Apceļo Latviju: Zivtiņs, jūr un «Miroņ lauk» jeb «Pie Andra Pitragā» Attēlu galerija

Apollo
19 komentāri

Zivju kūpināšana, dzīve piejūras lībiešu ciemā, bijību izraisošā jūra un ierobežojumi padomju laikā. Par šīm un citām tēmām stāsta pitradznieks Andris Antmanis. Viņš dalās zināšanās par traģisku fregates bojāeju 19. gadsimtā, kuras rezultātā Pitraga piekrastē atrodas «Miroņu lauki», kā arī atceras stāstus par kājgriežiem, kuri «mācējuši tikt pie zābakiem».

Rakstā izmantota oriģinālā sarunas valoda.

«Tā ir kaulain, plān. Ja es tāds doš cilvēkiem, tad man cilvēk pametīs. Mēs divdesmit sesto gad kūpinām zivtiņs. Negribas tik strauj nobeigt,» Andris stāsta, metot buti spainī.

Viņš Pitragā dzīvo visu mūžu - bērnībā tepat būvējis mājas kokos, vēlāk nodibinājis ģimeni un palicis dzīvot piejūras ciemā. «Man jau te senč no 1800. gad sākum. Kad uz šejiens atnāc, tad vislaik mēs te tā dzīvojam,» stāsta Andris. Viņam ir lībiešu saknes, bet pats lībiski nerunā un uzskata, ka šī valoda ir mirusi, jo mūžībā aizgājis pēdējais cilvēks, kurš valodu iemācījies ģimenē.

Dzīve Pitragā nav viegla gan laikapstākļu, gan darba trūkuma dēļ, tāpēc Andris izdomājis veidu, kā nodrošināt sievu un piecus bērnus, kūpinot zivis un vēlāk attīstot tūrismu, atverot brīvdienu namiņu «Pie Andra Pitragā». Pirms zivju kūpināšanas Andris un viņa sieva strādājuši zivju fabrikās. Andris neilgu laiku bijis arī pastnieks, bet viņš darbu atstājis, lai vairāk laika pavadītu kopā ar ģimeni. «Tā pa biškam kaut ko mēs bakstījās. Kā jau uz laukiem vis tajā laikā, ko nu kurš varēj. Bij kaut kād lop arī mājās,» viņš stāsta. «Bezdarbs bij liels. Un darba nebija. Tās zivs jau tikai nes tos bērns uz skol, lai varēt apģērbt. Vasarās ko varēj nopelnīt,» piebilst Andra sieviņa.

Andris atzīst, ka viņam patīk dzīvot pie jūras, bet darba slodze vasarā ir tik liela, ka viņš līdz pludmalei neaiziet – visu laiku pavada, kūpinot butes, organizējot degustācijas, kā arī pēdējos gados darbojoties ar tūrismu.

Kūpin zivs Pitragā

Andris stāsta, ka viņa dzīvē viss noticis bez lielas plānošanas. Dūmu namiņu savā sētā viņš uzbūvējis tāpēc, ka tādam «jābūt katrā kārtīgā saimniecībā», nevis plānojot kūpināt zivis. Tāpat pirms pieciem gadiem Andris izlēmis būvēt mājiņas tūristiem, jo «cilvēkiem nav bijis kur palikt». Sākumā Andris ar sievu viesus sūtījuši uz kempingiem, bet tad izdomājuši, ka paši var kādu izmitināt. Pirmajā gadā pie Andra palikuši tikai 20 nakšņotāji, bet ar katru gadu skaits palielinoties.

Nejauša bijusi arī kultūras zīmes «Latviskais mantojums» iegūšana. Andrim nācies mainīt žogu, un viņš izdomājis, ka varētu uztaisīt kaut ko interesantu. «Ieraudzīj avīzē egļ zedeņ žog. Man tas kaut kā aizrāv. Baig lab izskatās. Es sāk pētīt internetā vecās bilds. Redzēj, ka tie žog veid diezgan daudz ir. Un tad izlēm, ka jāsāk mēģināt,» stāsta saimnieks. Trīs gadu laikā viņš pabeidzis savu darbu no 27 dažādiem lībiešu žoga paraugiem. Pēc tam «Lauku ceļotāja» darbinieces pieteikušas viņu apbalvojumam, kas arī piešķirts.

Pitragā viss notiek pa sezonām. Andris ar savu ģimeni iemācījies to novērtēt. Ziemā Pitragā dzīvo aptuveni 35 cilvēki, savukārt vasarā sabrauc tūristi un vasarnieki*, kopā veidojot līdz pat 200 cilvēku kopienu. Vasarā - jūlija vidū un augustā - ciems esot pilns ar cilvēkiem. Pēc tam varot redzēt kritumu augusta pēdējās nedēļās, jo «jābrauc bērnus palaist skolā». Tad atkal septembrī cilvēki esot vairāk manāmi. «Un tad jau kokiem nokrīt lapas un mēs lienam savā migā,» ar smaidu skaidro Andris. Ar vasaras sezonā sapelnīto viņa ģimenei jāizdzīvo visu ziemu, izņemot pāris kūpināšanas reizes, kad zivis tiek vestas uz Talsiem un Ventspili.

Zivju kūpināšanas biznesu Andris sācis neilgi pēc brāļa. Tajā laikā viņi bijuši vienīgie piekrastē no Rojas līdz Kolkai. Tagad kūpinātāji esot saradušies «kā sēnes pēc lietus». Saimnieks skaidro, ka biznesā ļoti nozīmīga ir kvalitāte, jo viņa klientu loks ir cilvēki, kuri jau zina, kādas ir Andra zivis, - «draugs draugam pastāstījis». «Man viens cilvēks teic. Viņš bij nopircs kaut kur citur. Trīs diens pēc kārt negaršīgs zivs. Nu lāb, vienreiz var kļūdīties. Divreiz var satrāpīties. Bet, ja trīsreiz pēc kārt pērk un trīsreiz nav garšīg, tā vairs nav kļūd. Visād jau ir. Tas jau rok darbs ir. Man jau ar kaut kas kādreiz ir – sālīt mazāk vai vairāk. Tas jau tāds tīri subjektīvs jēdziens, jo vienam ir salds, otram sāļš. Visiem mīļš nekad nebūšu. Tā ir.»

Jautāts par kūpināšanas recepti, Andris tikai noplāta rokas. «Tās ir nākušs vairāk no nostāstiem. Nekāds recepts nav. Pirmo ziv, kad mēs kūpinājām, mēs sākām pēc atmiņs – kā apmēram tēvs ir kūpinājs. Es salik kopā dažāds savs atmiņs un piedzīvojums, un to, kas nāc dabā uz viets. Tā pirmā zivtel nebij ne šād, ne tād,» atklāj Andris. Meistarību viņš ieguvis lēnām, mainot temperatūru, sāls daudzumu. «Ir bijs arī tā. Atbrauc kund pakaļ pēc zivīm, un viss smird. Viss beigts. Saskābēj,» kurinot uguni zem zivīm, atceras Andris. Viņš skaidro, ka, pārāk mainot temperatūru, zivis var saskābt. To gan viņš sapratis tikai pēc vairākām reizēm, kad aizmidzis darba laikā. Tas neesot brīnums, jo zivju kūpināšana aizņem no 6 līdz 12 stundām, atkarībā no laikapstākļiem un citiem faktoriem.

Buriniek, īstā jūr un kājgriež

Lielākā rosība Pitragā notikusi 1900. gados. Tad ciemā dzīvojuši aptuveni 200 cilvēki, un piekrastē bijušas 64 laivas. «Tagad man i grūt iztēloties – 64 laivs Pitragā. Nezin, kā viņs varēj salikt, bet tajā laikā bij. Viss bij pilns ar vabām, kur tīkls žāvēj, un viss notikās. Ziv šķūņ lielie.. Tā bij cit dzīv. Man jau pašam kādreiz gribās… Es tā, pafantazēdams kādreiz, tā mēģin iztēloties, kā tas varēj būt. Tagad tikai viens cilvēks ir, kas iet jūrā,» stāsta Andris. Viņš zina, ka pie Pitragupes ietekas jūrā kādreiz būvēti burinieki. Pēc dažādiem vēstures avotiem, esot zināms par diviem vai pat vairāk nekā desmit uzbūvētiem kuģiem.

Tepat Andra pagalmā 1800.gadu vidū bijis krogs, bet par to esot ļoti maz informācijas. «Man jau kāds cilvēks teic, ka jāstaigā un jāmeklē, vai nav zelt naud apakšā. Nē, man tas aprāts izmaksās vairāk, nekā varēs atrast. Uz krog jau bagātniek tajā laikā nebrauc. Tie bij vienkāršie ļauds, un viņ dzēr al,» skaidro Andris, norādot uz akmeņu kaudzi, kuru izracis savā sētā. «Ja uz lauk ir tik liel akmens pamat, tad tur kaut kas bij. Šeit jūrmalā jau mums akmeņ nekad nav bijuš. Tie viss ir vest no kalniem lejā. No Slīters. Te pilnīg ir tās strīps, kur tie pamat bij,» viņš norāda. Lielākos akmeņus, pēc saimnieka domām, savākuši vācieši, taisot bunkurus. Uz lauka bijušas arī skaistas dzirnavas, kuras arī nojauktas, lai izmantotu akmeņus būvniecībā.

Par Pitraga vēsturi saimnieks atceras arī to, ka kādreiz līdz ciemam gājis mazbānītis. Tāpat bijusi informācija, ka sliedes pa smiltīm aizvilktas līdz pat Vaidei. «Tas man pašam bij kā brīnums. Es to nekad nebij dzirdējs. Bet par Pitrag es bij dzirdējs, un es zin, ka es tāds puišels bij, ta vēl varēj redzēt, kur ir uzbērum pēds. Tur vēl bij tāds balts kok krusts, kur kar laikā ebrej ģimens bij nošaut. Pār upīt vēl bij kāds dzelzs gabaliņ, kur tāds slieds ir bijuš,» stāsta Andris.

Ar lepnumu pitradznieks uzsver, ka šeit nav mierīgā jūra. Tā cilvēkiem vienmēr iedvesusi bijību, ietekmējot ne tikai praktisko dzīvi, bet arī personību. Lībieši nekad neesot liekuši muguru kunga priekšā. «Lībieš ķēniņ ar vis mazmājiņ bij jāaiznes. Pats nepadevās,» smejas Andris. Viņš gan arī piebilst, ka jūra paņēmusi daudzu cilvēku dzīvības. Bīstamākā vieta piekrastē esot Kolkasrags, kur ne viens vien nezinātājs vai pārdrošais zaudējis dzīvību. Smilšu masa Kolkasragā staigājot pat par pusotru kilometru. Parasti smiltis ir stabilas, bet šeit tās kļūstot kā plūstošās smiltis un cilvēks tiek ierauts tajās. Pēc Andra stāstītā, ap 1800. gadu bijis šaušalīgs gadījums, kad bojā gājusi zviedru flote ar vairākiem kuģiem un tūkstoš cilvēkiem. Kuģu žurnālos dzīvi palikušie rakstījuši, ka nav varējuši saprast, kas notiek, jo smiltis vienkārši iesūkušas uz sēkļa uzskrējušos kuģus. Mirušie pēc tam izskaloti Pitraga piekrastē. «Tāpēc jau te ir tie - saucās «Miroņ lauk» no Pitrag uz Saunag pus. Pa kāpām ir ļot daudz zirg un cilvēk, viss apglabāt,» stāsta Andris.

Viņš atceras arī nostāstus par kājgriežiem, kuri piekrastē kurinājuši maldugunis, lai pievilinātu kuģus, kas uzskrietu uz sēkļa. «Tie slīkoņ iznāc krastā pēc tam, un bij āds zābak. Un tam zābakam bij milzīg vērtīb. To zābak no kāj nost nevarēj dabūt. Viņ tās kājas nogriez nost, sakarināj kokos, izkaltēj. Tāpēc pa tiem kājgriežiem tas stāsts. Dramatisk, bet tajā laikā tas bij normāl,» viņš noslēdz.

Padomj laikā dokument vienmēr līdz

Padomju laikā cilvēkus Pitragā noturējis tas, ka tur bijusi zivju fabrika. Citur cilvēki pametuši piekrasti, jo ar zvejniecību bijis liegts nodarboties. «Neļāv vairs iet jūrā. Te bij tā liegum zon. Krastmal bij noecēt, ka kāds neaizbēg uz Zviedrij, nedod dies,» uzsver Andris. Viņš skaidro, ka katram cilvēkam bijusi vajadzīga atļauja, lai iebrauktu piekrastes zonā, piemēram, draugiem, kuri vēlējušies braukt ciemos. «Ja gribēj atbraukt draug, tad bij jāiet uz izpildkomitej Kolkā un jārakst iesniegums, ka tād un tād person, kas skaitās tāds un tāds rads, uz tik un tik stundām atbrauks ciemos. Tad pa past nosūtīj izziņ īstajam cilvēkam, un tad, kad viņ brauc, tad uzrādīj izziņ,» skaidro Andris.

Savukārt pašiem ciema iedzīvotājiem vienmēr līdzi bijuši dokumenti, lai pierādītu savas tiesības atrasties zonā. Kādu reizi Andra māsa ar bērnu ratiņiem pastaigājusies un lasījusi ogas. Mežsargs uzreiz aizturējis viņu un prasījis dokumentus. «Tā nu bij. Tikko izgāj ārā no sēts, pasei bij jābūt klāt,» nosaka Andris.

Viņš pats represijas nav piedzīvojis. «Man jau tie gad vēl nav tik daudz. Pirms tam jau tie nostāst ir bijuš visād,» viņš piebilst. Pirms pieciem gadiem Andris uzzinājis, ka viņa vecvectēvs ticis nošauts pie Pitraga baznīcas. «Nezin kāpēc man tēs to nebij ne minējs, ne stāstījs. Vienkārš bij tāds vecs koferīts augšā uz bēniņiem. Uzgāj tād vecā tēv biogrāfij. Uzgāj to, ka viņš piec gad vecumā bij redzējs, ka kaut kād kazak nošāv sod ekspedīcijā 1905.gadā pie baznīcs man vecvectēv un vēl vien vīriet. Tas man bij tāds šoks,» stāsta Andris, rādot baznīcas virzienā.

Pitraga baznīca, pēc viņa teiktā, ir vienīgā, kura darbojusies nepārtraukti kopš tās celšanas 1902.gadā, arī padomju laikā. Baznīca gan izmantota arī kā pulcēšanās vieta tiem, kuri iesaukti armijā. Tur izmitināti arī aptuveni 200 gūstā saņemti vācu karavīri, kuri bēguši no Sāmsalas un izskaloti Pitragā. «Pirmajā pasauls karā baznīcu sašāv, viņ izdeg. Kaut kad 1926.gadā atjaunoj. Kamēr tā baznīc nebija atjaunot, viņ tur ārā, izdegušajās telpās uz beņķīšiem turēj dievkalpojums. Tur arī tajā draudz mājā…» stāsta Andris. Baznīcā joprojām ik nedēļu pulcējas ap 30 cilvēkiem – aptuveni tikpat, cik ciemā dzīvo, jo cilvēki brauc arī no tuvākās apkārtnes.

Cilvēk meklē klusum un mier

Pie Andra brauc dažādi cilvēki, bet tie nemeklējot tikai atpūtas vietu pie jūras. Andris atceras kādu holandiešu ģimeni, kurā vīrietim bija Parkinsona slimība. Abi bija pārdevuši savu iedzīvi un braukāja apkārt. «Tā viņ te man nodzīvoj kāds trīs, četrs diens. Viņ uz jūr aizgāj vien reiz. Viņ vislaik ārā sēž klusumā. Neviens cilvēks nav. Vien paš pa vis laukum. Viņ sauļojas, las grāmats,» stāsta Andris. Kāds puisis savukārt atbraucis un priecājies, ka klusumā un dabā var spēlēt savu saksofonu. «Viņš baud un vēl nāc prasīt, vai drīkst,» saimnieks nosmej. Viņš piebilst, ka ir, protams, cilvēki, kuri brauc tikai jūras dēļ. Citi vienkārši piestāj, lai pārlaistu nakti.

«Mums te dzīvo visād, pat jenotsuņ,» stāsta Andris, redzot, ka garām žogam paskrien balts zaķis. Pie Andra žoga «ganījies» arī alnis. Mežā dzīvojot arī brieži, retāk redzamas lapsas un mežacūkas. «Tomēr nacionālā parkā dzīvojam,» uzsver saimnieks.

Andra sieviņa sarunas laikā aizgājusi uz autoveikalu - tā ciema iedzīvotājiem ir vienīgā iespēja uz vietas nopirkt nepieciešamās preces un pārtiku, jo tuvākais veikals ir Mazirbē. «Tas ir cilvēks, kas šeit brauc jau kāds četrdesmit gads. Padomjlaikos brauc ar vecajiem gazikiem vēl. Lāga bodnieks. Ja veikalā kaut ko aizmirst nopirkt, ta pajautā: «Egīl, ko es nenopirk?» Viņš zin, ko katrs pērk. Aptuven jau tas saraksts jau daudzmaz apmēram ir līdzīgs – cik tu pērk, ko tu pērk un kad tu pērk, cik biež. Viņš zin viss,» stāsta Andris.

Līdz pensijas gadiem Andris plāno uzbūvēt vēl trīs viesu mājiņas, lai kopā būtu piecas. «Pensijs gados, cerams, varēs arī nopelnīt,» saka Andris, stāstot, ka laukos ir grūti sākt biznesu, pat piesaistot Eiropas Savienības fondu naudu, jo cilvēkiem nav liela starta kapitāla. «Tā mēs te solīt pa solītim attīstās. Tād mums dzīv,» viņš nosaka.

* Vasarnieki - tā piejūras ciemu iedzīvotāji dēvē cilvēkus, kuri savās mājās ciemā mitinās tikai vasarās.

TVNET un Apollo aicina vasarā apceļot Latviju

Labi ir tur, kur mūsu nav? Muļķības! Labi ir šeit un tagad! Tieši tāpēc TVNET un Apollo aicina tevi šovasar apceļot Latviju. Mēs stāstīsim un rādīsim savas īpašās Latvijas vietas un aicinām tevi darīt to pašu, tādējādi veidojot mūsu kopīgo ceļvedi. Sūti mums savus stāstus un fotogrāfijas! TVNET un Apollo aicina - apceļosim Latviju!

Aicinām lasītājus sūtīt savus ekskursiju maršrutus un ceļojumu pieredzi uz epastu - celotajs@tvnet.lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

22.10.2017
Ienākt apollo.lv