Anda Līce: Ārpus Rīgas ir citi mērogi

Apollo
0 komentāru

Atvaļinājumu kā parasti vadīju patālu no Rīgas. Tur viss izskatās un izklausās krietni citādāk, nekā Rīgas viducī stāvot, — mainās mērogi, daži attēli deformējas, vieniem kontūras izplūst, citiem kļūst vēl asākas. Tas, ko sauc par varas un tautas atsvešināšanos, kas nu jau pārvērtusies aizā un ko nu taisās apspriest valstiskā līmenī, laukos ik uz soļa bija redzams jau sen. Tautai ir savas, varai savas rūpes, jo nav pārmijnieku, kas sliedes pārbīdītu, vadoties nevis no savtīguma, bet no vispārības vajadzībām un taisnīguma. Tā kā pavasarī zeme nevar gaidīt, diskusijā par tautas un varas atsvešināšanos klausījos tikai ar vienu ausi un man radās aizdomas, vai tikai šo lietu tagad neskandinās tie paši, kas aizu ir izrakuši, un tādējādi lūkos papildināt savu paputējušo politisko kapitālu.

Esot tālu no Rīgas, daudz kas tur notiekošs izskatās visai smieklīgs. Gan tas, kā Kiršteinu pataisīja par antisemītu, gan dīvainā cīnīšanās ap Abreni, kurā no Latvijas vairs nav ne smakas un kuras sakarā runa varētu būt vienīgi par kompensācijām. Skatoties, kā atkal pilni apņēmības ir «Latvijas ceļa» biedri un kā tiek lipināta kārtējā partija ar skanīgu nosaukumu «Jaunie demokrāti», radās tikai viens jautājums — ko gan jaunu sabiedrībai var piedāvāt bankrotējušie? Lauciniekiem atbilde ir īsa un skarba, viņi saka: «Suņa s… viņi var piedāvāt!» Ko līdz vārda «jaunais» kā tādas lokomotīves kabināšana vagonu priekšā, kuros sēž tie, kas vairs negrib un nemāk iet kājām? Patiesībā taču viss ir tik vienkārši — ir vajadzīgs likums, kas palūdz tādus mūžīgos braucējus no ērtā vilciena izkāpt. Latvijā politisko pavasari allaž atnes vēlēšanu tuvošanās, tad no vecām programmām kūņojas laukā kādu laiku ziemas guļā aizgājušie, purina no spārniem putekļus un sāk aplidot tautu.

Maldīgi būtu domāt, ka varas un tautas atsvešināšanās ir skārusi tikai mūsu Dievzemīti. Amerikas prezidenta Buša vizīte Rīgā parādīja — tā ir visas pasaules problēma, ko rada lielvalstu ambīcijas un sociālā noslāņošanās. Tomēr tam nu nekādā ziņā nevajadzētu kļūt par attaisnojumu Latvijas politiķu augstprātībai un nicinājumam pret savu tautu. Hronisks ideālu trūkums izraisa cilvēcības trūkumu. Cilvēki ar šādu diagnozi skatās, bet neredz, klausās, bet nedzird. Vara no patiesības aizsargājas ar demagoģijas bultām un demokrātijas vairogu. Zīmīgus vārdus par demokrātiju ir pateicis kinorežisors Larss fon Trīrs: «Man nav nekādu iebildumu pret demokrātiju, tai arī nav reālas alternatīvas. Taču tā nemitīgi ir jātestē, jāpārbauda, vai tās principi nav izļodzījušies.» Izrādās, demokrātijas principi var izļodzīties ļoti ātri, īpaši tad, ja tie līdzīgi sētas mietiem lielā steigā ir iedzīti staignā vietā. Postkomunistiskā pasaule ir izrādījusies daudz purvaināka, nekā šķita sākumā. Vai tad kāds brīnums, ka šodien daudzi pat apšauba Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanu? Es nezinu, kā pasaulē pārbauda demokrātijas pamatus. Manuprāt, visdrošākais ir salīdzināt ziedus ar augļiem, tas ir, vārdus ar darbiem. Neatkarīgi no ieņemamā amata.

Pats lielākais demokrāts, protams, ir un paliek pavasaris. Katrs ar saviem spēkiem drīkst cīnīties par vietu zem saules. Izņēmums varbūt ir vienīgi svešās ligzdās dējēja — dzeguze. Pavasara demokrātijai ir brīnumaini augļi — visi tiek pie ziedēšanas — solīšanas un daudziem arī aizmetas augļi, jo dabā viss notiek no sirds un ar milzīgu atdevi.

Anda Līce: Ārpus Rīgas ir citi mērogi

Foto: AFI/Gatis Dieziņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv