Aivars Tarvids: Zvērs brīvībā

Apollo
0 komentāru

Par 13. janvāra notikumiem nav izteicies vienīgi komā gulošs patoloģisks sliņķis. Miermīlīgā protesta mītiņa evolūcija masu nekārtībās komentēta sparīgi kā TV zvaigžņu šovs. Šoreiz gan dejas nebija iestudētās, bet improvizētas. Savukārt asinis īstas, ne grimētāju nopelns.

Aivars Tarvids

Foto: AFI

Otršķirīgi izmeklēt incidenta norisi, identificēt vainīgos. Kurš bija «pops Gapons», kurš – «reihstāga dedzinātājs»? Vai «Štokijs» & Pabriks izrādījušies savu politisko ambīciju un manipulāciju upuri vai arī veikli kombinatori un marionešu tirinātāji, kuri kalkulējuši trīs gājienus uz priekšu savā makiavelliskajā spēlītē? Tāpat jauki spekulēt ar jautājumu, kas aktuāls kopš antīkās senatnes – kam tas izdevīgi? Varbūt prezidentam Zatleram, lai «valsts pirmā persona” īstenotu «omulīgā politiķa» Bērziņa piesaukto scenāriju un pavasarī rosinātu Saeimas atlaišanu? Izdevīgs valdošajai koalīcijai – lai ekonomisko grūtību gurdinātie pilsoņi satraucas par pūļa izlaupīto šņabja bodi, ne akcīzes palielinājumu alkoholam...

Arī jautājums, vai specdienesti izrādījušies impotenti savā nespējā prognozēt notikumu attīstību, apzināt vietējos nekārtību organizatorus un, iespējams, viņu aizrobežu iedvesmotājus, būtībā margināls. Paliek vēl spriedelējumi par policijas rīcību, likvidējot nekārtības – vai kārtībnieki rīkojās adekvāti situācijai? Bija profesionāli vai apjukuši? Ja ūdens lielgabalus neizmanto parlamentārās demokrātijas simbola Saeimas aizstāvībai, kam šī tehnika gādāta? Krievu tanku invāzijas atvairīšanai, publiskai izrādīšanai policijas svētkos? Varbūt varasvīri patiesi nevēlējās, lai spēka struktūras operatīvi lokalizē nekārtības?

Svarīgi, ka 13. janvārī tīrveidā pieredzējām pūļa stihijas postu. Nevietā piesaukt Latvijas politekonomiskās reālijas marodieru, demolētāju, huligānu, arī viņu perversā katarsē spiedzošo fanu vainas mīkstināšanai. Krīze notikušo skaidro, ne attaisno mežoņus. Ne visi badā mirstošie bloķētajā Ļeņingradā kļuva par kanibāliem, Ne visi badā mirstošie GULAGA gūstekņi pārtapa stukačos un bļodlaižās. Cik zināms, likme Latvijā cita – vienkārši bankrotē nacionālas valsts ideja. Lūk, kriminālnoziegums – akmens Augstā nama logā – bieži pasludināts par stihisku politiskās attieksmes paušanas formu. Kur vilkt robežu, piesaucot cēlos mērķus, kuri attaisno neglītus līdzekļus? Amnestēsim patriotu un taisnības cīnītāju, kurš dzērumā sasit ne rasola bļodu, bet nīstā Kalvīša ceļgala bļodiņu? Būsim iecietīgi pret valsts nozadzēju apkarotāju, kurš vienpersoniski piespriedis un izpildījis augstāko soda mēru kādam no ŠŠL oligarhiem?!

Jaunībai jau raksturīga sakāpināta taisnīguma izjūta un sadzīves nenoplicināts protesta potenciāls. Kā gan divdesmit «ar astīti» gados mainījusies atbilde uz Latvijā reiz uzdoto hrestomātisko jautājumu – «vai viegli būt jaunam? No pērkondimdošas plosīšanās elektriskajā vilcienā Ogrē līdz 13. janvāra vājprātam «Vecrīgas šaurajās ieliņās». Tā bija ne padomju, bet atjaunotās Latvijas jaunatne – tā, kura tik ļoti aizkustināja «treknajos gados» pēc hokeja uzvarām pie «Mildas» dziedot himnu...

Šajā dienā kārtējo reizi agonēja mīts par latviešu īpašo dvēseliskumu, kura sākotne rodama dainu skapī. Jāapklust pašapziņai tik glaimojošajiem spriedelējumiem par dziesmotās revolūcijas un nevardarbīgās pretošanās tradīciju absolūto dominanti nācijas gēnu kodā. Gara spēku pārliecinoši nu aizstājis bruģakmens.

Masu agresiju, nežēlību, sadismu Latvija pēdējā gadsimtā piedzīvojusi vairākkārt. Piektā gada muižu dedzinātāji, sarkanais un baltais terors brīvvalsts tapšanas gados, latviešu atdevīgā līdzdalība boļševiku īstenotajās deportācijās un nacistu rīkotajā holakaustā abās okupācijas, mežabrāļu un istrebiķeļu asinsnaids pēckara gados... Visos gadījumos vara un vēsturiskā situācija atbrīvojusi indivīdu no sirdsapziņas, veselā saprāta, bailēm, pārvērtusi viņu zemcilvēkā.

Te jāpiekrīt premjeram Godmanim, kurš pasludināja – pēc 13. janvāra dzīvojam citā valstī. Tik tiešām – pirmo reizi vēsturē demokrātiski ievēlētas Latvijas valsts, ne sveša koloniāla vai okupācijas vara radījusi objektīvus priekšnoteikumus naida eskalācijai, kad latvietis gatavs doties brāļu karā pret latvieti. Trauslajā morāles krātiņā iesprostotais zvērs draud izlauzties brīvībā. Bezmērķīga vardarbība gatava izvērsties cilvēku rīcības programmā un eksistences formā. Te vainojam varas elite, kura astoņpadsmit gadus vadīja Latviju un klusējošais vairākums – pilsoņi – kuri to pieļāva un neapjēdza, kuri nepretojās ļaunumam.

Jautājums – ko tālāk?! Viennozīmīgi – šis režīms jāpadzen, valsts jālikvidē. Lai pasargātos no infekcijas LR steigšus jānopludina vēstures WC. Pēc Otrās republikas kraha jāceļ Trešā. Ar citu Satversmi, ar citu ideoloģiju, ar citiem šīs ideoloģijas īstenotājiem, respektīvi, tautas priekšstāvjiem, politiķiem, gara darbiniekiem...

Skaidrs, pat caurkritis, vārgs režīms no varas labprātīgi neatteiksies. To jāgāž ar pārdomātām masu nepakļaušanās akcijām. Tikai dramatiski, ka Latvijā nevarīgi cīņā saucēji nespēj vadīt nevardarbīgo pretošanās kustību. Būtībā 13. janvāra «miermīlīgā protesta mītiņa Doma laukumā» runasvīriem jāpateicas grautiņu rīkotājiem. Šausminoties par «masu nekārtībām Vecrīgā», neievērojām, cik bezcerīgs bija šis partijas SCP, tās politisko partneru un līdzskrējēju saiets ar senām dziesmām senās skaņās.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

23.08.2017
Ienākt apollo.lv