Aivars Ozoliņš: Saskaldītie

Apollo
0 komentāru

Šodien Igaunija paraksta robežlīgumu ar Krieviju, un Latvija paliek vienīgā no Baltijas valstīm, kam nav sakārtotas robežas ar kaimiņvalsti. Taču daudz sliktāk ir tas, ka mums nav vienotas ārpolitikas.

Tracis ap robežlīgumu un valdības deklarāciju par šo līgumu spilgti parādīja, ka vienotas politikas nav ne tikai Valsts prezidentei un Ārlietu ministrijai, bet arī valdībai, un pat premjerministra un ārlietu ministra partijā, kā šķiet, cik politiķu, tik ārpolitiku. Bet ārlietu ministram pašam politika mēdz mainīties teju vairākas reizes dienā.

Valdības 26. aprīlī piepeši pieņemtā robežlīgumu skaidrojošā deklarācija bijusi pārsteigums pat prezidentei, kura no tās «stingri norobežojās». Vēl vairāk — pateica, ka «nevar sēdēt uz sētas un teikt, ka mēs atdodam [teritoriju], un reizē arī pretendēt uz to», dodot Krievijai ieganstu interpretēt to kā teritoriālas pretenzijas. (Jāuzsver, ka Eiropas Komisijas prezidenta preses dienests šādu interpretāciju nodēvējis par «pārpratumu».)

Šis valdības lēmums, kas tika sagatavots šaurā Tautas partijas politiķu un viņu uzrunāto juristu lokā, stilistiski līdzīgs pašas prezidentes 12. janvārī pieņemtajam lēmumam braukt 9. maijā uz Maskavu. Arī tas tika pieņemts bez pienācīgas sagatavošanas un rūpīgas visu iespējamo seku izvērtēšanas. Taču Vairas Vīķes–Freibergas sāktā Latvijas vēstures starptautiska skaidrošana bija tik sekmīga, ka 9. maija svinības Maskavā kļuva par iemeslu padomju totalitārisma starptautiskam izvērtējumam. ASV prezidenta Džordža Buša vizīte Rīgā, kas kļuva par šā procesa kulmināciju, arī bija prezidentes nopelns.

Kas izdevās prezidentei, neizdevās Pabrikam un Kalvītim, kuri arī vispirms pieņēma lēmumu (ja tiešām bija lēmēji) un tikai pēc tam stājās noskaidrot, vai tam būs starptautisks atbalsts. Taču deklarācija pārsteidza nesagatavotu ne tikai Maskavu, bet arī Briseli. Kamēr tur mēģināja saprast, ko nozīmē šis teksts, Krievija pārņēma iniciatīvu, paziņodama, ka tas nozīmē teritoriālas pretenzijas, un pieprasīja atsaukt deklarāciju kā priekšnoteikumu līguma parakstīšanai.

Valdība ir uzdzinusi sevi palmā, iepriekš neizdomājusi, kā tiks lejā. Rīkodamies pretēji ieteikumiem, ka šādu deklarāciju vajadzētu pieņemt vai nu pēc līguma parakstīšanas vai tā ratificēšanas gaitā Saeimā, un nekonsultēdamies pirms deklarācijas pieņemšanas ar sabiedrotajiem, par lēmumu atbildīgie politiķi rīkojās tik nemākulīgi, ka jāvaicā, vai mērķis nebija izjaukt robežlīguma parakstīšanu.

Ticamāk tomēr šķiet, ka iemesli ir parastais Tautas partijas rīcības stils, ko raksturo valstij svarīgu lēmumu pieņemšana šaurā un slēgtā lokā, vadoties pirmām kārtām no partijas interesēm un pārlieku paļaujoties uz savu spēju procesus «nomenedžēt» (jeb visus gudri «apčakarēt») atbilstoši šīm interesēm. (Šim stilam tagad atbilstu vēl viena deklarācija, ar ko nosegt iepriekšējo; Pabriks varētu arī savu deklarāciju, piemēram, publiski apēst, iepriekš pa kluso uztaisījis tās notariāli apstiprinātu kopiju.)

Patiesībā TP nespēj novadīt pat valdības koalīcijas partnerus. Latvijas Pirmās partijas priekšsēdis Juris Lujāns trīs dienas pēc deklarācijas pieņemšanas piebalsoja Krievijas Ārlietu ministrijai, ka valdībai šis dokuments jāatsauc. Un TP nav spējīga savaldīt pat savu partijas biedru Aleksandru Kiršteinu. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, ko boikotē mūsu sabiedroto valstu diplomāti (vai tik Krievijas vēstnieks Kaļužnijs nav palicis vienīgais, ar ko Kiršteins vēl tiekas?), faktiski saņēmis partiju ķīlā un valsts ārpolitiku saprot kā stingru turēšanos pie čekas stila provokatora Gardas «meiteņu» stērbeles.

Uzticību valdības ļaužu runātajam nevairo arī viņu acīmredzamā nespēja vienoties pat par to, ko īsti viņi vēlas pateikt. Kalvītis vēl otrdien runāja, ka deklarācija esot «pievienota» robežlīgumam, kas ir pretrunā gan ar veselo saprātu, gan ar pašas valdības citkārt uzsvērto, ka tā nav saistāma ar līgumu un ir tikai valdības viedoklis, kas Krievijai nav saistošs. Turklāt premjerministrs uzņēmās Satversmes tiesas vietā nospriest, ka līgums esot pretrunā ar Satversmi. Savukārt Pabriks, kas soli pa solītim nācis pie atziņas, ka ne tikai deklarācijā netiekot izvirzītas teritoriālas pretenzijas, bet arī Latvijai nav šādu pretenziju, pirmdien jau teica, ka neesot arī materiālu pretenziju par okupācijas nodarītajiem zaudējumiem. Kā nu lai saprot deklarācijā minēto «plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu»?

Lai arī kādi būtu valdības haotiskās rīcības iemesli, tās rezultāts ir: pirmkārt, robežlīguma parakstīšana ir izgāzta; otrkārt, Krievijai ir pasniegts iegansts vainot par to Latviju un pārmest tai teritoriālas pretenzijas; treškārt, mūsu Rietumu sabiedrotajiem mazinājusies uzticība Latvijas ārpolitikas un tās veidotāju prognozējamībai.

Latvijas starptautiskie politiskie resursi nav neierobežoti, un nevaram atļauties greznību tos izšķiest vairākām ārpolitikām. Latvijai vajag vienu. Pēdējā pusgada panākumi ar mūsu vēstures skaidrošanu parādīja, ka tā var būt pat ļoti sekmīga. Taču visiem spēlētājiem tad ir pāri partiju un personīgajām ambīcijām jāvienojas, ko gribam panākt un kā to var izdarīt.

Aivars Ozoliņš: Saskaldītie

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv