Aivars Tarvids: cilvēki un žurkas

Apollo
0 komentāru

Krusa aizgūtnēm kapā Latvijas zemi. Vai priekšnojautas neviļ, vēstot rūpju, bada un bezcerīgas ziemas nenovēršamo tuvumu?

Aivars Tarvids: cilvēki un žurkas

Foto: no personīgā arhīva

Velti censties piejaucēt žurkas. Tās visos laikos neuzveicamas. Dzīvelīgas un vaislīgas. Žurkas bara varenībā metīsies sirot apcirkņos, bet bada brīdī nekautrēsies grauzt nevarīgu bērnu un vecīšu locekļus. Tās pirmās sajutīs taukumu, tās pirmās bēgs no grimstoša kuģa. Vienmēr atradīs rijamo un vienmēr ievazās sērgas… Velti mainīt arī mēslu mušu būtību. Tās allaž spings netīrumos, noķēzīs logus saullēkta pusē un centīsies iedēt oliņas miesas nedzīstošās vātīs. Un velti mainīt ļaunuma, muļķības, savtīguma vai nodevības iedabu. To var vienīgi mēģināt iznīdēt, nomaitāt, deziterēt. Kompromiss te nevietā, bet līdzcietība — ālava. Jo žurku mazuļus negaida bāreņu patversmē. Mušu kāpurus nesilda azotē. Trakiem suņiem slienas neslauka, tos vienkārši atšauj. Jūdasu nekaunina un nepāraudzina, bet lemj elles devītajam lokam…

Ir dzīve teātris, un cilvēks tajā aktieris — apmēram šādi reiz secināja pārlaicīgais angļu ģēnijs. Vēl Šekspīrs dāņu prinča vientuļnieka lūpās lika traģiski mūžīgo vēstījumu nākotnei, izmisis vaicājot, «kas prāta cienīgāks?». Proti, samierināties ar pasaules baiso un nedziedināmo kroplo kārtību vai cilvēciskās pašcieņas un pašsaglabāšanās vārdā likt indivīdam izvēlēties veltu pretošanos ļaunumam. Vai nogalēt žurku, kaut vienu vienīgu, lai arī apjēdz — žurku gēnu kombinācija ir nemirstīga, to neuzveic ne indes, ne slazdi, ne leduslaikmeti, ne atomkari…

Šodienas Latvijas valsts akadēmiskajā teātrī ne augstās traģēdijas vai dziļdomīgas drāmas, bet prasta tirgus laukuma farsa iestudējums, atbilstošs pieņemtajam šā žanra kanonam. Šis nav varoņu, bet sīkmaņu triumfs, kad mēra laika dzīrēs «topā» ir maita… Lūk, kolektīvi satraucamies un šausmināmies, ka turpmāk lopiņus zelta teļa vārdā lemsim košera kaušanai. Žēlojam pārgrieztas Latvijas brūnaļu rīkles un pašsaprotami samierināmies, ka baņķieri dzimto Latvijas valsti esot veiksmīgi košerējuši… Nav mums, farsa skatītājiem, lielāka prieciņa, kā kaktos baumot un aplēst, cik daudzi labieši nu nodrošinājuši sevi, savus bērnus un bērnubērnus, saņemot artavu par divu baņķieru glābšanu no konvertējamas bagātības un kailas dzīvības zaudēšanas…

Aizgūtnēm ķiķinām par diviem nerriem valdībā (vienu tādu skolnieciski apzinīgu, bet otru karojoši mesiānisku), kuri varītēm solās pasargāt valsti no bankrota… Nīgrojamies, kad valsts simbols, politiskās atbildības smagumā bruku nepelnot, savā līdera benefices uznācienā sludina kopējā morālā pagrimuma draudus. Irgojamies par klerku leģionu un Ministru kabineta kantainā galda bruņiniekiem. Šīs izrādes aizjūras režisorus un producentus, māksliniecisko virsuzdevumu, politekonomiskās mizanscēnas, valsts noslēpumu aizkulises, sociālos gekus, psiholoģiskos tipāžus etc. katrs var piemeklēt atbilstoši savas cilvēkmīlas kvēlei vai cilvēciskās samaitātības pakāpei…

Vienlaikus līdz nelabumam apnikusi šī gaudenā izrāde, kumēdiņu garlaicīgā caurviju darbība ar tās punduru maziskajiem konfliktiem. Šie čaklie suflieri, varoņtenori ar alusvēderiem, vadoņi ar sliktu dikciju un ķeblīšiem postamentu vietā. Vēl kurtizāņu un liktenīgo sieviešu silikons, lienētie kostīmi, smiņķi, parūkas. Arī pelēks un dziedošs pūlis masu
skatos, šī statistu labprātīgā mutes turēšana…

Kā gan nākas aloties paša nemaldīgumā, kā nākas atzīties paša prāta aprobežotībā! Cik nesen šķita: neuzveicamo, absolūto un sistēmisko ļaunumu personificē komunisma himeras baisais rāpulis, tas «sarkanais rats», kurš nepaguris un neapstādināms gatavs mocībās samalt teju pasauli. Nu atklājies, ka īstenais ļaunuma monstrs patiesībā ir sīks letiņu žurkulēns. Reiz tāds kustonis dievzemītei uzsūtīja Lielo mēri, kurš izmērdēja Latviju fiziski. Nu žurkas sēj nāves baciļus Latvijas garā. Mūsu maziskuma mutanti, kuri mainās līdzi gadu gredzeniem… Zīmīgi — gan planētas heroiskais etalons Hērakls, gan lokālais malacis Lāčplēsīts savos varoņdarbos atzīstami apkarojuši hidras un citus sumpurņus, i nemēģinot izsvēpēt žurkas no šo pretekļu rakto katakombu bezgalības…

Bet izrāde turpinās… Tās inscinētājiem un dalībniekiem balvā nav skatītāju ovācijas un bravo saucieni, bet skatītāju klusu ciešana un padevība. Tāda kalpu un pakalpiņu iedaba, tāda dzimtļaužu nolemtība. Kāpēc gan kavējas Piektais gads? Kāpēc nacionālajā karogā, šķiet, palikusi vien baltā krāsa?

Tikmēr laiks plucina vienīgās dzīves atlikumu. Sizifs aizvien veļ akmeni kalnā, un Jēzus sprediķo kalnā. Galileja zemeslode nepagurusi griežas, Klāsa pelni kvēlo sirdī, bet Antiņa zirgam tā augstākā prove. Pērs Gints domājas Solveigai vajadzīgs, cīrulis nav modinājis Romeo un Jūliju. Bēthovens piemeklē notis «Odai priekam», smukajai un brīvajai francūzietei uz barikādēm trešā numura krūtis, bet Šagrenāda joprojām nav notērēta…Trīssimt spartiešu vēl cīnās Termopilu pārejā, un latvju strēlnieki vēl dzīvi Nāves salā… Kā gan pretoties agresīvajai videi un bezcerības smogam, kā kurināt savu «slīpo uguni» drīzās ziemas slapjdraņķī, lai, nedod, Dievs, kādā pelēkā rītā nepamostos kā kārtējais Kafkas kukainis, tāds izzušanai lemts posmkājis?

Kāda stiprie vārdi jāzina, lai sev pierādītu, ka esi cilvēks, ne bailīga uts? Esi ne Dostojevska slepkavnieks, kurš domājās būt varens, pārkāpjot svešām asinīm, bet ierindnieks bez pārcilvēka ambīcijām, kam vēlme vien saglabāt savējās — abos asinsrites lokos siltas, bez trombiem, bez sepses.

Cilvēks jau vājš un negausīgs. Gribas, nudien gribas, lai vienīgās dzīves ceļš ved nākotnē un, kamēr elpo, kamēr jūti gaismu acs tīklenē, paliek cerība, ka pamalē noteikti sasniedzams punkts, kur sliedes krustojas, lai nesaraujamā tērauda mezglā sietos gan cerība, gan cerības piepildījums…

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

24.10.2017
Ienākt apollo.lv