Aivars Tarvids: Dižās nākotnes stratēģija

Apollo
0 komentāru

Ceriņu laikā visai Latvijas politiskajai elitei pieklātos pilnām mutēm gremot ziedu laimītes, cerot, ka valsts reiz izkulsies no «strupceļa», kurā to vadoņi, šie septiņi un vairāk aklie, cits citam ceļu rādot, veiksmīgi dievzemīti ieveduši.

Šonedēļ Valsts prezidente, uzstājoties Rīgas pils kuluāros izveidotās Stratēģiskās analīzes komisijas, šā nacionālo olgalvju šaurā loka smadzeņu tresta, gada darbības pārskata saietā, teica pārlaicīga citāta cienīgus vārdus: «Ir dažādas iespējas, un brīvība nes ne tikvien iespējas realizēt savus sapņus un ieceres, brīvība nes arī absolūti visas izdevības pavērt vissliktākos lēmumus un izdarīt visrupjākās kļūdas, un arī tās pieder pie brīvības, un tad ar tām konsekvencēm pašiem vien jādzīvo.»

Konsekvences, jādomā, daļai publikas skaidras. Valsti kopumā patlaban vada kā firmu, tādu mazu pienotavu ar zaglīgu personālu un eksporta sviesta ķērņu ambīcijām. Ārpolitikas vietā permanenta politinformācija, eksaltēta skaidrošana un pierādīšana pasaules «lielajiem puikām» kā palīgskolas kontingentam. Bet tautsaimniecībā drīz piedzīvosim gan lāču, gan pingvīnu ledus deficītu abos polos. Sociālā aprūpe padarījusi valsti par nabagmāju ar labierīcībām Eiropas pagalmā. Veselības aprūpē rosās slepkavas vai korumpanti «baltajos halātos», kamēr izglītībā «gara gaismu» līdz brukai nēsājam cauros maisos. Inflācijas un dārdzības cipari statistikas tabulās uzrāda iedzīvotāju pamatmasai letālu dinamiku. Toties Latvijas drīzumā emitētā eiro monēta solās būt izcili smuka…

Ja šīs nepārprotamās attīstības tendences vektoru projicējam tuvākā nākotnē, mūs gaida interesanta, iespaidiem bagāta dzīve. Nebūs viss birģelisks pašapmierināts dvēseles komforts, bet mūžīgā cīņa par Latviju, jauna emociju, ordeņu un infarktu pelnīšana.

Tā, atzīmējot barikāžu eposa apaļo politiku, īstais brīdis rīkot referendumu Abrenes jautājumā. Katrai paaudzei vajadzīga sava barikāde, cīņa par savu «kaktiņu un stūrīti» dzimtās zemes. Jaunatgūtajās teritorijās pietiks smilšu, lai Gaiziņu beidzot uzbērtu augstāku par Munameģi. Savukārt no leišiem atgūtā Baltijas jūras šelfa gabals ar bagātīgajām naftas iegulām ļaus novērst benzīna lieltirgotāju cenu diktātu un karteļa vienošanās.

VVF sēdēs ANO, kur atradinās Ziemeļkoreju no nukleārā niķa un mācīs dzīvot Melnā kontinenta ciltīm mierā un pārticībā. Demokrātiskā Latvija skolos gruzīnus ne vīnu brūvēt, bet maršēt NATO ierindā un ielāgot Eiropas Savienības politekonomiskās bauslības. Būsim placdarms un politiskais patvērums dažādu demokrātu un fondu cīniņam ar Putina Krieviju un Lukašenko Baltkrieviju.

Labs nākamais prezidents latviešiem būtu Repšes kungs, kam netrūkst Ulmaņa vadonības ambīciju un Čērčila gleznotāja dotuma. Repše turīgs vīrs, viņam vis, līdzīgi VVF, nevajadzēs izdīkt valstij «mājiņu kāpās», savukārt politiķim piederošā tūrisma firma lieti noderēs «Latvijas tēla spodrināšanai».

Arī Kiršteina kungs pelnījis profesionālo izaugsmi līdz ārlietu ministra padirksnim. Vīrs nacionālajām interesēm atbilstošā brīdī i pratīs krievu «lācim» ar zābaku iespert, i neāriešus uz Cionas kalnu deportēt — lai savās politseksa fantāzijās nedomā atkal  sarkano tankiem minetu taisīt… Tikmēr tautas patriotiskā kustība frontes formā pieņemsies spēkā, nezināmi brīvības cīnītāji ik katram «Vestji segodņa» lasītājam ik rītu pastkastītē iemetīs beigtu žurku. Cuvilokupanti nestāvēs rindās pēc krievu vodkas, viņi savā krievvalodīgo žurku astes cienīgā rindā steigs pirkt biļeti uz vēsturisko dzimteni vienā virzienā.

Kirilica savā bīstamībā tiks pielīdzināta sirpītim un āmurītim, bet Puškins zaudēs savu ielu Rīgā kā slepkavnieciskā Pētera Lielā slavinātājs jambu mūžībā. Visa pasaule oficiāli atzīs, ka WWII uzvarēja ierindnieks Raiens, obersts Štirlics, četri tankisti un suns, kā arī divi latviešu leģioni. Bet Putins atdos Latvijai sprāgušā zelta ēzeļa ausis, nacbolu Lindermanu un Kremļa sienā iemūrēto urnu ar Stučkas pīšļiem.

Būs Dziesmu svētki kā hokeja čempionāts, un hokeja čempionāts kā Dziesmu svētki. Amerikāņu neparakstītā Kioto protokola un globālā siltumnīcas efekta apstākļos «zaļo zemi» glābs lauku tūrisms un rapša sējumi. Visi sliktie ceļi nevedīs uz Romu, bet uz dievnamu vai ministra Šlesera kabinetu. Savukārt īstenotais Gaismas pils projekts organiski sadalīsies savrupnamu apbūvē ar topošo miljonāru cienīgiem luksusa interjeriem…

Tādas, lūk, nākotnes vīzijas, kuras, ja bez pieticības un kautrības analītiski veramies iepriekšējā raženajā kolektīvā darba cēlienā, esam tiesīgi piedzīvot. Talantīga, dvēseliska un strādīga ir latviešu tauta. Viedi un tālredzīgi tās priekšstāvji. Ir tapis teikts: «Mēs esam diži. Mēs esam vareni!» Kā gan neļauties glaimiem un pašapmānam… Vīķe-Freiberga 24. maijā norādīja: «Mums sava brīvība ir lielāka nekā Latvijā bijusi jebkad savā vēsturē.» Lai pastrādātu patiesas muļķības, ar vājprāšu namu XXI gadsimtā vien nepietiek, vajadzīga brīva valsts.

Aivars Tarvids: Dižās nākotnes stratēģija

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv