Anita Kreituse: Starplaika refleksijas

Apollo
0 komentāru

Romans Viktjuks cilvēka ķermeni nosauc par viņa dvēseles galējo robežu, un lugās viņa aktieri strādā tieši ar to. Mākslinieka iekšējā telpa izplešas tālāk — izstieptas rokas attālumā līdz audeklam. Viņa dvēseles mala ir paša darbs.

Galerijā «Daugava» līdz 1. jūnijam var apskatīt ANITAS KREITUSES darbu izstādi.

Šī Anitas Kreituses izstāde ir bez nosaukuma, jo arī viņa tā jūtas.  «Tas ir meklējošs pārejas stāvoklis, kuru nevaru definēt,» Anita saka. Jau divus gadus viņa kopā ar savu otro pusīti dzīvo Vācijā. 

«Vairs neesmu viena, un tas ir pavisam citādāk nekā iepriekš — esmu daļa, un mans ego dzīvē vairs nespēlē galveno lomu. Tomēr nav viegli, jo man pietrūkst ierastās vides. Latvijā sevi neuzskatīju par dzimtenes patrioti un pret dzimtenes mīlestību attiecos itin mierīgi. Un tikai šeit, nonākot Vācijā, sapratu, cik ļoti man visa tā pietrūkst. Izrādās, Latvija nozīmē draugus, tuviniekus un dabu.

Dīvaini, taču joprojām nevaru atrast saikni ar dabu Vācijā. Man liekas, ar to kaut kas ir noticis. Iespējams, cilvēki nav pratuši sarunāties ar dabu dvēseles valodā, tā viņiem drīzāk bijusi lieta, ko izmantot savām vajadzībām un ērtībām. Tāpēc daba ir aizvērusies.

Man pietrūkst arī saiknes ar cilvēkiem. Atceros, kā Līga Purmale, arī dzīvojot Vācijā, stāstīja, ka katru nakti sapņos redz Latvijas cilvēkus. Ne es viņus dzimtenē bieži satiku, ne man viņus vajadzēja, Līga teica. Laikam mums pilnīgi pietiek ar domu, ka viņi atrodas kaut kur tuvumā. Cilvēki nozīmē dzīves telpu, kas palīdz uzturēt enerģētisko apriti un tevi atbalsta.

Es saprotu, Vācijā varētu izveidot jaunu loku, jo arī te dzīvo saprotoši un ļoti radoši ļaudis, taču tas prasa laiku. Un, gadiem ejot, izmainās vajadzības — jaunībā vairāk gribas kontaktus, kustību, vēlāk turpretim sāc orientēties uz savu iekšējo pasauli.

Tomēr, neskatoties uz šīm izjūtām, prāts teic, ka man ir paveicies un patiesībā viss notiek pareizi. Neviena pārmaiņa nepiemeklē cilvēku nejauši un tāpat vien nepakļauj pārbaudēm. Man tagad jāmācās un jādara kaut kas jauns. Jāatver sevī jauni līmeņi un jāveido attiecības. Tas liecina, ka esmu stipra un man uzticas.»

Šīs izstādes gleznas ir Anitas dvēseles spogulis. Tajās var saskatīt arī nogaidīšanu, pārdomas. 

«Man pagaidām pietrūkst pārliecības, tāpēc darbos nav atvēziena, » viņa paskaidro. Audeklos redzam sieviešu sejas kopā ar dažādām stihijām — prātu, jūtām un spēkiem, kuri pieskaras viņām no ārpuses. Agresīvi vai viegli un var izskatīties gan pēc rotas, gan pēc pētāma objekta vai vienīgi pavadoņa. Tie ir sieviešu un viņu pasauļu dubultportreti — arī kā vienīgais pastāvēšanas veids un iespēja. Un, liekas, sievietes pašas to apzinās, jo izskatās miera un iekšējas grācijas pilnas. Daudzas sejas līdzinās japānietēm, kā izrādās, arī ne nejauši. 

«Japāņu sieviete iemieso jūtas. Man jūtas kā instruments pasaules izziņā mazliet klibo, jo dzīvi uztveru vairāk ar prātu. Tas nav pareizi, abiem ir jābūt līdzsvarā. Intuitīvi mēs iegūstam informāciju un ar prātu varam to izvērtēt. Prāts saistās arī ar cilvēka pieredzi, tāpēc, strādājot vienīgi šajā līmenī, ir gandrīz neiespējami tikt ārpus savas pieredzes robežām.»

Taču tagad Anita Kreituse atrodas tieši tur — robežas otrajā pusē. Saņemot atgādinājumu, ka nozīmē kaut ko vairāk, nekā līdz šim bija zinājusi.

Anita Kreituse: Starplaika refleksijas

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv