Aivars Tarvids: Prieks, kur tu rodies...

Apollo
0 komentāru

Atzīstos, esmu grēkojis. Gadiem tērējis savu necilo dotumu un pārvarējis slinkumu, lai, klabinot klaviatūras taustiņus, vairotu to negāciju lavīnu, kas augošā spēkā un postā nu draud aprakt labticīgo publiku.

Aivars Tarvids

Foto: AFI

Objektīvi esmu bijis kraukļu kopkorī, kuru ķērkšana skanēja, skan un skanēs kā Latvijas nolemtības piesaukšana, reizēm pat tuvās valsts bojāejas izgaršošana. Arī šobrīd pieklātos saglabāt žanra žults tīrību, locīt un tiražēt aktuālos šausmu vārdeļus — krīze, bankrots... Mēģināt izjust varu pār pūli, piedaloties sistemātiskā tautas kacināšanā, mediju baiļu terora kampaņā, tuvas nacionālas katastrofas priekšnojautu dzemdināšanā ar visiem verbālajiem un virtuālajiem līdzekļiem... Ļautiņi jau mums vairumā paaudzēs naivi — lai kādi karogi neplīvotu mastā, lai kāda himna radiofonā neskanētu rīta agrumā, lai kādu saulainu nākotni nesolītu vara, viņi gatavi ticēt vai katram drukātam, vai katram ētera viļņos laistam vārdam... Nu viņi, tradicionālie ziņģu un teātra mīļi, pagalam apjukuši un šokēti, skatās ne akadēmiskā, bet anatomiskā teātra izrādi, kad uz sekcijas galda nolikta un uzšķērsta viņu dzimtā valsts, lai pašmāju glābēji un ārvalstu gudrīši spriedelētu par exitus letalis cēloņiem, kazi, mēģinātu iepūst mironim dzīvību...

Zinu, zinu, cilvēki noguruši no negatīvisma smoga, no bezcerības miglas, no sapņu lidojumam nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Problēma — censties viņus mānīt un mierināt, nosēdināt uz viltus cerību diētas, liekulīgi sludināt ticību brīnumam? Tā pieņemts atvieglot nedziedināma slimnieka mūža finišu. Bet Latvija pagaidām nav «vēža korpuss», kur latvieši neglābjami slimnieki, kuriem vajadzīgi svētie meli, morfijs, Zilākalna Martas talanta mantiniece, priesteris, likums par eitanāziju...

Šajā pavasarī jo aktuāls jautājums par individuālo un kolektīvo dvēseles komfortu. Tā panākšanai 1000 un viena recepte. Piemēram, vācu kino dīva Dītriha reiz minēja, ka «laimei vajadzīga slikta atmiņa un stipra veselība». Savukārt krievu literatūras titāns Solžeņicins formulēja principus indivīda attiecībās ar trulu, netaisnu valsts varu — «netici, nebaidies, neceri, nelūdz!...». Šāds piegājiens svētīgs, ne vien reiz pretstatot sevi «ļaunuma impērijas» nu jau sprāgušajam monstram, bet arī kontaktējoties ar t. s. atjaunotās Latvijas valstiski neiznēsāto kroplīti. Ja analizē vērīgi — abi šie šķietami tik dažādie un nesalīdzināmie lielumi tomēr samērojami, jo balstās melos un maldos. Jautājums, vai Latvijas režīms, jūtot, ka neiespējami valdīt ar māņiem, solījumiem un manipulācijām, līdzīgi padomijai, ķersies pie represīvām metodēm — varmācības, ekonomiskā, psiholoģiskā terora, arī sociālā, nacionālā naida kurināšanas?...

Paradoksāli, bet skepse par Latvijas valsti de facto, neticība Otrās republikas politikas teorijai un praksei, riebums pret tās pīlāriem izrādījusies tā drošākā pretpote cilvēciskajam ilūziju kraham un pilsoniskajai prostrācijai šopavasar. Iespējams dažādi vērtēt un vētīt līderus, kuriem tauta deleģējusi suverēno varu. Iespējams dažādi zākāt un skaust veiksminiekus, kuriem dzīvē nav materiālās problēmas. Iespējams irgoties par bezkaunīgajiem un paštaisnajiem malačiem, kuri sevi TV diskusijās dēvē par politiķiem, apžēliņ, pat valstsvīriem. Iespējams smīnēt par jaunbagātniekiem, kuri smaida no glancētu žurnālīšu lapām un domājas līdzīgi faraoniem kapā paņemt savas aktuālās modes kolekcijas lupatas, džipu mastodontu un Jorkšīras terjera kucīti ar visu banti. Reizēm tik patīkami izbaudīt vārda brīvības labumus un puiciskā priekā pateikt, ka zini šīs valsts patieso vērtību, zini tās elites morālās un intelektuālās kvalitātes. Reizēm jau piemirstas, ka šajā gadsimtā karaļi bez kompleksiem — dižojas kaili, lai cik skaļi pūlis neklaigātu par viņu plikumu...

Tikmēr visām pasaules nejēdzībām un muļķības diktatūrai paliek viens universāls pretarguments, banāls un elementārs — prieks. Tieši cilvēku, kurš priecājas par lielo brīnumu dzīvi, neiespējami uzvarēt, viņu var vienīgi iznīcināt. Pasaules aina taču sadalāma tūkstoš prieka mozaīkas gabaliņos, ik mūža dienu iespējams palaist tūkstoš saules zaķēnu skrējienā. Katra spēkos rītu sagaidīt ne ar riebumu par gaidāmajām klaušām un vaņģību, bet iespējams mosties patiesi līksmi, jo nakts melnumā sirsniņa nav stājusies un tu joprojām esi dzīvs, tev visa nākotnes priekšā... Iekšējo brīvību nelūdz, negaida kā dvēseles pabalstu — to vienkārši paņem. Vienai bezdelīgai spārnu vēziens gana plats, lai atnestu pavasari. Taurenītis, izspraucies no kūniņas, allaž spēcīgāks par bargāko ziemu. Bet novadnieks Minhauzens nav plātīgs melis — jau kuro gadsimtu viņš baurus māca, ka ik cilvēka spēkos aiz čupra izvilkt sevi no purva, vajag vien iegribēt, lai jāšus uz dižgabala lodes skatītu Mēness neredzamo pusi. Tikai patiesa kaisle dāvā brīvlaišanu apstākļu dzimtļaudīm. Var apbrīnot laimīgo, kurš nošaujas mīlestības vārdā, un nožēlot nelaimīgo, kuru hipotekārā kredīta žņaugs spiež meklēt striķi...

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.08.2017
Ienākt apollo.lv