Ar Latvijas vēsturi krievu skolās iet grūti

Apollo
0 komentāru

Krievu tautības skolēniem PSRS bieži vien asociējas ar laiku, kurā nediskriminēja viņu nāciju un valodu. Daļa no viņiem, piemēram, «nekad nerakstīs par Latvijas okupāciju» un domā, ka vai visi latvieši bija vācu vērmahtā. Izpratne būtu jāgūst skolā, taču tajā Latvijas vēstures mācīšana dažādu iemeslu dēļ ir ļoti sarežģīta — divu informācijas telpu, pedagogu, trūkstošo mācību grāmatu u. c. dēļ.

Situāciju netieši raksturo divi skolotāji. «Kāda būs attieksme, ja visu laiku runā par čemodānu dzelzceļa stacijā «Rosija»?» asi jautā vēstures skolotāja, privātskolas «Maksima» direktore Olga Isakova. Skolēni uz skolu nāk pilni agresijas, šādi politiķu izteikumi būtiski ietekmējot arī pedagogu attieksmi. Šo savu īpašo lomu tad arī parāda Herdera vidusskolas vēstures skolotāja Jeļena Smoļina, kura par čemodānu pasmaida: viņu kā savas valsts pilsoni tas nekādi neskar.

Formāli starp vēstures mācību priekšmetu abu valodas plūsmu skolās nav nekādu atšķirību. Skolotāji strādā ar vienu satura pamatdokumentu jeb valsts standartu, pēc viena mācību programmas parauga.

Tāpat arī visiem ir viens nosacījums: ne mazāk kā trešdaļu no stundām veltīt Latvijas vēstures jautājumiem. Visi 9. un 12. klašu absolventi kārto viena satura eksāmenu vēsturē, lielākoties par Latviju. Tiesa, eksāmenos parādītās zināšanas tautību šķērsgriezumā līdz šim ne satura veidotāji, ne Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nav pētījuši. «Nav bijis tādas vajadzības,» bilst Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) vadītājs Māris Krastiņš.

Tie, kas izzinājuši situāciju abu valodas plūsmu skolās, stāsta — latviešu un krievu skolēni stundās uzdod pavisam atšķirīgus jautājumus par vēsturi. Ja runa ir par Ribentropa–Molotova paktu, tad krievu jauniešus var pēkšņi izbrīnīt fakts, ka tā ir vienošanās starp Hitleru un Staļinu. «Jo viņos ir priekšstats, ka tas viens ir tas sliktais, bet otrs — labais,» stāsta vēstures mācību grāmatu autors Andris Tomašūns. Viņš kādu laiku strādājis Olaines skolā ar krievu mācībvalodu, tagad — Jelgavas 4. vidusskolā.

Latviešu skolēni var atnāk uz vēstures stundu ar pārliecību, ka PSRS bija laiks, kurā latvieši vispār nepiedalās, — tā vēsturnieks Valdis Klišāns, kurš daudzus gadus bijis ISEC vēstures jautājumu speciālists.

Krieviski maz grāmatu

«Bet problēmu [ar Latvijas vēsturi krievu mācībvalodas skolās] nevar vērtēt kā tikai balts vai melns,» brīdina V. Klišāns. Zināšanas vēsturē ietekmē ģimene, plašsaziņas līdzekļi, pedagogs, mācību grāmatas. Ar grāmatām krievu valodā ir «plāni». Tulkotas no latviešu izdevuma ir divas novecojušas Induļa Ķēniņa Latvijas vēstures grāmatas, 2002. gada A. Tomašūna un Gunāra Kurloviča grāmata pamatskolai. Vidusskolas posmam grāmatu krieviski nav.

Ja pedagogi izmanto pieminētās mācību grāmatas, tad tajās salīdzinoši daudz vietas atvēlēts brīvības cīņām pagājušā gadsimta sākumā, pirmskara laikam, Latvijas okupācijai, atmodas laikam. Tomēr, kā stāsta O. Isakova, tās ir vienmuļā drukā, «smagā valodā studentiem». Citādi, ja tā kā Rīgas Herdera vidusskolas vēstures skolotāja Jeļena Smoļina savu priekšmetu māca bilingvāli un latviski — tad ar grāmatām nav nekādu problēmu.

Mazākumtautību skolas ir saņēmušas arī ievērojamus mācību grāmatu sūtījumus no Krievijas, piemēram, 2002. gada beigās — 55 000 eksemplāru. IZM toreiz centās pārskatīt to satura atbilstību valsts izglītības standartiem, īpaši vēsturē. Tomēr, kā liek noprast V. Klišāns, toreiz saceltās ažiotāžas dēļ ministrija neriskēja grāmatas «neielaist» skolās. «Bet ne jau grāmatās ir tas sāls, (..) skolotāja personībā,» bilst vēsturnieks.

«Jūs sakāt, krievi negrib»

«Grūti ir ar skolotāja pozīciju,» neslēpj O. Isakova. Viņasprāt, pašreiz krievu skolas pārdzīvo līdzīgu laiku, kāds bija 90. gadu sākumā, kad daudzi krievi palika bez Latvijas pilsonības. Pastiprinātā uzmanība vēstures un etniskajiem jautājumiem, kas līdzi nesot nacionālistiskus izteikumus pret krieviem, arī daļā skolotāju ir radījuši aizvainojumu. Turklāt arī starp vēstures pasniedzējiem ir nepilsoņi, un ne ISEC, ne IZM viņu pausto personīgo viedokli nevar izkontrolēt. J. Smoļina atzīst, ka nevar iedomāties, kā varētu runāt par vēstures sarežģītākajiem posmiem vai mācīt civilzinības kā nepilsone.

A. Tomašūns stāsta — kad protesta akcijās pret izglītības reformu politiķi prasīja atjaunot 1919. gada Izglītības likumu, viņš saviem Olaines skolēniem aiznesis tā kopiju. «Tad, kad viņi izlasīja, ko patiesībā paredzēja šis likums, tad neviens tādu tagad savās skolās negribēja,» atceras skolotājs. Diskusijas, darbs ar vēstures avotiem, tolerance ir tā, kas nepieciešama vēstures stundās tad, kad skolēni jau atnāk ar gataviem, ģimenē saklausītiem, bet vēsturiski aplamiem spriedumiem, bilst J. Smoļina.

ISEC domā, ka skolotāja darbu kontrolē eksāmeni. Savukārt O. Isakova bilst: «Jāpanāk, lai skolēni nevis iekaļ, kā pareizi atbildēt naturalizācijas vai skolas eksāmenā, bet tiešām arī tā domā un jūt.» Viņasprāt, sākot veidot valsti ar tik sarežģītu vēstures mantojumu, valdības pienākums bija parūpēties par atsevišķu Latvijas vēstures, latviešu literatūras priekšmetu mazākumtautību skolās, par interesantām mācību grāmatām, izglītotiem pedagogiem u. tml. «Jūs sakāt, krievi negrib. Es saku — bet jūs, latvieši, gribat?» jautā pedagoģe un piebilst, ka šis «īpašais» statuss, visticamāk, būtu bijis nepieciešams tikai pārejas laikā.

Ar Latvijas vēsturi krievu skolās iet grūti

Foto: Inga Kundziņa

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv