Aivars Tarvids: veltā patiesība

Apollo
0 komentāru

Patiesība nav visvarena, bet vārda spēks izrādās apšaubāms. Cilvēka grēcīgajai dabai un dvēseles komfortam tīkamāki glaimi, ilūzijas, puspatiesības, arī meli.

Aivars Tarvids: veltā patiesība

Foto: No personīgā arhīva

Savulaik padomijā valdīja mīts — pietiek tajā valstī izdot Solžeņicina «GULAGa arhipelāgu», lai «ļaunumu impērija» politiski sabruktu, bet masu apziņā uz laiku laikiem tiktu nokauts «komunisma rēgs». Notikumu attīstība pierādījusi šā viedokļa traģisko naivumu. Krievu literatūras titāna patiesības vārds izrādījās bezspēcīgs pret vergu ik cilvēkā, ko pa pilienam vien katram no sevis izspiest vedināja vēl Solžeņicina dižais priekštecis Čehovs.

Arī Latvija formālās vārda brīvības gados joprojām loka savas kalpu muguras, un patiesība tās neaiztaisno. Latvieša lielākais sapnis izrādās vagara vakance — alga viena, kādam kungam kalpojot. Tad dzīve viegla un saprotama — nav lieki jādomā, bet iztikšana garantēta. Gan maizes kumāsiņš un daina mutē, gan savs kaktiņš, savs stūrītis dzimtās zemes... Un, protams, protams, personiskās varas un privātā varenuma tik noturīgais māns...

Divos gadu desmitos kopš vārda brīvības ieviešanās dievzemītē dučiem, desmitiem, simtiem ideālistu un reālistu medijos, grāmatās, filmās centušies izbrēkt patiesības vārdu. Par nelaimi, kaut Dziesmu svētku kopkora varenumā sauc «Karalis ir kails!», rezultāta nebūs. Tautai, kam gēnos maldu ceļi, Mozus pavadoņos neder. Homo leticus dzīve par īsu, lai patiesība pa pilienam vien cietā galvā izveidotu lieku smadzeņu rievu. 

Jādomā, ja Otrajā republikā būtu nopublicēts gan «čekas maisu» saturs, gan gaišreģa Finka pēdējie pravietojumi, dzīve šodienas Latvijā nebūtu ne morālāka, ne sātīgāka.

Ērti šo situāciju skaidrot ar polittehnoloģijām, piedēvējot tām monstrozu kundzību pār ļaužu prātiem. Sak, tā sauktā pozitīvisma kampaņa spēj saduļķot pat krietnākā cilvēka galvu, padarīt viņu par vadāmu nerru... Nekritiski ticēt valdošajam režīmam nozīmē noziegumu pret veselo saprātu. Nelgām kārojas to attaisnot ar tā saukto smadzeņu skalošanas destruktīvo ietekmi. Tikai — vai vardarbība televīzijas ekrānā attaisno šmurguli, kurš ņem rokās šaujamo, lai slaktētu līdzcilvēkus? Vai tikai propaganda vainojama un automātiski garantē indulgenci, ja indivīds, alkstot fantastiskus pašlabuma procentus, piedalījies Latvijas valsts kā grandiozas politekonomiskas krāpnieciskās piramīdas sliešanā?

Bet cilvēku, kurš mēģina parādīt ačgārno lietu kārtību Latvijā, ērti un parocīgi, savus mazvērtības kompleksus veldzējoši apvainot visos nāves grēkos. Inkriminēt viņam patriotisma trūkumu vai korupciju, piedēvēt atkarību no oligarhu, no krievu, no žīdu naudas. Apvainot klajā cinismā, apzinātos mēģinājumos iedzīt tautu depresijā un bezcerībā. Uzstādīt gara kaišu vai delīrija diagnozi, prasti nogānīt utt... Jābrīnās, kādēļ joprojām labticīgie tautieši šodienas dižķibeles apokaliptiskajās konvulsijās nevaino šos ciniskos klaigātājus, tipus, kuru patiesības vārds nespēja nomaitāt visu šo mūsu labiešu, gudro galvu, cūkģīmju etc. gaišos un paliekošos tēlus masu apziņā?

Tik tiešām — elektorātam mūslaikos noderētu morālais razbainieks, kuram nu uzvelt vainu, ka viņš, žults vēmējvulkāns, nav darījis tautu viedu, acīgu un apķērīgu, nav paglābis nāciju no šiem nelietīgajiem «politiķiem», turklāt tagad nespēj atbildēt uz letiņiem eksistenciālo, no krieviem ievazāto jautājienu «ko darīt?».

Teikt patiesību atjaunotajā Latvijā izrādās apšaubāms bizness, kura profīts vien apšaubāma reputācija. Tomēr to darīt, pēc velna, patīkami un nomierinoši. Tas ir elementāras pašcieņas jautājums visos laikos, pie visām varām nepārprotami pateikt: es nekapitulēju, vienalga, visus neapmuļķosiet! Ja to iespējams darīt publiski, šis sīkais gandarījums, šī cilvēciski tik mīļā sajūta izbaudāma dubultīgi...    


 

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv