienus reabilitēt staļinismu. Tas neizbēgami rada arvien dziļāku naidīgumu pret kaimiņvalstīm, kurām šāda «vēstures pārrakstīšana» nav pieņemama un vieš nopietnas bažas. Krievijas vēstnieks Latvijā Kaļužnijs pagājušonedēļ mēģināja kārtējo reizi apgalvot, ka abu valstu attiecību strupceļu radījusi Latvijas «antikrieviskā un okupācijas retorika». Taču diezin vai viņš varētu nosaukt kaut vienu Krievijas kaimiņvalsti, kurā Maskavas mēģinājumi attaisnot Ribentropa–Molotova paktu un Staļina noziegumus pret Krievijas un Eiropas tautām viestu uzticību un draudzīgas jūtas.

Īpaši satraucoša ir Kremļa gatavība ārējā ienaidnieka tēla veidošanai un iedzīvotāju neapmierinātības ar sociālo un ekonomisko stāvokli novirzīšanai izmantot Krievijas sabiedrībā izplatīto ultranacionālistisko, ksenofobisko un antisemītisko noskaņojumu. Krievijā ir apmēram 20 nereģistrētu nacionāli ekstrēmistisku partiju, kā arī 300 agresīvu skūtgalvju grupējumu, kuros ir 50 tūkstoši skinhedu (visās pārējās pasaules valstīs kopā — 70 tūkstoši). Pērn decembrī aptaujas parādīja — vairāk nekā trešdaļa krievu uzskata, ka viņiem daudznacionālajā Krievijā «ir jābūt lielākām tiesībām nekā citiem, jo viņi ir atbildīgi par valsts likteni». Lozungu «Krieviju etniskajiem krieviem» vēlētos īstenot 22%, bet 37% būtu ar mieru to darīt «saprāta robežās». 48% vēlētos ierobežot ebreju ietekmi politikā, biznesā un citās jomās; 46% piekrīt, ka būtu jāierobežo vietas, kurās Krievijā drīkst dzīvot kaukāzieši.

Valsts varas cerības izmantot šādus noskaņojumus sev par labu ir bīstamas gan Krievijai pašai, gan tās kaimiņvalstīm. Ar varas svētību «antifašisma» drānās ietērptas ksenofobijas izvirdumi, kāds Sanktpēterburgā bija vērsts pret Latvijas futbola līdzjutējiem, diezin vai iedvesmo «pragmatiskas», «uz nākotni vērstas» attiecības ar Krieviju. Tās kaimiņvalstīm, to skaitā «ienaidniekam nr. 1» Latvijai, arvien jārēķinās arī ar Maskavas slēpti vai atklāti atbalstītu rasu un etnisku konfliktu «eksportu», vadot un manipulējot šejienes promaskavisko un «patriotisko» provokatoru koordinētu «saspēli». Viņu aktivitātes būtu drošības dienestu ziņā, bet Latvijas sabiedrībai būtu jāprot atšķirt, kuras valsts interesēm kalpo viena otra «patriota» rosīšanās.

Ir maz cerību, ka Krievija tuvākajā laikā atteiksies no Latvijas starptautiskas «fašisizācijas» kampaņas. Latvijas Ārlietu ministrijai būtu vismaz jāuzsāk pastāvīgs šīs kampaņas monitorings, lai kārtējām apsūdzībām varētu likt pretī apkopotu un izvērtētu naida kurināšanas tehnoloģijas kopainu.

Aivars Ozoliņš: Ienaidnieks nr. 1

Foto: AFI/Elmārs Rudzītis

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv