Aivars Tarvids: cilpa kaklā

Apollo
0 komentāru

Premjeram Dombrovskim, nenoliedzami, piemīt savs «lāčuka» stils un šarms. Tā televīzijas kadrā kungs allaž redzams ar vaļīgu kaklasaites mezglu. Var minēt — tas valdības vadītāja tēla taisītāju nopelns vai arī politiķa vēlme atbrīvot kultūras žņaugu pazodē, kas vērtējama kā instinktīva fiziskā reakcija, jūtot valstiskās nolemtības cilpu kaklā.

Aivars Tarvids: cilpa kaklā

Foto: No personīgā arhīva

Bezcerīgs šis Latvijas laiks — smieklīgi runāt par gaismu vai maldugunīm tuneļa galā. Nav jau paša tuneļa, vien kurmju ejas un žurku alas. Kazi, Dombrovskis privātā sarunā šeit teiktu savu ierasto «Tieši tā!»…

Kad uzzini, kā valsts aplaupa pilsoņus, atņemot viņiem pensijas, vai padomā — nedod Dievs! — saslimt brīvajā Latvijā, nudien rodas vilinājums nostalģiski pieminēt baisos okupācijas gadus. Ne jau cūku gripa izkaus Latvijas cilvēkus, bet Latvijas valsts cūciskums... Neņemos spriest par Staļina terora laiku, bet Brežņeva diētiskā totalitārisma plaukumā režīms tamlīdzīgu patvaļu neatļāvās. Turklāt attīstīta sociālisma Padlatvijā bija simtprocentīgs mierinājums, kas ļāva elpot tajā kafkiāniskajā pasaulītē — vainīgi komunisti, vainīga sveša vara! 2009. gada drūmajā vasarā latviešiem šis arguments kā iedarbīgs kolektīvās psihoterapijas līdzeklis zudis. Ar tautasdziesmu krīzi un valstisko mazspēju nepārvarēt.

Kāda nozīme, vai Dombrovska valdība naiva un labticīga kā altārzēnu komanda vai arī blēdīga kā naudas mijēju un uzmetēju kompānija? Šajā spēlītē ar Latvijas valsts likteni rezultāts, kā smejies, «uz tāfeles». Iedzīvotāju dzīšana relatīvā un absolūtā nabadzībā, voluntārā budžeta grozīšana, absurdie nodokļu reformas plāni, ekonomiskās situācijas neapjēgšana vai noklusēšana, lienošs diletantisms un karojošs narcisisms, ļaunprātīgi vai svētie meli nācijai... Piemēra pēc — dižrunas par ekonomikas sildīšanu. Valdības darbi te acīmredzami — Dombrovskis, viņa viedie finanšu un ekonomikas ministri ar labiem vārdiem un Ziemassvētku svecīti cenšas stāties pretī ledus laikmetam... Olas dējošo vistu viņi jau nokāvuši, nu pacēluši dūci pret slaucamo āzi. Turklāt šis nāciju mobilizējošais sauklis — Latvija var! Jāpaaugstina eksportspēja, vajadzīgs produkts ar augstu pievienoto vērtību utt... Nudien var — mūsu novadnieki pamanījušies izveidot starptautisku narkotiku karteli, kurš grozījis aizliegtās baudvielas 680 miljonu (!) latu vērtībā. Neesam sliktāki par eksportētājiem kolumbiešiem, meksikāņiem, sicīliešiem…

Nenoliedzami, valdība strādā arī bula un atvaļinājumu laikā. Strādā komandā, strādā koalīcijas padomē, strādā sazobē ar tā sauktajiem sociālajiem partneriem un ārzemju olgalvjiem. Šķiet, šīm aktivitātēm divas vadlīnijas. Pirmkārt, izdabāt Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijas labdariem finanšu donoriem kā sava politiskā statusa un privātās labklājības garantiem. Otrkārt, gatavot un īstenot jelkādu Rīgas domes iniciatīvu sabotāžu. Nepārprotami, kaut mazākie jaunās galvaspilsētas vadības panākumi nozīmēs jūnija pašvaldību vēlēšanu rezultātu atkārtojumu jau nacionālajā mērogā — nākamruden izraugot tautas priekšstāvjus 10. Saeimā. Latvijai atvēlēta tikai viena eirokomisāra sapņu vakance — bet āboltiņu gan brunčos, gan ūziņās dievzemītē vesela buķete...  

Jau ierasts neirotiskā, permanentā sociālā stresa apstākļos savu vienīgo dzīvi velkošā līdzpilsoņa dvēseles kliedziens — lamāt visi protam, bet ko darīt?! Uzstādījums «Atlaist Saeimu!» nokavēts. Prezidents Zatlers neglābjami atpalicis no vēstures vilciena. Viņa valstsvīra karjeras lielā iespēja bija «lietussargu revolūcijas» laikā, kad «dziesma nepateica priekšā» iniciēt Jēkabielas nespējnieku nama izdzenāšanu. Pašlaik Latvijas glābiņš meklējams ne vairs formālā dekorāciju un statistu nomaiņā, bet pilnīgā valsts iekārtas un politiskās sistēmas demontāžā, valsts nākotnes nešļavas uzkraušanā citām paaudzēm. Bet tā jau fantāzija, utopija… Valsts augšāmcelšanās praksē vien nozīmēs varas elites politekonomiskās kombinācijas, faktisku pilnīgu valstiskās neatkarības zaudēšanu un, iespējams, sociālos nemierus – postošus, bet nerezultatīvus...Tā kā atlicis lūgt Dievu, visu naudu pārvērst zeltā, lasīt un kaltēt sēnes, arī halucinogēnās…

Neatkarīgajai Latvijai, nenoliedzami, piemita daži ieguvumi — iespēja 24 stundas diennaktī baudīt vārda brīvību un legāli iegādāt degvīnu, kā arī netraucēti izceļot no šīs valsts. Pirmie divi brīvības iekarojumi jau daļēji zaudēti. Atlicis vien trešais. Varbūt mēģināt atlicināt naudiņu biļetei, lai drīzumā lūgtu politisko patvērumu Kanādā — kā Čehijas čigāni? Beigu galā Latvijas valsts rupji, apzināti, sistemātiski un masveidā pārkāpj savu pilsoņu cilvēktiesības. Kā citādi kvalificēt pensiju un pabalstu atņemšanu, medicīniskās aprūpes, citiem vārdiem, tiesību uz dzīvību liegšanu?! Nudien, jauki vadīt dienas kļavlapu un pārticības zemē, baudīt turienes pabalstu maizi ar sviestu un gadu gadiem tiesāties, apstrīdot Kanādas varas iestāžu bezkaunīgo vēlmi nelegālos imigrantus deportēt uz vēsturisko dzimteni Latviju.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv