Aivars Tarvids: mūsu mikrozeme

Apollo
0 komentāru

Latvija sinhronizē sirdspukstus, lai raita skrējiena solī pieminētu vēsturiskā Baltijas ceļa apaļo jubileju. Prezidents tur roku uz pulsa, bet nācija 23. augustā saņems patriotisma overdozu, ģenētiski modificētu entuziasma porciju.

Aivars Tarvids.

Aivars Tarvids.

Foto: No personīgā arhīva

Iespējams spriedelēt, vai krīze dara tautu cilvēciskāku un vienotāku vai arī tā vairo laikabiedros vilku tikumus likumus. Un, protams, dižoties, ka Baltijas ceļu ANO kultūrtrēģeru struktūra UNESCO, lūk, iekļāvusi cilvēces labo darbu sarakstā. Tas glaimo pat vairāk par pieminēšanu Ginesa rekordu sarakstā. UNESCO jau modri sargā Rīgas vēsturisko centru, liedzot turienes gotikā-jūgendā letiņu vienas dienas saimniekiem «dvīņu torņus» sliet. Oficiāli iestāde novērtējusi arī mūsu nemateriālos dziedāšanas svētkus. Vien negaidīti uzkritušās valstiskās nabadzības apstākļos, šo gara mantu saudzējot-vairojot, kopkorim, dziesmā priedes laužot, grūši būs augšējo «do» paņemt, turklāt aktualizējies jautājums, kam vajadzīga Mežaparka estrāde, ja tur reizēm nedzied arī Madonna…

Savāds bijis Baltijas ceļa divdesmit gadu amoka skrējienā izsakāmais turpinājums līdz šodienai. Tāds brīvības reibums ar Molotova-Ribentropa kokteili galvā, kad nākotnes orientieri zaudēti, bet kolektīvā vēsturiskā atmiņa izrādījusies selektīva un komplimentāra. Eksaltēti piesaukta pagātnes heroika, vietā un nevietā valkāts cietēju ērkšķu kronis, savukārt grēki kaunīgi noklusēti vai sparīgi noliegti.

Nu stāstām anekdotes par Baltijas ceļabiedriem, šiem bremzētajiem «kurratiem», un gatavojamies valstiski saņemt brāļu tautas daudzumiljonu finansiālo palīdzību… Var samierināties, ka regulāri lietuviešiem zaudējam groza bumbā, tomēr nudien kremt, ka Latvija nonākusi kaimiņvalsts lielveikalu okupācijā un nākas stimulēt nacionālo pašcieņu ar patiesību, ka Ulmaņlaikos masveidā esam kalpinājuši plikadīdas leišu laukstrādniekus, ar kuru bērniem un mazbērniem pirms diviem gadu desmitiem sadevāmies rokās…

Jau 20 gadus mūkam no ilūzijām. Tālab lauksaimniecību glābj ne arhaiskie produkti — sviests, bekons, trīs cukura karotītes tējas glāzē, bet lauku tūrisms un strausu fermas. Tikmēr ekonomiku kopumā reanimēšot mikrobiznesa bums —galvenais jau summa, kad 10 000 saskaitāmo (bodnieku, amatnieku, sīkražotāju) rada vērtību, kas pielīdzināma vienam VEF… Tāpat svarīgi nolādēt totalitāro nejaucēnu Vjačeslavu un Joahimu, jo viņu slepenajos papildprotokolos meklējams dižķibeles sākums. Tagad jāmobilizējas, lai no Maskavas izsistu prāvu sāpju naudu par okupācijas šausmām — kā citādi norēķināsimies ar mūsu labdariem, Rietumu finanšu donoriem, kā citādi sarīkosim kādu hokeja čempi?! Ne jau sākot iekasēt progresīvo ienākumu nodokli no iztikas minimuma summas…

Par nelaimi, visos spriedelējumos un baisajās patiesībās par Latvijas pieredzi padomijā gļēvi apiets būtisks jautājums par latviešu masveida sadarbību ar okupācijas režīmu — karjeras vārdā, uz līdzcilvēku rēķina. Tas realitātē nozīmēja apzinātus bauslību pārkāpumus. Mūslaikos nav okupācijas režīma tradicionālajā izpratnē (ja atmetam lielvaru latento politisko klātbūtni, transnacionālo kompāniju intereses, skandināvu banku invāziju utt.), bet bauslības uz līdzcilvēku rēķina joprojām tiek pārkāptas — pašlabuma un eiropeiska dzīves standarta vārdā… Bija, bija vērts stāvēt Baltijas ceļā! Viena lieta — pazagties brālīgajā padomju republikā, pavisam cita — pilntiesīgā Eiropas Savienības un NATO dalībvalstī. Padomju gadu amoralitāte jaunās kvalitātēs turpinās atjaunotajā brīvvalstī. Pusgadsimta grēka ceļam galu neredz. Sarkanbaltsarkanajās aizkulisēs tik ērti shēmot, pirkt un pārdoties, taisīt veikalus…

Bet daudziem Latvijas pilsoņiem problemātiski lepoties ar savu valsti — ar tās politekonomiskajām reālijām, nevarīgu varu un varošu tautu, kura nu dodas ekonomisko bēgļu gaitās vai izmirst. Pat īstenie, cieņas vērtie panākumi («Kamēr…», Jaunais Rīgas teātris, Štrombergs u. c.), šķiet, sasniegti nevis pateicoties, bet pretēji Latvijas valsts attīstības loģikai. Karote medus mucu darvas samaitāt nespēj…

Tā kā nav atkal jāstāv Baltijas ceļā, kā pēdējā brīža piedāvājumu gaidot kontramarku uz paradīzi. Jāstāv uz sava ceļa, rēķinoties, ka vistālākais ceļš sākas ar pirmo, to grūtāko soli, rēķinoties ar grāvjiem abpus ceļam, rēķinoties ar suņu rējieniem visa gājiena garumā. Nav jau pasaulē laimīgu tautu. Reizēm gadās vien laimīgi cilvēki — šie veiksminieki, sava ceļa pievarētāji. Skrējienā infarktu nopelna vai otro elpu sagaida cilvēks pats…


Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv