Aivars Tarvids: latvieši lībiešu krastā

Apollo
0 komentāru

Atzīšos, reizumis esmu smīkņājis par Latvijas mūsdienu pamatiedzīvotājiem, proti, lībiešiem. Precīzāk, par dažām šīs tautas aktuālajām izpausmēm — šīm folkloristiskajām ambīcijām, nesaprotamajiem dziedājumiem somu-ugru mēlē, zili-zaļi-baltā vimpelīša plīvām pie tautas nama.

Aivars Tarvids.

Aivars Tarvids.

Foto: no personīgā arhīva

Irgojies par lībiešu krastu kā vienotu vasaras māju ciemu turīgiem pilsētniekiem, par lībiešu aktīvistu un organizāciju nordiskajām intrigām… Turklāt tāda sāja pēcgarša par lībiešu valodu, kuru šīs tautas relikti — tie ar ierakstu «līvs» pilsoņu pasēs — nu cenšas apgūt fakultatīvajos pulciņos, par joprojām tapinātajām lībiešu rīmju grāmatiņām un iznīcībai sen lemtajām lībiešu laivām kāpās, par pēdējiem dzīvās valodas nesējiem, kuriem drīz laiks apgulties piejūras kapsētu liesajā smiltī.

«Īstajiem» latviešiem nu atliek godāt dižjūras krastā tā īsti lībiski kaltētas butes, apzināt lībiešu vārdu druskas Latvijas toponīmos un latviešu literārajā valodā, arī spriedelēt, vai līvu valdnieks Kaupo bijis pirmais Latvijas reālpolitiķis, eiropietis vai Kangara literārais prototips. Un apjēgt — viņiem, tādiem šķietami lieliem, stipriem un daudzskaitlīgiem, neklājas būt pašapmierināti augstprātīgiem. Ar nepilna gadsimta nobīdi latvieši nu gatavi Latvijas iezemiešu lībiešu pēdās sākt posties mūžības ceļam.

Latvieši varbūt pārlatviskojuši un asimilējuši lībiešus, kuru dzīvotgriba un gēnu kombinācija bijusi vājāka, un dažus atjaunotās brīvvalsts gadus pat naivi nēsājušies ar slēptu utopiju pārlatviskot tā sauktos krievvalodīgos, kuru cilvēciskā masa, krievu valoda, vēsture un kultūra allaž izrādījusies pašsaglabāšanās garants.

Valoda kā nācijas kopsaucējs, pamatpazīme un vienotāja latviešiem nav izrādījusies saudzējama un kopjama vērtība. Tiesa, pieņemts Valodas likums, kuram kā lingvistiskam valnim jāsargā valsts austrumu robežas, bet patiesībai jau galvenais latvietības drauds jāmeklē iekšējos ienaidniekos — pašos latviešos. Latviešu valodas nesējiem nešļava rādās pārlieku smaga un lieka.

Vai neatzīsim, teju 20 brīvvalsts gados latviešu valoda noplicināta, devalvēta, pavairota? Tā izvazāta un atšķaidīta, piesmieta un deģenerēta — gan krievu lamu un feņas okupācijā, gan agresīvu anglicismu invāzijā. Piedzīvots moderno tehnoloģiju nestais globalizācijas posts, kad Plūdoņa, Bārdas, Ezeriņa, Skalbes, Ādamsona, Eglīša atstātais valodas mantojums izniekots SMS un čatu vienkāršrunā, kad esam baigas atklāsmes priekšā — latvieši bija pēdējā Eiropas tauta, kas ieguva savu rakstu valodu, un riskē būt pirmā, kas to zaudēs…

Iespēja, ka latvietība dažu paaudžu attālumā paliks vien muļķīgās vecu grāmatu garumzīmēs, tūristu izklaidēšanā uzturētās ziņģu/danču kopās un Dziesmu svētku parodijā, vairs nešķiet baisa un nezinātniska fantāzija. Latviešiem savā tēvijā draud izšķīšana kā emigrācijas viļņiem Londonā, Toronto vai Adelaidā, un nav mazāko cerību iekapsulēties latviskā dievzemītē kā latviešu kopienām tālās Sibīrijas sādžās…

Tie malači augstos amatos bez nacionālās vīzijas, bez virsuzdevuma, bez atbildības ne jau budžetu «griež» 2009. gadā, ne posta izglītību, veselības aprūpi vai drošību. Viņi, galējot latviešu kultūru visās šā jēdziena izpratnēs, «nogriež» tautas nākotni. Viņi, šķietamie tautas kalpi un priekšstāvji, pašpasludinātie vadoņi un vadātāji, roķelēm nedrebot, apcērp dižozola pēdējās saknes, appludina pēdējo Staburagu.

Latvieši patlaban stāv lībiešu krastā, un viņpus apvāršņa viņus sagaida vien tukšums. Izdzīvos latviskas izcelsmes amerikāņi, eiropieši vai krievzemieši…

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.08.2017
Ienākt apollo.lv