Ar pagātnes sirdssāpēm par nākotni

Apollo
0 komentāru

Gaidot 18.novembrī kādu dienu radās vēlme ielūkoties televīzijas programmā, meklējot tur kaut ko citu par ierastajām «ziepju operām» un allaž negatīvisma pārpildītās ziņu pārraides, kas pēdējo salmiņu padara ar katru brīdi īsāku, un tajā brīdī skatiens apstājās pie dokumentālās filmas «Ardievu, XX gadsimt!», kurai scenāriju veidojis Imants Ziedonis, bet režisējis – Uldis Brauns, savukārt komandā darbojušies cilvēki, kuru vārdi komentārus neprasa – Alberts Bels, Mārtiņs Brauns, Gvido Skulte un vēl daudzi citi. Lai gan filma tapusi jau pirms vairākiem gadiem, iespējams, būs tādi, kas to nav redzējuši, bet ticiet – tas ir to vērts, lai gan brīžiem tā rada sāpes un izmisumu par latviešu tautas nebeidzamu griešanos vāveres ritenī, neredzot izeju no tā. Varbūt tādēļ arī radās vēlme dalīties savās emocijās, kas radās pēc filmas noskatīšanās.

Ar pagātnes sirdssāpēm par nākotni

Foto: Inga Karlinska

Nezinu, kuru stīgu filmas veidotājiem izdevās aizskart, taču tās sākumā, lūkojoties uz mazo bērniņu, kas apsalis nogādāts slimnīcā, un klausoties «Jūs, bērniņi, nāciet!», pār vaigiem lija asaras. Laikam jau tāpēc, ka šobrīd katrs jūtamies kā mazs, novārtā pamests bērns, kuram daudz nevajag – siltumu, rūpes un mīlestību, bet kurš tā vietā saņem vien valstsvīru vadītas pātagas cirtienus. Bez žēlastības, bez līdzcietīgas, bez cilvēcīguma. Turklāt bez cerībām.
Kinohroniku kadri, zibot acu priekšā, it kā uz mirkli pārcēla teju vai gadsimtu senā pagātnē, liekot uz savas ādas izbaudīt vācu baronu un krievu muižnieku pātagas cirtienu, gluži, kā tiem zemniekiem, kuri gribēja tikai vienu – būt saimniekiem savā zemē, ko mums ikvienam dāvājis Dievs, bet atņēmuši Melnajam bruņiniekam un Kangaram līdzīgi spēki.

Un tomēr uzzibsnīja kaut kas gaišs – pirmā Latvijas brīvvalsts. Mazāk valstiņa, kas spēja atgūties no kara postījumiem un pārsteigt ne vienu vien Eiropas lielvalsti ar savu ekonomisko attīstība. Pat kalpi, kas katrus Jurģus devās no viena saimnieka pie otra, jutās labāk nekā daudzi šodien, jo viņi vismaz zināja, ka būs, ko ēst, ka ar savu darbu spēs nopelnīt iztiku ģimenei. Baltie lakatiņi viesmīlēm jauki pretstatās daudzu mūsdienu viesmīļu drūmajām sejām, jauki saposušies cilvēki, kurus vēl nespiež nolemtības slogs – tas viss šobrīd šķiet kā nepiepildāms sapnis, kā kaut kas tāds, kas noticis ar citiem, nevis ar mums. Un varam skeptiski spriest par Ulmaņa apvērsumu un tā atbilstību Satversmei, par notikumiem, kas sekoja tālāk, liekot kļūt Latvijai par vienu mazu smilšu graudiņu lielajā padomijas smilšu pulkstenī un visbeidzot nonākt līdz tam brīdim, kad esam brīvi, bet pastalās, kas ar jau ir izdilušas, tomēr tas bija laiks, ko savas nespējas vadīt nevar atgūt neviens – lai par cik gudriem tie sevi definē. Tāds ir stils – ņemt no mazā maka, un likt to savā biezajā zutnī!

Asinīm slacītā Latvijas zeme raud par tiem, kuri bezcerības mākti, kā jau vairākas reizes vēsturē, dodas projām no savas Dzimtenes, lai kādam citam dāvātu savas spējas un zināšanas, par tiem, kuri, nespēdami izturēt slogu, izvēlas pamest šo pasauli, par tiem, kuri, skaitot pēdējo santīmu cenšas nopirkt maizi, lai kopā ar nesaldinātu tēju ar to remdētu arvien augošo izsalkumu, un par tiem, ka neatkarība ļaus viņiem būt brīviem, taču piedzīvoja, tēlaini sakot, vien lodi mugurā.

Nevajag šo visu uztvert kā vēlmi musināt tautu un beidzot aicināt to nemest dažu darboņu uzlikto jūgu, ja tā būs lemts, ikviens līdz tam nonāks pats, tās drīzāk ir sāpes, kas laužas laukā, asaras, kas birst, redzot latviešu pūļus dodamies meklēt Laimīgo zemi, un bezcerība ar vieglu vēlmes piegaršu, lai atgriežas stils, kad spējam smaidīt, priecāties par dzīvi un tās sniegtajiem laimes mirkļiem.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv