Aivars Tarvids: mans privātais krusta karš

Apollo
0 komentāru

Debesis decembra naktīs nenormāli dzidras, vilinošas un biedējošas reizē. Bet zvaigznes šķiet tuvāk zemei un virknējas zvaigznājos skaidri un spoži kā planetārijā. Savukārt putenis šoziem uzkrīt tik biezs un nebeidzams, ka baltajā virpulī maldās gan miesa, gan gars. 

Aivars Tarvids: mans privātais krusta karš

Foto: no personīgā arhīva

Atkal dzimst Pestītājs, atkal sagaidīta labā vēsts. Vien jau kuro gadu simtu daudzi redzīgie akli, bet dzirdīgie — kurli. Šajos greizajos laikos patiesi ticīgs cilvēks uzlūkojams kā aprobežots ģeķis vai fanātisks tumsoņa, bet bezdievis — kā patiesi brīvs cilvēks savā neziņā, apjukumā vai cinismā. Kristīgo baznīcu tik drosmīgi dēvēt par cilvēces veiksmīgāko biznesa projektu. Jauki apcerēt Vatikāna riebeklības, inkvizīcijas pagātni un pedofilijas tagadni. Šaustīt sektu sludinātāju afēras un melnsvārču ekumenisko liekulību. Trallināt, ka baznīca savu māņu režijai, lūk, uzurpējusi saulgriežus, un piparkūku sirds degsmē mesties vilkt pagānisma baļķēnu. Īstais brīdis rīkot labdarības čempionātus, dāvanu pirkšanas vai ziedojumu atpirkšanās akcijas. Pārliecināties, ka ar sīku artavu palīdzēt grūtdieņiem vieglāk nekā šajā pasaulē glābties pašam — vienīgajam.

Tikmēr Betlēme dzīvoja atnākšanas priekšnojautās, ticībā un cerībā. Negribas noslāpt savos netīrumos, dvēseles trūdos, patērētāju radītajā tvanā. Dieva dēls nešaubīgi dzimst kā katru gadu. Un nodēvēt šo stāstu par reliģiskiem maldiem vai baltu pasaku nozīmē vien neviļus vai apzinātu izvairīšanās no atbildības par savu dzīvi. Bet dzīve jau nesākas tikai dzimšanas apliecībā rakstītajā datumā, tās atskaite nav vienīgi personiskās dzimumdienas vai gadu mijas šampanietī slacīta. Katra rīta pamošanās no bezsapņu miega nozīmē vien, ka esi atkal dzimis un sākusies pirmā atlikušās dzīves diena.

Decembra naktī dzimušajam bērniņam bija lemts dzīves trīsdesmit trešajā gadā dzirdēt pūli kliedzam: sitiet viņu krustā! Bet mūsdienās akmeņus nemētā, pieņemts vien civilizēti spriedelēt par baznīcas uzmācību vai pašapliecināties cristmas andelē. Kārojas vadoņa vai valdnieka uznāciena, kuri pavalstniekiem dzīvi ļautu vadīt grēka komfortā. Un vienaldzīga šķiet Pestītāja atnākšana, kura neiespējamā un dievišķā misija, izrādās, izpirkt svešus grēkus. Tiec nu gudrs, vai nodot Jēzu nozīmē nodot sevi, vai nodot sevi nozīmē mest akmeni Dieva dēlam? Un nesaprotami, vai ticība piedzimšanas brīnumam nozīmē vēlmi līdzināties Viņam? Tas ir naivums, izaicinājums, bezkaunīgs mēģinājums gūt savu nemirstības kripatu?

Bet ticība jau nenozīmē cilvēka padevību un pazemību šai saulē un ēterisko labas dzīves iespēju aizsaulē. Tā nozīmē vien atbildību par savām domām un darbiem, jūtām un rīcību. Nozīmē arī apjēgu, ka Dievs nav labdarības iestādes priekšnieks, kura pienākumos saviem palaidņa bērniem gādāt humpalas, Dievs arī nav omulīgs tusnis sarkanā vamzī, kuram sūtīt vēstules ar vēlamo dāvanu uzskaitījumu. Bet Dieva dēls nav instruktors, kurš nu vadīs tevi cauri mūža gadiem kā skautu izdzīvošanas pārgājiena maršrutā.

Šis šķiet pateicīgs laiks padomāt, kāpēc manī izrādās ielikta tik primitīva rīcības programma, elementāra kā reizesrēķins? Kāpēc manu likteni nosaka pašiznīcināšanās gēns katrā no organisma šūnu miljardiem? Jēzus atnāca šogad, atnāks arī nākamgad. Man mūžības apdrošināšanas polise nav izrakstīta. Varbūt šogad mana pēdējā iespēja izcīnīt savas Ziemassvētku kaujas un sākt savu krusta karu? Iznīdēt neticību un nevarību sevī, beidzot apkarot nolemtības apziņu un nāves bailes sevī, nesamierināties ar apkārtējā trulumā vadīto dzīvi.

Īsti Ziemassvētki jau mūždien balti…  

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.08.2017
Ienākt apollo.lv