Aivars Tarvids: Mūsu vienotība

Apollo
0 komentāru

Valdošās koalīcijas «krīzes menedžeri» pierādījuši, ka viņu profesionālā nekompetence lielāka par politiskās pašsaglabāšanās instinktu. Vara darbos nodemonstrējusi gan muļķību, gan gļēvumu, tā provocējot elektorātā masu depresiju un masu agresiju. Režīms gadu gadiem audzējis un izaudzējis savu kapraci.

Aivars Tarvids

Aivars Tarvids

Foto: no personīgā arhīva

Mēneša laikā tapis skaidrs – pietiek izdauzīt dažas rūtis vai padarīt traktorus par bruņu tehniku, un vara gatava teju kapitulēt, vismaz izdabāt pūlim, koķetēt ar neapmierinātajiem bļauriem un pielabināties kareivīgajiem protestētājiem. Nepārprotami, par lietu kārtību valstī puslīdz gandarīta vien saujiņa t.s. miljonāru un nacionālās birokrātijas krējums, arī minēto kategoriju ieroču nesēji, izpalīgi un bļodlaižas. Pārējo pilsoņu negācijas aug ģeometriskā progresijā. Viņuprāt Latvijas politiskā sistēma jādemontē, bet līdzšinējie politiķi uz mūžu jādiskvalificē.

Var pieņemt, ka, iedzīvotājiem turpmāk relatīvi vai absolūti grimstot nabadzībā un viņiem neredzot varas piedāvātus reālus krīzes risinājuma scenārijus, stihiski vai virzītti sociālie nemieri valstī vairs nešķiet hipotētiska utopija lēnprātīgo latviešu apdzīvotajā dievzemītē. Saukļi «Atlaist Saeimu!» un «Nost valdību!» vienos tūkstošus un tūkstošus. Jautājums – vai kapraču leģionam pietiks uzņēmības ņemt rokās lāpstas? Sāktos ģenerālstreiks – un varas elite no bēgošām žurkām pārvērstos verdoša ūdens applaucētos tarakānos. Bārdainais premjers Godmanis demisionētu žiglāk par ūsaino ministru Rozi, Saeimas deputātu korpuss bez antagoniska dalījuma pozīcijā un opozīcijā pakotu paunas kā evakuācijā, ultimātu ģenerētājs prezidents Zatlers tā arī neieraudzītu smuko strūklaku Jūrmalas rezidencē. Latvijā iestātos valsts varas vakuums, kurš izdevīgs vien politiskajiem marodieriem un politiskajām prostitūtām. Valsti pārņemtu ārkārtas vēlēšanu haoss, kurā skandētu dažādu nācijas glābēju solījumi un vilinājumi, kā arī kolektīvas lūgsnas SVF dubultot 7,5 miljardu palīdzības summu ekonomiskajam kolapsam lemtās Latvijas valsts glābšanai.

Minētie pret varu un nabadzību vērstie lozungi nenoliedzami vieno un mobilizē masas. Citās zemēs, citos laikos pūli jau uzbudināja citi, ne mazāk loģiski, taisnīgi un reizē destruktīvi aicinājumi – «Brīvība! Brālība! Vienlīdzīga!» vai «Mieru! Maizi! Zemi!». Skaistie un cēlie vārdi materializējās giljotīnas un čekas terorā.

Bet Latvijas nelaime, iespējams, 21, gadsimta nolemtība nav meklējama apstāklī, ka valstī arhaiska konstitūcija, kura ģenētiski ieprogrammē demokrātijas mazspēju, ka spēkā netaisns vēlēšanu likums, ka Godmaņa kungam nav alternatīvas un Sudrabas kundze, lūk, nevēlas būt nepolitisks profesionāls Godmanis brunčos.

Pieņemsim, jaunnedēļ simtprocentīgi īstenosies uzstādījums – «Atlaist Saeimu! Nost valdību!» Kādos saukļos, kādā dziesmā vienosimies turpmāk? Dubultot pensijas un iztikas minimumu! Izvēlies Latvijas preci! Pārskatīt privatizācijas rezultātus! Nacionalizēt, rekvizēt un konfiscēt! Norakstīt parādus bankām! Bezmaksas izglītību un bezmaksas medicīnu! Par lauksaimniecību! Par mazo un vidējo biznesu! Par DDD! Par vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem! Lembi, Šķēli, VVF par premjeru! Latviju Eiropā un Eirovīzijā! Par viendzimuma laulībām! Par okupācijas kaitējuma kompensāciju piedziņu!.. Lozungu netrūkst, spēj tikt bļaut, karogus un plakātus vicināt.

Latvija jau pretrunu un pretišķību pilna. Kur divi latvieši, tur ne trīs partijas, bet trīs dažādas, bieži vien savstarpēji izslēdzošas laimes formulas, kuras atvasinātas no savulaik nāciju cementējošās Dziesmotās revolūcijas neatkarības saukļa. Pat Dziesmu svētki izrādās liels nacionālajai izredzētībai un vienotībai glaimojošs pašapmāns – Mežaparka estrādē vienus interesē gaismas pils gaviles, citus - šašliks ar ketčupu nacionālā karoga krāsā. Cilvēkus šodien vieno noliegums, arī naids un izmisums. Paldies režīmam, kurš padarījis ļaužu esību problemātisku un reducējis pilsoņu kopību vienā vārdā – nost!

Patlaban Latvijā ne budžeta, bet nacionālās idejas deficīts. Rainis sapni par valsti no Šveices ciemakukulī otrreiz neved, kā akmens gabals vien sēž Esplanādē. Ne naudu krīzes laikā ubagojam pasaulē, bet varītēm cenšamies aizņemties svešu ideoloģiju, kuru nāksies atdot ar bargiem procentiem. Sargājam ne dzimto valodu, bet garumzīmes alfabētā. Cenšamies glābt un vairot ne latviskumu un latvietību, bet kopējos maldus un nostaļģiju par šo jēdzienu, kas, lai arī iracionāls un relatīvs, būtībā izrādās vienīgais Latvijas valsts pastāvēšanas objektīvais pamats.

Reiz liktenim pateicīgā un romantisku cerību pārņemtā tauta vienojās Brīvības pieminekļa celtniecībai. Nu tautai nav ne naudiņas, ne arī apjēgas, kādam pārlaicīgam mērķim ziedoties. Šodienas Latvijā ģeniālais Kārlis Zāle būtu bezdarbnieks, kurš, glābjoties no bada, piepelnītos, gravējot kapu plāksnītes...   

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv