Aiz «simtā kilometra»

Apollo
0 komentāru

Lūkojoties kartē, labi redzams, ka Krievijas galvaspilsēta Maskava atrodas milzīgās valsts pašā rietumu malā. Neraugoties uz šo asimetriju, Krievija ir viena no centralizētākajām pasaules valstīm. Šķiet, kāds būtu ielicis cirkuli prezidenta Vladimira Putina Kremļa kabinetā un vilcis ap to koncentriskus riņķus: Kremļa siena, Bulvāru loks, Dārzu loks, Maskavas apvedceļš, Piemaskava, «simtais kilometrs», «province» un vēl tālāk — glubinka. Katrā no šīm «zonām» rit dzīve ar savu kārtību, cilvēku mentalitāti un sabiedrības vērtībām.

«Maskava nav Krievija» — šis teiciens dzirdams visai bieži. Bet kur tad sākas Krievija? Pēc mana novērojuma, maģiskā robeža, kur beidzas ««Maskavas valsts» un sākas «īstā Krievija», ir tā saucamais «simtais kilometrs». Šim attālumam nepiemīt tikai apaļa skaitļa simbolisms. Savulaik pēc atgriešanās no Staļina laiku nometnēm politieslodzītajiem (vēlāk arī Hruščova un Brežņeva laiku disidentiem) «simtais kilometrs» bija tuvākā vieta Maskavai, kur tie drīkstēja apmesties un «dabūt pierakstu».

Bet kā tur nokļūt? Visvienkāršāk — sēsties elektriskajā vilcienā (ko Krievijā joprojām sauc vienkārši par električku), kas divarpus stundās aizvedīs uz kādu no kaimiņu apgabalu galvaspilsētām. Dzelzceļa biļete maršrutā Maskava–Vladimira vienā virzienā maksā ap 110 rubļus — divus latus. Aptuveni tikpat maksā vilciena biļete uz Tveru, Kalugu, Tulu vai Rjazaņu.

Ja nācies pasalt neapkurinātā vagonā, tad īstā vieta, no kuras sākt pilsētas apskati, ir stacijas bufete. Tajā var sasildīties, iedzert tasi tējas un iekost kādu sviestmaizi ar «sarkano zivi» — ketu vai gorbušu (septiņi rubļi gabalā). Tiesa, stacijas bufetē dažkārt mēdz iegriezties arī vietējie bomži. Parasti viņi ienāk ar stikla burciņām rokās un pazemīgi lūdz vārītu ūdeni. Tas nepieciešams «Rollton» ātri pagatavojamo makaronu apliešanai. Divi rubļi (ap 4 santīmi) gabalā, gabals maizes, un sātīgas pusdienas gatavas!

Jau pēc tam trolejbuss vai tramvajs pa vienu no galvenajām ielām (parasti tās joprojām nes Marksa vai Ļeņina vārdus) ceļinieku no stacijas laukuma aizvizina uz pilsētas centru — Padomju vai Ļeņina laukumu. Pats par sevi saprotams, tajā atrodas Ļeņina piemineklis un bijusī partijas komitejas, tagad pilsētas administrācijas ēka vai pat apgabala gubernatora rezidence.

Parasti turpat netālu mirdz pareizticīgo katedrāles zeltītie kupoli. Šodien gandrīz visas padomju laikos slēgtās un izdemolētās baznīcas Krievijā jau ir restaurētas, to apdarei nežēlo dārgus materiālus — granītu, marmoru, zeltu. Atjaunotajos klosteros rosās mūki un svētceļnieku pūļi, bijušās pionieru vadītājas skaļi komandē organizētas skolēnu grupas: «Vispirms paklanīsimies svētajam Sergijam, tad visi kārtīgi vienā rindā pie grēksūdzes un dievgalda! Un lai neviens nepazustu, citādi paliks bez pusdienām!»

Troicas Sergija Trīsvienības klostera kafejnīca Piemaskavas pilsētā Sergijeva Possada, Lieldienu laika gavēnis. Kāda sieva pasūta kāpostu zupu ar tēju un lūkojas ledusskapja vitrīnā.

Braukāt pa provinces klosteriem šodienas Krievijā ir kļuvusi par tādu kā «modes lietu», ar to aizraujas arī daudzi jaunbagātnieki — «jaunie krievi». Pečoru klosteris Pleskavas apgabalā. Kāda kundze jau gados pēc dievkalpojuma vēl pacietīgi mīņājas pie baznīcas durvīm. Viņa tērpusies obligātajā «svētceļnieces uniformā» — garā, melnā sarafānā, pelēkā jaciņā un ir apsējusi melnu lakatiņu. Dāmas rokās un ausīs mirdz briljanti un rubīni. Kad no baznīcas iznāk jauns, stalts mūks, sieviete metas pie viņa, skūpsta roku un lūdz svētību: «Jūs šodien atkal tik skaisti dziedājāt, jums ir īsta eņģeļa balss!» Jaunais mūks samulst un manāmi piesarkst. Lai izkļūtu no neveiklās situācijas, viņš pārkrusta savu pielūdzēju un pasniedz dāvanu — lētu karameli.

Uz pilsētas galvenās ielas noteikti atrodas arī kādreizējais «centrālais» universālveikals un «kolhozu» tirgus. Dažviet, kā Kostromā vai Rjazaņā, redzamas lieliski saglabājušās 19. gadsimta iepirkšanās vietas — torgovije rjadi. Veikalos nekā netrūkst, tomēr tirgošanās parasti notiek veco «padomju laiku» garā — preces izliktas plauktos aiz letēm, pie kurām stāv bargas un augstprātīgas pārdevējas. Tiesa, katrā daudzmaz lielākā Krievijas pilsētā jau ir uzcelti jauni, moderni lielveikali, kas ne ar ko neatšķiras no mūsu «Rimi».

Savukārt Krievijas tirgos šodien gandrīz pilnībā saimnieko kaukāzieši — azerbaidžāņi, retāk armēņi un gruzīni. Jā, viņi pelna labu naudu, par ko iemantojuši vietējo krievu skaudību. Bet tikai retais pamana to, ka šie cilvēki strādā divpadsmit, pat četrpadsmit stundas dienā bez brīvdienām, ka daudzi no viņiem gan ziemu, gan vasaru mitinās pārgulēšanai pielāgotos vagoniņos turpat tirgus teritorijā.

Blakām veikaliem un tirgiem savu preci uz trotuāriem izlikušas babuškas. Par tirgus «galdiem» viņām kalpo ar vaskadrānu pārsegtas koka vai kartona kastes. Pavasaros viņas pārdod pirmo diļļu un redīsu buntes, vasarā tām pievienojas ogas, gurķi un tomāti, bet rudeņos — āboli, sēnes, dažkārt arī adītas zeķes un cimdi. Cilvēki pērk labprāt — gan preces svaiguma un lētuma, gan pašu babušku dēļ — kā nekā pensija Krievijā nav nekāda lielā. Arī milicija uz šo neapšaubāmi nelikumīgo tirdzniecību raugās «caur pirkstiem» un liek tantiņām mieru.

Tad jau vairāk jāuzmanās čigāniem, kuri nereti dabū «trūkties». Viņiem sava prece — trikotāža, dubļonkas, ādas jakas. Par milicijas tuvošanos parasti laikus ziņo «bezdrāts telefons». Tad čigānietes, skaļi lādēdamās, steidzīgi bāž savas mantas lielos celofāna maisos un nozūd tuvējos pagalmos. Tur viņas uzvelk kādu dūmu, un jau pēc pusstundas uz ielas atkal būs dzirdams — «meitenīt, vai jaciņu nevajag?».

Krievijas provinces pilsētas parasti atrodas upju krastos, nereti pat divu upju satekā. Vasarās tieši upes krastmala, nevis «centrālā» iela kļūst par galveno pilsētnieku pastaigu un pikniku vietu. Krastmalas rotā garas smilšu pludmales, aizauguši parki ar soliņiem, vasaras kafejnīcām un kuģīšu piestātnēm. Sestdienu rītos kāzinieki uz tiltiem dzer šampanieti un met upē puķu vainagus. Apkampušies pārīši dodas izbraukumos ar kuģīšiem, bet puišeļi lec uz galvas ūdenī no pašu būvētiem tramplīniem. Vakaros krastmalas promenādes un kafejnīcas pildās ar cilvēkiem.

Gaisā virmo šašliku aromāts, kuru cepēji nereti krieviski tik vien māk pateikt kā ar grūtībām nosaukt cenu — odna porcija pjatdesjat. Upes nav aizmirstas arī ziemā — pat visaukstākajās dienās to ledus ir makšķernieku nosēts. Daži ir tā «iesildījušies» ar līdzpaņemto šņabi, ka pēcpusdienā, kāpjot tramvajā vai autobusā, ir jābalstās uz ledus urbja. Bet pavasaros pēdējais ledus kļūst par arēnu «krievu ruletes» spēlei. Riskējot ar dzīvību, gājēji spītīgi turpina ceļu pāri upei pa ierastajām ziemas takām, nereti līkumojot starp jau vaļējiem ūdens lāsmeņiem.

Province ir krietni lētāka par Maskavu. Parasta sviestmaize ar desu, kas galvaspilsētas centra kafejnīcā var maksāt pat 30 rubļus, ieskrietuvē pie Kazaņas stacijas Maskavā maksā 20, vilcienā 10, bet Rjazaņā vairs tikai četrus rubļus. Tas pats attiecināms uz cenām tirgos, braukšanu sabiedriskajā transportā, pirts vai friziera pakalpojumiem. Pat alus provincē ir lētāks. Puslitrs izlejamā «Russkoje svetloje» maksā tikai 10 rubļus — ap divdesmit santīmu. Pēdējos gados tieši alus kļuvis par krievu nacionālo dzērienu. Karsta vasaras diena vai ziemas sals — krievi dzer alu.

Jaroslavļa, picērija «Tašir», svētdiena. Grupa studentu svin sesijas noslēgumu un reizē kāda studiju biedra dzimšanas dienu. Visi kā viens, meitenes ieskaitot, pasūta picas un alu. Kafiju dzeru vienīgi es un divi stūrī iespiedušies kaukāzieši — kafejnīcas īpašnieki.

Provinces pilsētās vēl saglabājušās īstas padomju laiku ieskrietuves — zabegalovkas. Dažas ar aicinošiem nosaukumiem — kā «Rjumočnaja» vai «Minutočka», citas ar jau krietni nevainīgākiem — kā «Sviestmaizes». Tajās uz īsu brīdi iegriežas nopietni vīri, kuri ar dzelžainu apņēmību sejā bez liekām ceremonijām salej pusstopu padomju laiku glāzēs — graņonkās. Nereti galdus rotā tik amizanti dokumenti kā «Cenrādis par inventāra bojāšanu». Tā sods par glāzes saplēšanu ir 14 rubļi, par dakšiņas salaušanu — 15 rubļi, bet alus kausa sadauzītājam būs jāšķiras no veseliem 50 rubļiem!

Tveras kafejnīca «Pir» (latviski — «Dzīres»). Aiz letes stāvošās meitenes man uzvāra tēju un ieliek mikroviļņu krāsnī sildīties porciju plova. Ieskanas radio, un meitenes sāk dziedāt līdzi: «Vsjo, čto ti mņe nočju govoril pro ļubov…» («Viss, ko tu man naktī teici par mīlu» — no krievu val.) Nošķind krāsniņas signāls, mans ēdiens ir gatavs. Bet meitenes tik turpina: «Ja ņe znala, čto serdce možet bitj takoj žestokoj…» («Es nezināju, ka sirds var būt tik nežēlīga» — no krievu val.) Nu kur gan vēl citur pasaulē meitenes dzied tik sirsnīgi, ka pat aizmirst apkalpot klientus?

Bet, ja arī apgabala galvaspilsēta šķiet pārāk nogurdinoša, tad jāsēžas autobusā un jādodas uz tuvāko mazpilsētu. Smilšainas ieliņas, vienkāršas, bet sakoptas koka mājiņas, nokrāsotas sētas, koši puķu dārziņi. Sestdienu pēcpusdienās pagalmos sāk kūpēt pirtis. Apkārt valda miers, ko iztraucē vien zosu klaigas vai suņu rejas. Ne vēsts no «jaunajai Krievijai» tik raksturīgās steigas un augstprātības, kā par brīnumu pazudusi pat pārdevēju un oficiantu nekaunība — hamstvo. Bērni — «uz nullīti» apcirpti puikas un bižainas meitenes — sveicina uz ielas sastaptu svešinieku. Bet vakaros, kad apkārtni piepilda dzidras baznīcu zvanu skaņas, gani no apkārtējām pļavām dzen mājās govis. Ja šo idillisko ainavu «nebojātu» elektrības vadi un satelīta antenas, šķiet, viss izskatītos tāpat kā simtgadīgās fotogrāfijās.

***

Saruna pierakstīta Suzdaļā, iepretim sv. Paraskevas Pjatņicas baznīcai.

— Vecmāmiņ, cik tad maksā gurķīši?

— Pieci rubļi kilogramā! Bet jums, bērniņi, par velti atdošu — tāpat nav kur likt, būs vien jāmet ārā!

— Ko jūs, dodiet četrus kilogramus, un te būs trīsdesmit rubļi. Gan jums naudiņa noderēs, tagad jau viss tik dārgs!

— Kam man vairs tā nauda, tāpat rītdien kapā jāguļas! Pēc trim gadiem būs jau astoņdesmit pieci!

— Ko jūs tādus niekus runājat, māmiņ, vēl pie vīra paspēsiet iziet!

— Dies’ pasarg! Ko vēl ne! Pietika jau, ka manējais gandrīz sešdesmit gadus mocīja, mieru nedeva, dzēra un plītēja! Aizpagājušo gadu nomira, pagāns, lai viņam debesu valstība, un vismaz tagad es ar’ beidzot bišķi tā kā elpu dabūju atvilkt. Un jūs mani vēl par jaunu taisāties izprecināt! Būtu to zinājusi, par tiem gurķiem būtu no jums desmit rubļus prasījusi!

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv