Aizraujošā statistika

Apollo
0 komentāru

Par spīti tam, ka pat punkts dabā nepastāv un ir tikai cilvēka abstrakta ideja, esmu pārliecināts, ka jēdzieni, kurus lieto matemātikā, tomēr ir kaut kas lietām un reālajai pasaulei būtiski piemītošs. Statistika man šķiet reāla valoda, kurā stāstītais stāsts intrigas ziņā nebūt neatpaliek no literāro darbu vai zīlnieču magnetizējošā priekšnesuma, taču atšķiras ar ticamības pakāpi.

Pie zīlniecēm ļaudis parasti interesējas par laimi, kāpēc gan par laimi nevarētu izteikties statistiski? Jaunākie dati ir iegūti 1996. gada aptaujās, aptaujājot pietiekami lielu cilvēku skaitu, bet jāņem vērā, ka dažādās kultūrās var saņemt dažādas atbildes uz jautājumu, vai cilvēks ir vai nav laimīgs, acīmredzot jāprot uzdot pareizos jautājumus.

Secinājumi pēc aptaujas datu statistiskās analīzes ir tādi, ka cilvēki var būt laimīgi arī ļoti trūcīgās vietās, un ir ļoti daudz laimīgu cilvēku Nigērijā vai nabadzīgās Latīņamerikas vai Āzijas valstīs. Tomēr kopumā korelācija starp materiālo labklājību un laimi ir pozitīva, tātad materiāli labklājīgās valstīs cilvēki ir laimīgāki.

Cilvēki ir nelaimīgāki tajās valstīs, kur notikušas krasas pārmaiņas, piemēram,  Austrumeiropā, bijušajā Padomju Savienībā, jo viņiem ļoti straujo pārmaiņu dēļ bija zudusi drošības izjūta. Jaunāki dati būs pieejami šogad, un šai situācijai noteikti vajadzētu uzlaboties.

Taču, no otras puses, apstākļos, kad nav nepieciešamības cīnīties par izdzīvošanu, materiālās vērtības atvirzās otrajā plānā, cilvēki aizvien vairāk akcentē pašizteiksmes iespējas un individuālo autonomiju.

Tiek apgalvots, ka Rietumeiropā laimes līmenis vairs nepieaug, bet gan krītas, ka tur augstākais punkts šajā ziņā tika sasniegts 60. gados, kad bija visvairāk laimīgu cilvēku, kas sev saskatīja skaistu un spožu nākotni, bet tagad šīspaaudzes cilvēki, kas veido būtisku demogrāfisko grupu, skatās uz to laiku kā uz savu pagājušo, laimīgo jaunību.

Šoreiz tomēr aprobežosimies ar statistiku un prognozēm, kas saistītas ar materiālo labklājību. Vispirms virkne svarīgu nosacījumu, kas veido statistiski prognozējamās nākotnes fonu, saprašanas priekšnoteikumus.

Ir svarīgi izmantot pietiekami garas vēsturiskās datu rindas un nesākt salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Piemēram, Latvijā ir oficiālie bezdarba dati, kas tiek noteikti šādā veidā: ik mēnesi tiek savākta informācija no nodarbinātības dienestiem, cik cilvēku pie viņiem ir reģistrējušies kā bezdarbnieki.

Rezultāts parasti ir aptuveni 8% un to avīzes publicē kā bezdarba rādītāju. Var sākt salīdzināt ar citām valstīm, lai noteiktu, vai Latvijā bezdarba līmenis ir zems vai augsts.

Taču aptuveni reizi trijos mēnešos Latvijā publicē citu bezdarba rādītāju, kas ir aptuveni 13–14%. To savukārt nosaka šādā veidā — aptaujā reprezentatīvu izlasi, aptuveni tūkstoti cilvēku, un par bezdarbniekiem tiek uzskatīti tie, kas pēdējās divas nedēļas ir bez darba, gatavi tūlīt sākt strādāt un aktīvi meklē darbu.

Atšķirība starp abiem bezdarba rādītājiem ir aptuveni 80%, tātad kļūda salīdzinot var būt milzīga. Pirmā ir mūsu vietējā reģistrācijas shēma. Reģistrējoties par bezdarbnieku (tieši tajā vietā, kur tu esi pierakstīts — bet, kā zināms, 20–30% cilvēku nedzīvo savā pieraksta vietā) un ievērojot dažas citas prasības, piemēram, regulāro atrādīšanos, līdz ar to, protams, pirmais skaitlis ir mazāks.

Otra metode ir starptautiski atzīta un salīdzināma. Ja kādā rādītājā pietiekami neiedziļināmies un nesaprotam, ko precīzi tas nozīmē, var izdarīt kļūdainus secinājumus, kļūdaini saskatīt dažādas likumsakarības un sākt prognozēt zīlnieču kompetences līmenī.

Ja salīdzinām, kā to bieži avīzēs dara, Latvijas nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju un Rietumeiropas attīstīto valstu nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju, iznāk, ka Latvijā uz vienu iedzīvotāju nacionālais ienākums ir 5–6 vai pat 7 reizes mazāks.

Protams, visi šausmās saķer galvu, bet patiesā aina, ko saskata tie cilvēki, kas ir ceļojuši un redzējuši dzīvi gan Eiropā, gan Krievijā, gan citās attīstības valstīs, parāda, ka atšķirība nemaz tik liela nav.

Kur ir noslēpums? Kaut arī kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sanāk tik ļoti atšķirīgs, arī dzīves izmaksas dažādās valstīs ir dažādas. Mēs zinām, kādas ir preču cenas Zviedrijā vai Norvēģijā, bet nezinām, cik jāmaksā, piemēram, par dažādu veidu pakalpojumiem — dzīvokli, ārstēšanos, skolu.

Šīs cenas Latvijā joprojām ir zemākas, tāpēc, skatot tikai kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, atšķirība šķiet lielāka, nekā tā ir patiesībā.

Statistika, bezkaislīgi un rūpīgi pieejot saviem uzdevumiem, cenšas izmērīt materiālo labklājību. Lai varētu veikt starptautiskos salīdzinājumus, nacionālo ienākumu bieži vien pārrēķina ne tikai pēc attiecīgajā gadā spēkā esošā valūtas kursa, bet arī pēc pirktspējas paritātes.

Viens no vienkāršākajiem un populārākajiem veidiem, kā šo pirktspējas paritāti salīdzina, ir žurnāla «The Economist» regulāri publicētais «McDonald’s» indekss, kas salīdzina, cik maksā lielais «McDonald’s» burgers dažādās valstīs, lai konstatētu, vai attiecīgā valūta attiecībā pret ASV dolāru ir pārvērtēta vai zemāk novērtēta, nekā to liecina valūtas kurss.

Piemēram, nopirkt «McDonald’s» burgeru latos Latvijā iznāk lētāk, nekā latus apmainīt pret dolāriem un pirkt burgeru Amerikā. Parasti šī atšķirība ir mazāka precēm un lielāka pakalpojumiem. Preces, atšķirībā no pakalpojumiem, ir ļoti viegli pārvest no vienas valsts uz otru, un cenu līmeņiem ir tendence izlīdzināties, kaut gan pastāv muitas barjeras.

Teiksim, Anglijā dzīvokļi maksā dārgi, taču mēs nevaram aizvest dzīvokli no šejienes uz Angliju un piedāvāt tur.

Ja mērītu tikai nacionālo ienākumu, sakristu valstis ar ļoti dažādu dzīves stilu, piemēram, mēs ar Baltkrieviju varētu būt vienā kastītē, taču atšķirīgais aspekts ir dzīves kvalitāte. Dzīves kvalitātes sastāvdaļa var būt, piemēram, arī brīvība, kas daudziem ir vērtība pati par sevi, ne tikai kā abstrakcija.

Brīvības elementu nav tik vienkārši izmērīt, bet tagad arī to dara — lielākoties kā ekspertu vērtējumu, jo tā, nosakot skaidru atskaites sistēmu un principus, var izvērtēt dažādus tieši neizmērāmus aspektus.

Ir daudz organizāciju, kas regulāri veido tā sauktos brīvības indeksus vai konkurētspējas indeksus, kur tiek vērtēta arī brīvība. Statistikas uzdevums ir pārbaudīt, vai vairāk brīvības dod arī lielāku materiālo labklājību, vai kādi brīvības elementi palīdz attīstīties vai — tieši otrādi — attīstību kavē. Brīvība ietilpst arī nākamajā sfērā, kas saistās ar attīstību — vērtību sistēmā.

Blakus materiālajai labklājībai var būt citas vērtības, piemēram — vai sabiedrība akceptē lielu ienākumu nevienādību vai pieprasa lielāku ienākumu vienlīdzību. Piemēram, Brazīlija un Taizeme pēc nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju ir ļoti tuvas, taču tā sadalījums starp iedzīvotājiem Brazīlijā ir ļoti nevienāds, aptuveni 90% nacionālā ienākuma saņem aptuveni 20% iedzīvotāju, savukārt Taizemē tas ir daudz vienmērīgāks.

Ienākumu nevienlīdzība pati par sevi nav ne laba, ne slikta, tomēr var ietekmēt valstu attīstību un attīstības tempu — pārāk liela ienākumu nevienlīdzība liecina, ka sabiedrībā ir liela nabadzība, cilvēki nav pietiekami izglītoti, tātad viņu resursi, spējas radīt jaunas vērtības un kvalitatīvi dzīvot netiek izmantotas.

Ļoti liela ienākumu vienlīdzība atņem stimulu censties strādāt vairāk un radīt vairāk vērtību, līdz ar to var iestāties stagnācija, lejupslīde, kā tas bija Padomju Savienībā.

(Turpmāk vēl.

Aizraujošā statistika

www.wrc.umaine.edu

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

24.10.2017
Ienākt apollo.lv