Aleksandrs Kiršteins: «Tautas partija ideju nomainīja pret desu»

Apollo
0 komentāru

Gluži nesen milzu rezonansi raisīja Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina aicinājums Ebreju draudžu un kopienu padomei neatkārtot 1940. gada kļūdas. Tūlīt pēc tam Kiršteinam piekāra antisemīta birku, ar kuru viņš staigā vēl šobaltdien. Acīmredzot, lai atgaiņātos no «antisemīta», Kiršteins aizmuguriski tika izslēgts no Tautas partijas. Viņu mēģināja atbrīvot no Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amata, taču tas neizdevās. Arī šodien ir komisijas sēde. Ko tā lems, rādīs laiks (Aleksandrs Kiršteins šodien atkāpies no Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amata — redakcijas piezīme). Taču jau tagad ir interesanti dzirdēt Aleksandra Kiršteina atbildes uz daudziem jautājumiem.

— Kā, jūsuprāt, radās Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojums, kurā jums tika pārmests radikālisms un atbalsts odiozajam lidotājam Herbertam Cukuram?

— Manuprāt, tas ir pasūtījums no visādiem mišām, grišām un solomoniem, jo man nekad nav bijis nekāda sakara ar Cukuru. Arī par ebreju nāciju vai holokaustu nekad neesmu izteicies.

— Bet antisemīta birka jums ir piesprausta pamatīgi.

— To rādīs laiks, cik pamatīgi. Iespējams, Tautas partija pati sevi ir iedzinusi murdā: nākamajās Saeimas vēlēšanās tai var rasties problēma ar piecu procentu barjeras pārvarēšanu.

— Kas pateica, ka jums jāatsakās no Ārlietu komisijas vadītāja amata?

— Man piezvanīja Atis Slakteris un ieteica pašam atteikties no komisijas vadības. Viņš apgalvoja, ka viņam kāds zvanījis un licis man to pateikt. Viņš gan neatklāja, kurš bija zvanītājs. Pēc Tautas partijas valdes sēdes Slakteris man piezvanīja un pateica tikai dažus vārdus, proti, ka esmu izslēgts no partijas. Pēc tam sākās teātris. Frakcijas priekšsēdētājs Jānis Lagzdiņš izplatīja paziņojumu, ka es esot mēģinājis sašķelt Tautas partiju, vēlēdamies dibināt jaunu nacionālradikālu partiju. Vai tad man jau vajadzīga mediķu palīdzība, ja kāds apgalvo, ka es taisos dibināt jaunu partiju? Bet, ja tā padomā, kas gan ir slikts vārdā «nacionāls»? Vai tad, piemēram, Izraēlu nodibināja internacionālisti? Vēl dzirdēju par sevi, ka esmu aicinājis «jaunajā partijā» līdzdarboties Juri Dalbiņu. Viņš gan noliedza šādas ziņas. Pēc tam «pieteicās» Dzintars Ābiķis — es esot aicinājis viņu uz šo partiju. Tālāk notika vēl lielākas jautrības. Kad prasīju, vai ir rakstisks valdes lēmums par manu izslēgšanu no partijas, man atbildēja, ka valdes sēde bijusi slēgta un tajā neesot piedalījusies mašīnrakstītāja. Pēc nedēļas bija jauna versija, proti, ka šis valdes lēmums esot jāpārveido. Līdz šim lēmums tā arī nav parādījies, taču tagad manis teiktais (tieši kas?) tiek vērtēts kā balansēšana uz antisemītisma robežas.

— Varbūt par antisemītisku uzskata jūsu aicinājumu ebrejiem neatkārtot 1940. gada kļūdas?

— Es tikai pajautāju, kāds man sakars ar Cukuru un labējiem radikāļiem, kā arī vēlējos uzzināt, kāda ir šīs padomes attieksme pret tiem ebrejiem, kuri veic Latvijā pretvalstiskas darbības. Bet, kas attiecas uz jautājumu par 1940. gada kļūdām, varu paskaidrot, ka tas ir citāts no Izraēlas pilsoņa Frenka Gordona grāmatas «Latvians and Jews between Germany and Russia», kuras 24. lappusē viņš raksta: «Te jānorāda, ka pašā latviešu tautā vēstures gaitā allaž atradās krietni daudz lišķu, iztapoņu un verga dvēseļu, kas centīgi kalpoja te vienai, te otrai svešu kungu varai, taču šajā konkrētajā gadījumā 1940. gada vasarā bija pamats runāt par zināmu interešu sadursmi starp latviešu vairākumu un daudziem ebrejiem, tādējādi tika sēta sēkla 1941. gada vasaras traģiskajiem notikumiem.»

— Kad pieminam 1940. gadu un šā gada kļūdas, man prātā uzreiz nāk Krievijas ebrejs Simons Šustins, kuru Staļins iecēla Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāra amatā. Tas pats Frenks Gordons raksta: «Tas bija Šustins, kas 1941. gada maijā, kad vācu un padomju karš vēl nebija sācies, lika nošaut manu skolas biedru, «Medfro» farmaceitiskās fabrikas īpašnieka Fronckēviča dēlu it kā par «dzimtenes nodevību». Kādas dzimtenes? Tas bija Šustins, kas 1941. gada 26. jūnijā, jau gatavodamies bēgt no Rīgas, pasteidzās parakstīt pavēli nr. 412, nāves spriedumu 78 latviešiem — kā «sociāli bīstamiem». Vai tad brīnums, ja bēdīgi slavenās Arāja komandas dalībnieki, kuri 1941. gada jūlijā, izdabājot vāciešiem, šāva žīdu civiliedzīvotājus, bet savu priekšnieku — latvieti — dēvēja par «Šustinu»?» Ja Krievijā 1937. un 1938. gadā Staļins nebūtu apšāvis tūkstošiem latviešu komunistu, kuri patiesībā viņam bija lojāli, uz Latviju 1940. gadā būtu atbraukuši dažādi jēkabi petersi un personīgi apšāvuši vietējos latviešus. Taču Krievijā mītošie latviešu čekisti bija iznīdēti, un, kā raksta Gordons, «čekā vairs nebija «nacionālo kadru», tāpēc šo netīro darbu uzticēja žīdiem». Kad vaicāju Jānim Lagzdiņam, ar kuru kopā reiz bijāt vienā partijā, vai viņš atzīst, ka Šustins bija ebrejs, Lagzdiņš ļoti ilgi vairījās no konkrētas atbildes, sakot, ka viņam grūti iedziļināties vēsturē. Šķiet, daudzi politiķi baidās pat pieminēt vārdu «ebrejs», jo pretējā gadījumā viņus vēl apsūdzēs antisemītismā.

— Likteņa ironija! Bija tāda partija, kuras īpašnieks reiz teica, ka viņa uzņēmumos nestrādā līkdeguņi. Tas bija Andris Šķēle. Izcēlās milzīgs skandāls saistībā ar antisemītismu. Taču runa pat nav par Šustinu. Trakākais bija tas, ka Latvijā tika nodibināta tā saucamā strādnieku gvarde — kā palīgspēks «cīņā pret kontrrevolucionārām grupām». Ebreju vēsturnieks Dovs Levins rakstīja: «Tur piedalījās apmēram 10 000 vīriešu un sieviešu. (..) Dažos rajonos gandrīz visi locekļi bija žīdi, (..) nodarbības vismaz daļēji notika jidiša valodā. Žīdu uzkrītošā loma jaunajā režīmā un tā politiskā un administratīvā aparātā bija iemesls, kāpēc latvieši identificēja visu žīdu kopienu ar ienīsto padomju režīmu, ko viņiem bija uzspiedusi Sarkanā armija.»

— Kādas jūs saredzat savas turpmākās attiecības ar Izraēlas diplomātiskajām aprindām, ar vēstniecību?

— Labas. Kādas tad man var būt problēmas? Mums daudz kas jāmācās no Izraēlas pilsoņiem: tāpat jāmīl sava zeme un jāuztur tajā kārtība.

— Krietni pabojātas ir jūsu attiecības ar Tautas partiju.

— Tautas partija ideju nomainīja pret desu. Ja partijai ir sava ideja, tad tā dabūs gan idejas iemiesojumu, gan desu. Bet, ja tai nav idejas, tad tā nedabūs arī desu. Tautas partija tika veidota kā uzņēmums — ar galveno akcionāru, ar padomi, ar zicpriekšsēdētāju… Partijai bija normāla iekšējā opozīcija: Jāzeps Šņepsts, Vaira Paegle, Andris Ārgalis, vēl citi… Bet viņi visi kaut kur izkūpēja. Paeglei piesolīja amatu, Ārgalis aizgāja uz Rīgas Domi. Un tagad ir tā, ka īpašnieks atsūta rīkojumu, zicpriekšsēdētājs tos izpilda, bet galvenais pielīdējs izkliedz saukļus, norādīdams, ka neko runāt nedrīkst, jo priekšniecība jau visu ir izlēmusi. Taču tagad partiju ir pārņēmušas paniskas bailes no nākamā gada Saeimas vēlēšanām, jo, kā jau teicu, ir problēma ar piecu procentu barjeras pārvarēšanu. Bailes ir arī par to, ka rudenī varētu izjukt koalīcija un premjera amatu varētu pārņemt kādas citas partijas cilvēks. Tautas partija aizies pa skuju taku tāpat kā «Latvijas ceļš». Un tas pēdējais ir izracis sev bedri ar divām rezolūcijām.

— Un tās būtu?

— Ir tāda anekdote. Kādā simpozijā sievietes sprieda par savu smago stāvokli un pēc simpozija pieņēma divas rezolūcijas: vienu par to, ka visi vīrieši ir cūkas, bet otru — par to, ka nav ko vilkt mugurā. Līdzīgi sanāca arī «Latvijas ceļam». Tas savā pēdējā kongresā sprieda par politiku, par mērķiem un ideāliem, beigu beigās pieņēma divas rezolūcijas: par to, ka budžeta pārpalikums jānovirza mazturīgajiem, un par to, ka vajag stingru robežu starp Latviju un Krieviju. Bet viņi aizmirsa vēl trīs rezolūcijas: ka stingra robeža ir vajadzīga arī starp Latviju un Zviedriju, starp Latviju un Baltkrieviju, kā arī par to, ka jāsaglabā stārķi. Tas patiešām ir skaists nobeigums šai meļu un pedofilu (kā to savulaik nodēvēja Edvīns Inkēns) partijai.

— Jūs esat ļoti skarbs pret dažām partijām…

— Jā, tostarp arī pret Tautas partiju. Savulaik bija divas grāmatas, kuras vajadzēja lasīt partijas biedriem. Pirmā bija par Vinniju Pūku, kur visus aprakstīja kā muļķus ar zāģu skaidām vēderā — tos varēja kārtīgi čakarēt. Otrā grāmata bija par kaķīša dzirnaviņām — tur bija stāstīts par dvēseles sāpēm. Nav taču lielāku dvēseles sāpju par tām, ja tev neizdodas ieraut nāsīs kādu lielāku valsts īpašumu — bez maksas…

— Tātad jūs neizjūtat nekādu diskomfortu vai nožēlu, ka esat izslēgts no Tautas partijas?

— Izjūtu gan… Dvēseles sāpes izjūtu. Es jau biju kāpās noskatījis vienu gruntsgabalu, taču nepaspēju to privatizēt: mani izmeta no partijas. Būtu tur uzcēlis mājiņu un nosaucis par «Mākonīti ar zelta maliņu»…

— Trešdien kārtējā komisijas sēde. Vai tajā ir gaidāmi kādi satricinājumi?

— Kādi var būt satricinājumi? Jā, starp citu, Jānis Lagzdiņš bija pamanījies sameloties par iepriekšējo komisijas sēdi. Viņš pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka tūlīt būšot savākti seši Ārlietu komisijas locekļu paraksti, kas esot par to, lai mani atbrīvo no komisijas priekšsēdētāja amata. Bet kuriozākais bija tas, ka divu «parakstu» īpašnieki — Sarmīte Ķikuste un Uldis Klauss — nemaz nebūtu varējuši šo papīru parakstīt, jo tajā laikā kopā ar mani bija komandējumā ārzemēs. Patiesību sakot, tagad no amata vajadzētu atkāpties premjeram Kalvītim, jo tas bija viņa priekšlikums — atsaukt mani no komisijas priekšsēdētāja amata. Tas bija Saeimas slēgtais balsojums. Un, ja Kalvītis slēgtā balsojumā dabū tikai 35 balsis, tad faktiski ir izteikta neuzticība viņam kā valdības vadītājam. Kalvītim vajadzēja atkāpties un nodoties tai darbības jomai, kas viņam padodas.

— Proti?

— Ekskursiju vadīšanai ārvalstu vēstniekiem — varēs viņiem rādīt Latvijas skaistākās vietas.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv