Ambīciju administratore

Apollo
0 komentāru

Ambicioza, emocionāla, enerģiska, autoritāra, liela aktrise uz politiskās skatuves – Helēnas Demakovas vārds kopš nokļūšanas politikā allaž locīts visdažādākajās toņkārtās.

Helēna Demakova

Helēna Demakova

Foto: AFI

Šajās dienās bijusī kultūras ministre paziņojusi par savu demisiju veselības stāvokļa dēļ un aiziešanu no politikas. Lai kāds būs viņas turpmākais liktenis, Demakova jau uzcēlusi sev pieminekli ar vairākiem megaprojektiem: Gaismas pili, akustisko koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju.

Jaunava vai haizivs?

Viņa nav baidījusies savā autobiogrāfijā norādīt, ka 10 gadu bijusi apkopēja muzejā – līdzās informācijai, ka prot vairākas valodas. Tiesa, franču mēlē neesot sanācis sarunāties jau ilgāku laiku. Nenoliedzami, viņa bija viena no retajām sievietēm valdībā, kuras priekšā vīrieši ministri bijās atvērt muti, lai neizskatītos mazāk intelektuāli nekā šī haizivs, kā viņu 2007. gadā nodēvējis žurnāls «Santa», vērtējot H. Demakovas kampienu, virzot jaunās Nacionālās bibliotēkas ēkas projektu.

Savukārt astrologs Kristaps Baņķis Helēnu Demakovu raksturojis izvērstāk: «Izteikts Jaunavas zīmes akcents, kas liecina par zināmu saplūšanu ar latvisko egregoru, domājams, tā gaišākajās izpausmēs. Darbaholiķe, kas novedīs iesākto līdz galam. Spējīga radīt jaunas sistēmas, bezmērķīgi nesagraujot savu laiku nokalpojušo iekārtu, bet paņemot no tās visu vērtīgo. Vārdos stāvēs un kritīs par visām skaistajām mākslām, kaut izpratne par mākslu var būtiski atšķirties no pūļa uzskatiem. Neparastie uzskati, kas dažkārt skrien laikam pa priekšu, un ideālisms var traucēt īstenot labos plānus. Kopumā konservatīvi uzskati. Atradīsies [Tautas] partijā, kamēr tā pieļaus brīvdomību, personas brīvību un būt lielai aktrisei uz politiskās skatuves. Neskatoties uz acumirklīgu, ekstravagantu un emocionālu rīcību – tautas mīlule.» Par tautas mīlestību vismaz pašlaik gan jāaizmirst. Par Demakovas politisko kapakmeni var uzskatīt tieši koncertzāles projektu AB dambī. Ekonomiskās krīzes apstākļos pērnā gada pēdējā darba dienā bez lieka trokšņa parakstītais daudzmiljonu līgums par koncertzāles projektēšanu izraisīja sašutumu un neizpratni ne tikai Latvijas iedzīvotājos, bet par to brīnījās arī premjers un finanšu ministrs.

Kāpēc pašnodarbināta mākslas kritiķe nolēma darboties par netīru uzskatītajā politikā? Viņa pati uz šo jautājumu arī atbildējusi: «Negribu kļūt patētiska, bet gribu tomēr pateikt, ka nacionālas valsts ideja ir vienīgais iemesls, kāpēc es esmu politikā. Man nav citas motivācijas. Vai domājat, ka politika ir milzīga medusmaize? Nē, te nepatikšanas ir vai ik dienas, un ceļš nu galīgi nav rozēm kaisīts…» («Latvijas Avīze»). Savukārt žurnālistam Mārim Zanderam atzinusies, ka grandiozie uzdevumi kultūras jomā viņu noturot ministres krēslā. Kaut arī «īstenībā mans dzīves aicinājums ir rakstīt garlaicīgus tekstus par mākslu saujiņai interesentu, nevis skriet un menedžēt». Tagad ministre atkāpjas ar godu, atsaucoties uz savām kaitēm, tomēr nekavējas iedurt arī adatiņu politiskās gaisotnes balonā, proti, šajos apstākļos, kad izskanot pārprastas optimizācijas idejas, viņa nevarot turpināt uzņemties atbildību par Kultūras ministrijas darbu.

Tāda es esmu!!!

Šī nu jau ekspolitiķe ir kaprīza kā orhideja, atļaujas izlēcienus, kurus citi neriskētu izdarīt. Un, kā saka latvieši, no kautrības nenomirs. Viņa visā nopietnībā sevi pieteica aizsardzības ministra amatam, toties partijas biedri pat apsvēruši, vai Demakova spētu vadīt valdību.

Sevi šī personība vērtē ļoti augstu: «Mēs abi ar Šleseru esam nenormāli enerģiski, lai gan ir zināma atšķirība... Ja viņš iet cauri sienām, tad manā gadījumā drīzāk ir tā — ja izgrūž pa durvīm, es lienu atpakaļ pa logu. Lai gan ne mazāk svarīgi ir tas, ka es nekautrējos par kultūru runāt ekonomikas kategorijās.» Jā, izsišanas spēju Demakovai netrūkst! Ko viņa par sevi teikusi pati? «Es, nebūdama kaktā sēdētāja», pratusi panākt 24 miljonu dolāru investīcijas, bet www.liepajniekiem.lv skaidri un gaiši izcēlusi savu enerģiju: «Būtībā tā ir īsta sensācija, ka mēs esam pirmie Eiropā, kas no Geitsa fonda ir dabūjuši šo milzu naudu – 16 miljonus – un vēl 8 miljonus no «Microsoft». Lai to dabūtu, es ieguldīju milzīgu darbu, bet par to tikpat kā neviens nezina un nerunā.» Vēl viens citāts: «Jau savas ministrēšanas pašā sākumā uztaisīju milzīgu troksni Ministru kabinetā, un Emsis nebija priecīgs, ka iekļāvis mani valdības sastāvā, jo šajā plānošanas periodā mums IT lietām nebija paredzēts ne santīms. Ar milzīgu kampaņu es dabūju pirmos trīs miljonus.» Un pat raud viņa nevis no noguruma, bet gan cīnoties «ar lūzeriem un tumsoņām». Bet uzrunājot aģentūras «Jaunie Trīs brāļi» vadītāju Armandu Magoni stāties amatā, Demakova likusi lietā nevis sievišķīgus ieročus, bet īstu psiholoģiskās apstrādes smago artilēriju, paglaimojot vīrieša pašcieņai. Savu viņa panāca.

Demakovas ekstravagance, prasme nerēķināties ar citiem (negribētos gluži teikt – iet pāri līķiem), izcils egoisms idejas un savu ambīciju vārdā ilgu laiku viņu tik un tā sildīja mediju un iedzīvotāju atzinības saulītē. Kad tas viss sāka sasniegt kritisko masu, politiķe «saēdās» ar visiem, ar kuriem vien bija iespējams. Slavenā frāze par Latvijas dzelteno presi ir tāds nieks vien, jo sutu par sliktu darbu dabūja arī Tautas partijas ministru Ata Slaktera un Vineta Veldres sabiedrisko attiecību speciālisti, savukārt TV3 izpelnījās kritiku par izdabāšanu zviedru lielkapitālistu īpašnieku vēlmēm, kad gatavoja sižetu par aizsargājamo melno stārķi Demakovas īpašumā.

Taču, ja domājat, ka Demakova jutusi bijāšanu pret augstāka ranga ļaudīm, tad nekā nebija! Jo īpaši «Latvijas Avīzē» viņai paticis atstāstīt savus izgājienus: «Jo Kaļužnija kungs pie kultūras ministra oficiālā vizītē nepieteicās un neieradās. Kad notika sabiedrības iepazīstināšana ar Rīgas koncertzāles projektu, uz ko bija aicināti visi ārvalstu vēstnieki, redzēju, ka pēkšņi kāds nāk pie manis un krieviski saka: «Heļena!» Es saku: «Atvainojiet, mēs neesam pazīstami! Kas jūs tāds esat?» Kā?! Kultūras ministre nepazīst Krievijas vēstnieku?» un «Patiešām, neesmu tikusies ar Krievijas kultūras ministru, kad viņš viesojās Latvijā, tajā laikā Skrīveros vārīju bērniem zupu – man šogad no mammas mantotās mājas dārzā labi padevušās bietes.«

Un tomēr, un tomēr – sievišķīgās vājības

Piekritīsiet, citu atbildi nemaz nevarēja gaidīt uz jautājumu «kāds ir jūsu ilggadējā skaistuma noslēpums?» «Apollo» videočatā: «Paldies! Bet man liekas, tas īsti neattiecas uz ministres pienākumiem. Mans mērķis nav nokrāsot blondus matus. Galvenais, lai darbojas galva. Darbam nav nekādas saistības ar izskatu. Es saprotu, ka tauta vēlas redzēt blondu lelli, kas pie tam būtu gudra un izveicīga. Manā gadījumā tas (blondums) nav iespējams.» Nu, tā atcirta Helēna Demakova.

Viņa par efektu spējusi padarīt pat savu slikto redzi, valkājot uzkrītošas brilles. Un pačalot par šo savu vājībiņu, sak, es esmu zīmolu analfabēts un spēju nopirkt dajebko, kas vēlāk izrādās «Chanel». Acenēm viņa atļaujoties tērēt neproporcionāli daudz naudas. Un esot spējīga nopirkt pavisam dīvainus izstrādājumus – ar puķu gravīrām... Viņa nežēlojot latus arī par mugursomām – vēl viena Demakovas vājība.

Un visbeidzot rozīnīte Helēnas Demakovas neaprēķināmi spilgtajā un ironiskajā stilā: «Varbūt es jūs nedaudz samulsināšu, bet jūtu iekšēju nepieciešamību izteikt pateicību arī savam talismanam un ierocim grūtajās cīņās par Gaismas pili. Tās ir manas sarkanās brilles, kuras ir devušas spēku un nesušas veiksmi un kuras tagad, kad cīņa šķiet galā, cerams, vairs nebūs vajadzīgas.» (20.06.2008. runa, svinīgi atklājot Nacionālās bibliotēkas būvdarbus).

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.12.2017
Ienākt apollo.lv