Andrejevs: Neesam pelnījuši tādu politiku

Apollo
0 komentāru

Vēl 2007. gada vasarā LPP/LC savu Eiropas parlamenta (EP) deputātu Georgu Andrejevu bija gatava virzīt Valsts prezidenta amatam, bet nu viņš izstājies no partijas un intervijā Neatkarīgajai pauž rūgtumu par valdošo partiju rīcību, politiskās pārvaldes zemo līmeni Latvijā.

Georgs Andrejevs

Georgs Andrejevs

Foto: AFI

– Cik ilgi brieda lēmums par izstāšanos no LPP/LC, un kas pielika punktu?

Georgs Andrejevs: – Tas brieda jau kopš partiju apvienošanās idejas parādīšanās. Domāju, ka būs biedru pārreģistrācija, uz kuru es neietu, bet tāda nenotika. No LC biju daļēji distancējies jau daudzus gadus, taču notika arī negaidīti pagriezieni. Mani pierunāja startēt EP vēlēšanās.

Kad Latvijā sākās partiju dalīšanās un skandāli saistībā ar tautas neuzklausīšanu, aizvien vairāk nāca rūgtums par to, ka tauta un koalīcijas partijas iet divus dažādus ceļus, bet opozīcija pievienojas tam, kam dotajā brīdī izdevīgi. Punktu pielika jautājuma uzjundīšana par padomnieku bezjēdzīgajām algām. Pirmoreiz ar to saskāros, būdams vēstnieks Kanādā, kad tur ieradās valsts uzņēmumu pārstāvji, un uz jautājumu, ko viņu padomēs dara partiju pārstāvji, bilda, ka neko nedara: atnāk reizi vai divas mēnesī saņemt algu, paēd kārtīgas pusdienas un, par laimi, netraucē strādāt. Mani tas tā apstulbināja! Kāda jēga no šādiem partiju ielikteņiem!

– Bet jūs esat tik ilgi politikā... Vai tas jums bija kāds jaunums, pārsteigums?

– Man tas bija pārsteigums. Partijā par to taču nekad nerunā. Es gan nekad neesmu bijis partijas vēlētos orgānos, lai gan biju viens no LC dibinātājiem. Domāju, ka par to rīvēšanos, par to, ko iecelt padomēs, to nezina partijas biedri, bet lemj tāda kā masonu loža, atsevišķi partijas līderi. Partijas ierindas biedriem ir ļoti miglains priekšstats par to, kas tur notiek. Jebkurā partijā var atrast cilvēkus, kas ar sirdi un dvēseli gribētu iet Latvijas tautsaimniecības atjaunotnes darbā, bet ir arī tādi, kas tikai skatās uz šāda veida pašlabumiem. Pēdējos gados šī disonanse krasi pieaugusi.

– Pēdējos gados? Varbūt tas tā bijis vienmēr?

– Tomēr disonanse pieaug. No kurienes mums aug miljonāru saraksts? Ne jau no reāla biznesa, līdzekļu ieplūdes no viņu patentu un inovāciju pārdošanas ārzemēs, viņu smadzenēm un milzīgajām darba spējām! Tas ir no vietējā tautas kapitāla, lēti privatizētā, piesavinātā. Lielais vairums jaunizcepto miljonāru, manuprāt, kapitālu sasmēlušies ar partiju palīdzību, un te nevainoju tikai LC.

– Vai varat minēt piemērus – kas šādā veidā kļuvuši par miljonāriem?

– Neesmu to analizējis un negribu otra kabatā skatīties, bet publikācijas ir pietiekami informatīvas.

– Vai, raugoties uz notikumiem, kas risinājās Latvijas politikā gada nogalē – vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu, budžeta, ekonomikas stabilizācijas plāna, novadu reformas pieņemšana –, jūtaties atvieglots, ka neesat vairs vienā katlā ar valdošo partiju? Vai varbūt esat noraizējies, ka nevarat te neko līdzēt?

– Līdzēt jau mēs nevarētu tā vai tā, jo tie, kas sēžam EP, esam attālināti, pat ārā no šīs spēles. Domāju, ļoti maz ko varēja iespaidot arī koalīcijas iekšienē. Tas, cik dramatiski mainījās situācija, jau vien pierāda, ka Latvijā valdošie politiskie spēki daudzu gadu ilgumā ir bijuši nekompetenti vai korumpēti. Jo kā gan var izskaidrot, ka mēs baudām treknos gadus, tad sakām, ka tādu vairs nebūs, bet nebūs arī nekas briesmīgs, un pēkšņi esam saraksta pašā astē kopā ar Ungāriju, Islandi, kuru glābšanu kompetentais žurnāls Economist apzīmē kā lielāko pasākumu mūsu vēsturē! Pat Igaunija spēja ietaupīt līdzekļus un var šodien atļauties piešķirt mums aizdevumu! Te kaut kas ir pilnīgi sapuvis. Un tā mētāšanās ar skaidrojumiem! Ļoti cienu Ivaru Godmani, esmu daudzus gadus ar viņu kopā strādājis pirmajā atjaunotās Latvijas valdībā. Viņam ir kolosālas darba spējas, bet vai nu viņš kādreiz uzņemas par daudz, vai nav pietiekami informēts, vai vienkārši koalīcija viņam neļauj darboties.

Kaut vai salīdzinām viņa lekciju studentiem ar to, ko viņš beigās izdarīja! Viņam bija iespēja gada sākumā pausto viedokli tālāk balstīt uz ES ieteikumiem, kas atbalstīja PVN samazināšanu kā laikus veicamu faktoru tautsaimniecības atveseļošanai. Nē, viņš aizgāja tieši pretēji tam, ko stāstīja studentiem!

– Jums ir versija, vai to iespaidoja kādi iekšējie vai ārējie spēki?

– Domāju, ka pārsvarā tie ir mūsu iekšējie notikumi. Kaut vai Parex banka. Neaizmirsīsim, ka cilvēki, kas pašlaik ir valdībā un Saeimā, savulaik tur bijuši atbildīgos posteņos. Kopš Bankas Baltija kraha visai šai sistēmai man nav nekādas uzticības.

Kaut kas te ir galīgi satrunējis, un būtu pēdējais laiks veidot nepolitizētu profesionāļu valdību, citādi no tā purva, kurā esam valdības nepietiekamās kompetences dēļ, ārā netiksim.

– Domājat, šī valdība iespējami ātri jāgāž?

– Nedomāju, ka jāgāž, lai gan atsevišķi ministri jau pierādījuši, ka viņus vajadzētu mainīt. Bet daudz kas ir tik nepareizs! Kaut vai ministra Mārtiņa Rozes nupat kā apgalvotais, ka lauksaimniekiem ne par ko nav jābēdājas. Tad kāpēc gan nevarēja rast iespēju pagarināt kredīta atmaksu tai piena ražotāju lauksaimnieku ģimenei, kas bija par Eiropas fondu naudu uzcēluši modernu, Eiropas prasībām atbilstošu saimniecību un tikai tāpēc, ka krasi mazinājusies piena cena, nonākusi uz bankrota sliekšņa? Vēl nesen ministrs piensaimniekiem paredzēja spīdošu nākotni. Šodien šai nozarei ir paredzams galīgs krahs – līdzīgi, kā bija cukurbiešu audzētājiem.

Roze gan ir viens no retajiem ministriem, kas Briselē aktīvi aizstāv mūsu intereses. Esmu bijis daudzās sanāksmēs ar dalībvalstu veselības, retāk – vides ministriem, un tur redzējis, kā Latvijas deleģētie cilvēki vienkārši guļ, ne tikai neizsakās. Par ministru Rozi biju citās domās, bet rezultāts ir tāds, kā nu ir. Arī Latvijas lauksaimnieki, ar kuriem esmu ticies, teikuši, ka Roze ir lielisks runātājs, bet darbība nav vērsta, lai tiešām palīdzētu.

– Vai vispār pēc šīs ekonomiskās krīzes nevar sekot liberālās ideoloģijas noriets? Vairāki politiķi, īpaši no kreisā spārna, to skaitā EP, daļu vainas uzveļ tieši brīvajai tirgus ekonomikai, piesauc liberālisma galu.

– Jā, Marksa Kapitālu tagad pērk un lasa vairāk. Jārēķinās, ka šo starptautisko krīzi izmantos populistiskos nolūkos dažādi sociālistiskie spēki, kas sitīs sev pie krūts un teiks: mēs to sen teicām, un nu tas ir pierādījies. Bet domāju, ka vaina ir citur. Pārāk brīvās ganībās aizgājusi cilvēku nepiepildāmā naudas un varas kāre.

– Ideoloģijai nav ne vainas, bet tā izkropļota praksē?

– Jā. Ir idejas, kas man šajā filozofijā nav īsti pieņemamas, bet kopumā Eiropas līmenī ir noderīgas. Turklāt viss pašreiz politikā ir sajaucies, ir arī liberālisms ar sociālu ievirzi. Jebkuru sistēmu jau var diskreditēt, ja tā netiek pareizi pārraudzīta un pārvaldīta.

Tirgus regulējas pats, bet pilnīgi bez valsts kontroles arī nevar, kaut vai tādā ziņā, lai nenotiktu mahinācijas un korupcija. Valdības kontrolei ir jāpieaug, bet tas nebūt vēl nenozīmē liberālisma galu. Viena no lietām, ko liberāļi aktīvi aizstāv ES kopumā un EP, ir caurskatāmība.

– Esat izteicies par liberālo politisko spēku apvienošanās nepieciešamību pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām...

– Nekad neesmu saistījis nepieciešamību apvienoties latviskajiem politiskajiem spēkiem ar liberālismu. Uzskatu, ka viens no latviešu lielākajiem trūkumiem ir nespēja vienoties politiskajā līmenī. Diemžēl tam pamatā ir tie paši varaskāres un materiālie apsvērumi. Tas mūs novedīs ne mazākā katastrofā kā ekonomiskā krīze. Pilnīgi citi procesi vērojami pretējā pusē, kas ir ieinteresēta citā Latvijas virzībā un kuras polittehnoloģija nav izstrādāta tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstī.

Ja pašreiz būtu vēlēšanas, ko Saeimā ievēlētu? Tā būtu pilnīga sagrāve, katastrofa! Jauni politiskie spēki dzimt nepaspēs. Pat ja tie izveidotos, tie nebaudīs pietiekamu tautas uzticību. Ideāls variants būtu, ja, balsojot pēc tām pašām partiju listēm, tautai būtu iespēja izvēlēties atsevišķus cilvēkus, un tādējādi veidot savu sarakstu.

– Tad jau mēs atkal balsosim par personālijām, nevis partiju programmatiskajiem piedāvājumiem.

– Pareizi. Ko cilvēks zina no partijas piedāvājuma? Neviens tās programmas nezina.

– Bet vai uz to mums ilgtermiņā jāiet?

– Ja arī tās programmas tiek pasludinātas, tās neviens nepilda. Tomēr tie, kas strādā vai nestrādā, ir konkrēti cilvēki. Katrā ziņā es aizstāvu kombinētās vēlēšanu sistēmas nepieciešamību.

– Aicināt apvienoties, bet pats neatbalstījāt LC un LPP apvienošanos.

– Tāpēc, ka tās uz āru spēlē kā monolīts spēlmanis, bet būtībā neiekļaujas nevienā partiju spektrā.

Ja ir partijas, kuras nevarētu pieņemt apvienībā, lai nepieņem, bet vajadzētu izveidot kaut kādu pretspēku visai tai šodienas aplamajai rīcībai. Es pat domāju, ka pirmās Latvijas valdības bija profesionālākas par šodienas. Kaut vai medicīnas, veselības aprūpes jomā; Latvija no visām ES dalībvalstīm veselības aprūpes ziņā ir lejasgalā. Mums ir cilvēki, kas kultūrā, zinātnē un sportā ir sasnieguši pasaules virsotnes, bet valdībā, ekonomikā, tautas veselībā esam pēdējie! Tādēļ, ka trūkst kompetences un neracionāli izmantojam līdzekļus. Nevar teikt, ka nebija naudas. Tie, kas kopā ar mums iestājās ES, bija vienlīdz nabagi vai bagāti.

Ja būtu viens vienojošs spēks, ja, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga būtu ņēmusies ap sevi pulcēt ne jau jaunradīta spēka cilvēkus, bet no esošajām latviskajām partijām atsevišķus cilvēkus...

– Arī no valdošajām?

– Kādēļ ne? Nedomāju, ka TB/LNNK, TP, ZZS un LC/LPP nav Latvijas politikai noderīgu cilvēku. Bet kā partijas tās ir sakompromitējušās. Bet nav tāda centra. Tie, kas atdalījās, ne Štokenberga, ne Kalnietes grupa, pagaidām nespēj tādu centru radīt.

– Jau tagad redzams, ka partijas jau savus līderus nominējušas Rīgas domei, nevis EP. Arī vēlētāju aktivitāte EP vēlēšanās ir zemāka. Kāpēc EP ir tāda 3. līga aiz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām?

– Ir vairāki iemesli. EP partiju biedriem nav iespējas tikt pie kādiem materiāliem labumiem, taisīt mahinācijas, veidot savu politisko karjeru vienlaikus ar ekonomisko. Ko tur maksā, tas ir sūri grūti jānopelna. Tā nav, kā virspusēji rādīja televīzijā, ka EP deputāti līdzekļus var tērēt, kā grib, ka saņem milzu summas. Es par algu pēc nodokļu nomaksas ar grūtībām sedzu Briselē īrētā dzīvokļa izmaksas. EP finansējums izpaužas samaksā par regulārajiem lidojumiem no Latvijas uz Beļģiju un Franciju, kā arī dienas naudas samaksā par piedalīšanos partiju grupu, komiteju un parlamenta plenārsēdēs. Kandidātus atbaida arī svešvalodu zināšanas, kas vajadzīgas, lai ikdienā komunicētu ar kolēģiem.

Domāju, ka EP popularitāte tautā palielināsies līdz ar informētības pastiprināšanos, lielākoties tieši jauniešu vidū. Pa šiem gadiem EP ir apmeklējuši vairāki simti Latvijas vidusskolēnu un studentu. Jau šogad vairākās Latvijas pilsētās tiks atvērti ES un EP informācijas centri.

– Ir priekšstats, ka ES institūcijas taupības mēri maz skāruši. Jums nešķiet, ka Eiropas birokrātija ir par daudz trekna un izšķērdīga?

– ES ir ļoti liela, smaga, inerta birokrātija. Ar Latviju to nevar salīdzināt. Tās mazināšanas darbs arī ir ļoti smags. Un te tieši liberāļi ir tie, kas izceļas ar savu pretdarbību pārmērīgai birokrātijai. Cik reižu nav kustināts tas pats triju mītņu jautājums. EP nobalsojot nepārprotami pasaka: viens sēdeklis vienā vietā. 200 miljoni eiro gadā ikmēneša pārbraucieniem no Briseles uz Strasbūru taču ir summa! Bet nē, kā pret sienu. Ierakstīts līgumā: Brisele, Luksemburga, Strasbūra, un viss! Francijas prezidents teicis, ka viņš arī atbalsta vienu mītni EP. Strasbūrā. Punkts.

– Latvijā krīze vismaz sola koriģēt uzpūstās birokrātijas apmērus. Eiropā ne?

– Te var tikai gaidīt to, ka direktīvu veidā tiks pieņemtas prasības, piemēram, attiecībā uz banku pārraudzību, struktūrfondu izmantošanu, bet attiecībā uz birokrātiju – ļoti smagi. Auditi daudzās nozarēs velkas gadu no gada. Eiropa nav nedz tik caurskatāma, nedz arī tik vienota, kā vajadzētu. Pamazām gan EP ir panācis lielāku caurspīdīgumu, aizliedzis deputātiem par saviem palīgiem pieņemt ģimenes locekļus, bet tas viss iet ļoti lēnām un smagi. Nākamo parlamenta sasaukumu gaida ievērojamas pārmaiņas.

– Eirobarometra pētījums rāda, ka EP vēlēšanu galvenie izaicinājumi būs praktiski Eiropas līmeņa risinājumi ekonomiskai krīzei. Vai tos varēs piedāvāt arī Latvijas kandidāti, vai tas būs vairāk uz populisma robežas?

– Tas būs ļoti vajadzīgs mēģinājums. Jo cīņas starp tiem, kas grib vienotāku Eiropu un vairāk nāciju Eiropu, ir kopš pašas Eiropas kopienas dzimšanas. To jūt arī EP, kurā ir arī deputāti, kas grib to pārstāvēto valstu izstāšanos no ES, piemēram, daļa britu konservatīvo. Viņi ciest nevar, ka runā par kaut ko unificētu un vienotu. Vairākās jomās, tostarp veselības aprūpē, tauta jaunajās dalībvalstīs vēlas centralizētāku ietekmi no Eiropas, jo tur ir attīstītāka veselības apdrošināšana, profesionālā aprūpe, pieejamība, samaksas sistēma. Bet valdības grib, lai Eiropa to darbībā iejaucas pēc iespējas mazāk. Veselības aprūpē tāpēc, ka tās neinvestē pietiekami līdzekļus, līdzīgi kā izglītībā, jo efekts no šīm investīcijām var parādīties ne vairs šo politiķu darbības laikā. Lauksaimnieki arī negrib daudzas direktīvas no centra, jo tās sarežģī viņu dzīvi.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.11.2017
Ienākt apollo.lv