Aivars Tarvids: Mazā Latvija, ko nu?...

Apollo
0 komentāru

Čērčils savulaik ironizēja, ka pensijā padzītais Hruščovs, lūk, varas gados velti mēģinājis pārvarēt bezdibeni divos lēcienos. Demisionējušais Godmanis divos lēcienos centās tikt pāri vircas bedrei.

Aivars Tarvids

Aivars Tarvids

Foto: No personīgā arhīva

Protams, lamas, lāsti vai kritika līdz nomierināt stresa tirinātu patriota sirsniņu. Tomēr patlaban bezjēdzīgi šaustīt Zatleru, Daudzi, Godmani, Slakteri vai Rozi... Pat «Šlesera šofera dēla» publiskai locīšanai jēga mazāka par svilpšanu hokeja arēnas tribīnēs. Arī Augstā nama logu dauzīšana ar bruģa vai verbāliem akmeņiem neproduktīva, bēdu un valsts slīcināšana «Parex» melnajā finanšu caurumā aplama. Iesākumā svētīgi atcerēties Šķēles reiz mūsu pagastā aktualizēto prātulu — «politika ir viduvējību nodarbe». Atcerēties un pavaicāt — kāpēc Otrā republika teju divdesmit gadus producē savtīgu un nemākulīgu nejēgu plejādi, kura apbrīnojami konsekventi — nekontrolēti un nesodīti! — degradē neatkarības ideju un posta reālo valsti?

Kāds bijis šīs negatīvās selekcijas mehānisms? Kādēļ tas izrādās spēcīgāks par nācijas kolektīvo saprātu un tautas dzīvotgribu? Esam nu piedzīvojuši patiesības mirkli, kad ES un NATO dalībvalsts Latvijas Republikas demokrātiski ievēlētās varas struktūras iedzīvotājiem derdzīgākas par okupācijas režīmu Padlatvijā. Nepretošanos ārējam ļaunumam 1940. gadā skaidrojam ar viedu vēlmi saglabāt tautas dzīvo spēku. Patlaban kapitulējam iekšējā ļaunuma priekšā, lai ietu bojā fiziski, materiāli, garīgi...

Valensa reiz dižojās, ka poļi esot pirmā tauta cilvēces vēsturē, kura no sociālisma atgriežas kapitālismā. Latviešiem šajā politekonomiskajā Golgātā atlikusi nostalģija par Ulmaņa «labajiem» un grēmas par Kalvīša «treknajiem» gadiem — jā, vēl stabils lats kā bonuss valsts bankrota gaidās... Ar iedzimto zemnieka tikumu pašpietiekamie un «savu kaktiņu, savu stūrīti zemes» ideju sludinošie letiņi pēdējos laikmetu griežos patiesībā izrādījušies klejotājcilts, kura izpostījusi un noplicinājusi dievzemīti, izzagusi, izvazājusi un izandelējusi nacionālās bagātības, lai mīļuprāt pārceltos uz citu apsolīto zemi, kur tīrumi leknāki un akas nepiespļautas...

Daudzām tautām bijis vajadzīgs sūrs pašanalīzes un grēku nožēlas brīdis, lai atgūtu pašcieņu, saskatītu attīstības orientierus laikā un telpā. Vācieši mēģināja atbildēt, kā Hitlers izauga pielūgtā fīrerā. Krievi atkratās no atbildes, kā Staļins kļuva par tēvu un skolotāju. Bet latvieši i nepūlas atbildēt, kā tauta deleģējusi suverēno valsts varu šmucīgu labiešu politpulciņam, kā piekritusi prettautiskas varas patvaļai un muļķībai. Vēl skumjāk — šis jautājums šķiet nepiedienīgs, depresīvs, sakāvniecisks...

Kamēr nebūs veikts tamlīdzīgs — totāls un nesaudzīgs! — audits, velti cerēt uz glābšanās mēģinājumu sekmēm. Tautieši ticēja «pozitīvisma kampaņu» cukuram, nu viņu jutekļus saldina ārkārtas vēlēšanu vilinājums, to iluzorais glābiņš un mierinājums. Naivums un aklums stabili nemainīgi! Satversmes grozījumi kā garants katras mājsaimniecības iegrozīšanai pārticības virzienā. Pilnam komplektam vaimanas par varas un tautas atsvešinātību — vara jau sveša, ne vēlēšanās saulītē celta. To mums, sirdsšķīstajiem, uzsūtījuši jeņķu vai krievu specdienesti, Briseles komisāri un SVF emisāri, bandītu sindikāti, cionisti, pederasti, kosmopolīti — ļaunumam un tirānijai jau daudz noģīmju, tam pēc definīcijas neiespējama latviska gēnu kombinācija... Vēl fantāzijas par nepolitisko premjeru, plašās koalīcijas problēmu kalnu gāzējiem... Opozīcijas baloži sakās protam nācijai ģimenes ligzdu vīt, bet pozīcijas sivēniem padomā māja kā bastions pret recesijas neganto vilku. Un ideoloģiskajā desertā gaišajā nākotnē tēmēti gara darbinieku spriedelējumi, ka mātei Latvijai, lūk, jāiznēsā Obamas tipa cerību iemiesojums. Lai jau valsts pelna «māmiņu algu» un rēķinās, ka režīms ieprogrammēts ne atsāpinātām dzemdībām, bet abortam bez narkozes.

Tikmēr kolektīvais pašapmāns un pašmocības turpinās. Var gausties, ka valsts nav firma — tad pasvilptu aizrobežu topmenedžerus, kuri sanētu krīzes demontēto un demoralizēto Latviju. Vai gūt gandarījumu, redzot gaismu pils logā — tur prezidents trimo spoguļa priekšā un karogu pavēnī mēģina «32. marta» runu Saeimas atlaišanas sakarā. Iespējams vedināt uzticēt premjera amatu «smagos kriminālnoziegumos apsūdzētajam Ventspils pilsētas mēram». Ja Lemberga kungs padarīs Latviju par valsti «ar rītdienu» — nodokļu amnestiju patriotam un Triju Zvaigžņu» ordeņa kavalierim! Ja pilsonis Lembergs izgāzīsies — nevajadzēs pat Ģenerālprokuratūru, lai nomaitātu mītu par oligarha visvarenību...

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv