Aivars Tarvids: Mazs «žīdu grautiņš»

Apollo
0 komentāru

Antisemītisms ir labākā valsts antireklāma mūsdienu Rietumu civilizācijas kontekstā. Latvija, kuras vārdu taisnīgi un netaisnīgi saista ar holokausta noziegumiem, sistemātiski producē dažādus antisemītiskus izlēcienus gan pašmāju lietošanai, gan arī eksportam. Valsts tēlam atkal un atkal tiek piekarināta dzeltenā Dāvida zvaigzne.

Sadzīves antisemītisms ir mūžīgs kā «mūžīgais žīds», globāls un universāls. Šajā gadu tūkstotī sinagogas un ebreju kapsētas tiek apgānītas gan Vakareiropā, gan Krievijā. Tiesa, oficiālā valsts un neoficiālā sabiedrības nostāja pret šīm nejaucībām dažādās valstīs ir dažāda.

Latvija savā antisemītismā nogājusi no izfantazētajiem mīļiem žīdiņiem Blaumaņa joku lugās līdz Arāja komandas žipčiku reālajiem asinsdarbiem. No «pērkonkrustiešu» izlēcieniem 30. gados līdz dažādu politisko margināļu ķengām XXI gadsimtā. No vadonības laika nacionālās ekonomiskas būvēšanas līdz nacionālās piederības pētīšanai «500 Latvijas miljonāru» sarakstā.

Patlaban lumpenus kaitina «ebreju kapitāla» uzkrāšanās, bet nacionāli norūpējušies urrāpatrioti norāda uz ebreju Cileviča, Giļmana, Plinera kungu, viņuprāt, pretlatvisko graujošo darbību. Kāds brīnums, ja šādā gaisotnē legālā partejiskā lapelē var nesodīti un netraucēti drukāt «Cionas gudro protokolus»; ka Šmerļa kapi tiek apgānīti; ka sinagoga visu diennakti jāapsargā policijas postenim. Joprojām pūļa apziņā Baigā gada traģēdiju vispārliecinošāk skaidro nacistu laika propagandas brošūra «Baigais gads», kur vaina par latviešu tautas ciešanām tiek piedēvēta «boļševiku žīdu bendēm». Joprojām daudzi latvieši nevēlas zināt, ka teju piektā daļa no 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem mocekļiem bija nelatvieši, galvenokārt ebreju izcelsmes Latvijas Republikas pilsoņi.

Šonedēļ Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome publicējusi paziņojumu, kurā pauž oficiālu nostāju par norisēm Latvijas valstī. Ebreju pilsoņus satrauc, viņuprāt, vēlme reabilitēt par kara noziedznieku uzskatīto Herbertu Cukuru. Protams, Cukurs bija leģendārs lidotājs un leģendārs slepkava. Vien nevajadzētu, pētot šo traģisko personību traģisku vēsturisku notikumu kontekstā, padarīt par daudzcietušu apstākļu upuri. Izvēle godīgam cilvēkam pastāv vienmēr, un vienkāršais Rīgas ostas strādnieks Žanis Lipke, atšķirībā no Latvijas brīvvalsts pūļa elka Cukura, nekļuva par apstākļu upuri.

Taisnības cīnītāji un patiesības skaidrotāji īpaši sašutuši, ka Cukuru, nabadziņu, lūk, bez tiesas sprieduma specoperācijas laikā likvidēja MOSSAD aģenti. Interesanti, vai šie taisnas tiesas prasītāji būtu neizpratnē, ja, pieņemsim, noskaidrotos, ka braši latvju zēni kādā Piemaskavas vasarnīcā bez tiesas sprieduma iznīcinātu slepkavu Simonu Šustinu? Vietā piebilst, ka Izraēlas valsts pozīcija labi zināma. Pēc «katastrofas» (t. i., Eiropas ebreju izkaušanas) nekad vairs ebreji nepakļausies draudiem un nebūs neapbruņoti upuri, viņi aizstāvēs sevi un savu valsti, paļaujoties visupirms uz pašu spēkiem. Savulaik izraēliešu aģenti Argentīnā nolaupīja un tiesa Jeruzalemē notiesāja «nāves grāmatvedi» Eihmanu. Noziedznieku pakāra, bet viņa pelnus izkaisīja neitrālajos ūdeņos — lai pīšļi nepiemēslo Apsolīto zemi. Tas ir vienīgais izpildītais nāves spriedums Izraēlas valsts vēsturē. Turpmāk Izraēla iztiek bez juridiskajām formalitātēm — vienalga, vai Cukura (u. c. naci gadījumā) vai izkaujot izraēliešu olimpiešu «Melnā septembra» slepkavas, vai bombardējot Huseina kodolreaktoru, vai arī medījot «HAMAS» teroristus.

Vēl ebreju aktīvisti paziņojumā sūrojas, ka rabīns Glazmans Vecrīgā piedzīvojis neglītu antisemītisku apsaukāšanos. Jādomā, «varoņiem» neiepatikās priestera melnā hūte, un viņi sarīkoja mazu, verbālu «žīdu grautiņu». Tādi jau ir šie āriešu rases vai latvietības aizstāvji, kad pietiek varonības melnādainu basketbolistu aizmuguriski lamāt par «nigeru cūku» vai šakāļu barā iekaustīt indusu pavāru.

Ir daļa publikas, kuru sajūsmina čečenu tautas brīvības centieni. 90. gadu sākumā šie cīnītāji savā Ičkērijā lika krievu civilokupantiem svilt dzimtajai zemei zem viņu kājām un meklēt glābiņu bēgļu gaitās. Latviešiem kā allaž trūkst temperamenta. DDD principi īstenojās vien runu un sīku riebeklību politiskās spēles līmenī. Šķiet, īsti drosmīgi šāda tipa malači kļūst vienīgi brīdī, kad nesodīti iespējams bedres malā apšaut nevarīgus cilvēkus, no kuriem pretestība viss nedraud.

Latviešu politiskajā elitē raksturīga liberāla tolerance pret pūļa rusofobiskajiem un antisemītiskajiem instinktiem. Holokausta noziegumu skaidrošana padarīta par propagandas akciju Rietumu publikas un Rietumu investoru pielabināšanai. Valsts prezidente, viesojoties ASV, tradicionāli čomojas ar ietekmīgu ebreju organizāciju līderiem. Savukārt antisemītisma smaka dievzemītē VVF politisko ožu nesatrauc. Jādomā, publiski «aizstāvēt žīdus» nav populāri.

Ebreji, patīk vai nepatīk, devuši pārlaicīgu ieguldījumu visdažādākās cilvēka darbības jomās. Un, kas īpaši svarīgi latviešu tautai, kura balansē uz izmiršanas traģiskās robežas, pierādījuši, ka tautai iespējams izdzīvot vistraģiskākajos, visnelabvēlīgākajos apstākļos. Ne ebrejus mēs lamājam un pazemojam, drīzāk jau paši sevi. Kad Čērčilam vaicāja, kāpēc Britu salās nav antisemītisma, politiķis atbildēja — «tāpēc, ka angļi neuzskata, ka ir dumjāki par ebrejiem».

Interesanti, ko atbildētu VVF, ja viņai vaicātu, kāpēc Latvijā antisemītisms joprojām plaukst un zeļ?

Aivars Tarvids: Mazs «žīdu grautiņš»

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv