Āris Brīmanis par saikni ar Latviju, tēva mājām un hokeju Attēlu galerija Intervija

Apollo
39 komentāri

Sarunas beigās latviešu izcelsmes bijušais hokejists Āris Brīmanis rāda savu vizītkarti, kurā attēlots viņa vadītās komandas logotips. Kaut kas šķiet ļoti pazīstams un Āris smaidot paskaidro, ka hokeja nūjas atgādina Brīvības pieminekļa Mildas rokas, kuras virs galvas tur trīs zvaigznes. Viņa senču stāsts ir līdzīgs tūkstošiem latviešu stāstu, taču tas nenozīmē, ka tos nav jāstāsta. Par tiem jārunā vēl un vēl, jo tā ir mūsu vēsture. Sēžot blakus Ārim, pārņem nedaudz jocīga sajūta, kuru vārdos var ietērpt aptuveni šādi: «Kāpēc gan mēs turpinām sarunāties angliski un nepārejam uz latviešu valodu?»

- Tavs tēvs ir dzimis Latvijā. Cik daudz zini par savām latviskajām saknēm?
- Tas ir garš stāsts, bet būtība ir tāda, ka mans tēvs Ārijs piedzima un uzauga Madonā. Kara laikā viņš pameta ģimeni, vispirms dodoties uz Eiropu, bet vēlāk uz ASV, kur iepazinās ar manu mammu un kur piedzimu es. Pēc aizbraukšanas viņam pazuda kontakti ar saviem vecākiem un citiem radiniekiem. Domāju, ka šādi stāsti ir daudziem latviešiem visā pasaulē. Viņš tā arī neuzzināja, kas noticis ar viņa ģimeni. Šķita, ka reizēm viņš pat nevēlas to zināt, jo, iespējams, piepildījies ir sliktākais scenārijs. No Latvijas viņš aizbrauca 16 gadu vecumā un allaž saglabāja atmiņas par Latviju un dalījās ar stāstiem.

- Vai mājās piekopāt kādas latviešu tradīcijas?
- Latviskās tradīcijas vairāk bija saistītas ar ēdieniem, piemēram, kartupeļu pankūkām. Ciemiņiem reizēm bija nedaudz neparasti galdā ieraudzīt dažādas nezināmas zupas.

- Cik zinu, tad Latvijā esi pat atradis māju, kurā uzauga tavs tēvs?
- Ik reizi, kad esmu Latvijā, es turp aizbraucu. Šobrīd tur dzīvo manu vecvecāku paziņas.

- Pastāsti, kā tev izdevās atrast dzimtas māju?
- Mums nebija ne jausmas, vai šī māja joprojām ir. Kad devāmies uz Latviju to meklēt, mums bija vienīgi mana tēva norādes, kas sākās aptuveni šādi: «Piecu sešu kilometru attālumā no Madonas uz Bērzaunes pusi...» Un tālāk tēvs izstāstīja ceļu uz mājām pēc savām atmiņām, taču bija jāņem vērā, ka tas noticis pirms 66 gadiem, tādēļ nelolojām lielas cerības māju atrast. Neskatoties uz to, diezgan ātri izdevās atrast atslēgas vietas no tēva stāstītā, tomēr pašu māju ar pirmo reizi neatradām. Toties būtisks atradums bija vecvecāku atdusas vieta kapos, kurus uzgājām pavisam nejauši. Acīmredzot tā bija kāda senču balss, kas mūs turp aizveda un parādīja granīta kapakmeni ar uzvārdu Brīmanis. Izrādījās, ka mani vecvecāki nodzīvojuši ilgu mūžu - Ādolfs miris 79 gadu vecumā, bet Zinaīda - piecus gadus vēlāk 82 gadu vecumā (1983. gadā).
Turpinājām meklēt un satikām kādu gados vecu pāri, kuri nemācēja angliski, taču spēja paskaidrot, lai atbraucam ap pulksten 18 vakarā, kad mājās būs viņu bērni, kas prot angļu valodu. Mēs neko nezinājām par šiem cilvēkiem, bet vakars jau bija vēls un tumšs, tādēļ iesākumā nolēmām, ka sieva ar bērniem paliks mašīnā, bet es došos aprunāties. Tomēr kad aizbraucām, mūs satika ģimene ar diviem bērniem, kas mūs iedrošināja visiem doties uz viņu māju.
Viņi mums parādīja fotoalbumu, kurā bija bildes ar maniem vecvecākiem, kurus nekad mūžā nebiju redzējis. Mums pat parādīja istabu, kurā viņi ir gulējuši. Kad vaicāju, vai viņi šeit bijuši bieži viesi, atbilde mani pārsteidza, jo izrādījās, ka šī arī ir manu vecvecāku māja! Bijām to ne tikai atraduši, bet pat sēdējām pie galda mājā, kurā bija uzaudzis mans tēvs.
Kad mans tēvs aizbrauca, viņi bija aicinājuši palīgā jaunu puisi - Juri Leiti, kurš šeit nodzīvoja visu mūžu un apprecēja sievu Ritu (satiktais vecais pāris), bet tagad šeit dzīvoja arī nākamā paaudze - Ija un Rūdis Romanovi ar bērniem Māri un Reini. Mums parādīja kara laika atstātos ložu caurumus mājas sienās un pat mājas stūri, kurā bija trāpījis spridzeklis. Ja mans tēvs nebūtu aizbraucis, tad viņam nāktos iestāties Padomju armijā vai doties izsūtījumā uz Sibīriju.
Mani vecvecāki domāja, ka tēvs nomiris 40 gadu vecumā un viņam nav bijuši bērni. Tas, ka atradām māju, bija neticami.

- Kad atradi māju, vai tavs tēvs vēl bija dzīvs?
- Jā. Es viņam piezvanīju un viņš bija ļoti pārsteigts. Tas bija ļoti emocionāli. Viņš beidzot uzzināja, kas noticis ar viņa vecākiem. Diemžēl pēc pusgada viņam bija infarkts un viņš nomira, bet es atvedu tēva pelnus un izkaisīju viņa dzimtajā pusē.

- Kā tu sevi uztver? Vai uzskati sevi par 100% amerikāni?
- Es dzīvoju ASV, taču jūtu spēcīgu saikni ar Latviju, lai gan nerunāju latviski. Kad pirmoreiz šeit atbraucu, redzēju sev līdzīgus cilvēkus ar līdzīgiem vārdiem. Uzreiz jutos šeit ērti. Jo īpaši tādēļ, ka ASV man allaž bijis jāskaidro sava vārda izcelsme. Gandrīz katru dienu - gan skolā, gan hokejā. Šeit man tas nav jādara. Kad esmu šeit, tad saprotu, no kurienes esmu cēlies, jo saskatu līdzības gan manierēs, gan ķermeņa valodā. Kad pirmoreiz šeit biju kopā ar ģimeni, arī mana sieva teica: «Tagad es saprotu...» Viņa labi pazina manu tēvu, tādēļ katrā vecākā vīrā šeit saskatīja viņu. Jāteic, ka ASV mans tēvs nekad neiederējās par visiem 100%.

- Ir gana daudz latviešu, kuriem izdodas aizkļūt līdz NHL un aizvadīt vismaz dažas spēles. Arī tu pasaules spēcīgākajā līgā nospēlēji vairāk par 100 mačiem. Kāds ir tavs NHL stāsts?
- Nekad nebiju līderis komandās, kurās spēlēju, tomēr ar katru gadu progresēju. Kad man bija 17, 18 gadi, es sapratu, ka man ir cerība kādreiz uzspēlēt NHL. Devos studēt uz universitāti, turpināju strādāt un ziedoties hokejam, palēnām tuvojoties tam līmenim. Domāju, ka ikviens 12, 13 gadu vecumā sapņo par spēlēšanu NHL, tomēr 14-16 gadu vecumā daudziem šis sapnis beidzas. Es biju gatavs daudz ko ziedot, lai tur nokļūtu. Konkurence ir milzīga, tādēļ tikpat svarīgi ir būt īstajā vietā, īstajā laikā un prast izmantot iespēju. Kad esi tur nokļuvis, ir 10% spēlētāju, kuri nosaka toni, bet pārējiem 90% katrā mačā un treniņā ir jāstrādā un jāapliecina, ka esi piederīgs šim līmenim.

- Vai karjeras laikā kāds no Latvijas hokeja federācijas ar tevi sazinājās?
- Nē. Kad devos spēlēt uz Šveici, es mēģināju sazināties ar LHF. Nebija runa par spēlēšanu izlasē, vienkārši vēlējos iegūt vairāk informācijas, taču no otras puses nebija nekādas intereses. Augot Amerikā es vēlējos spēlēt ASV valstsvienībā, taču zemapziņā bija arī doma par Latviju. Vari visu dzīvi pavadīt, prātojot «kas būtu, ja būtu». Taču esmu apmierināts ar to, kā iegrozījās mana karjera, lai gan, protams, ikvienam gribētos visu karjeru pavadīt tikai NHL. Ja būtu radusies iespēja spēlēt Latvijas izlasē, es labprāt būtu pacīnījies par vietu sastāvā. Nevar zināt, vai tiktu komandā, taču justos pagodināts, ja būtu daļa no tās.

- Vai karjeras laikā tikies ar citiem Latvijas hokejistiem NHL?
- NHL ir bizness. Kad esi jauns spēlētājs, vēlies tikai labi padarīt savu darbu, spēlēt savu spēli. Nav nemaz tik daudz iespēju sabiedriskajai dzīvei. Šķiet, ka esmu spēlējis pret Sandi Ozoliņu, kad viņš pārstāvēja Kolorādo «Avalanche» un Sanhosē «Sharks» komandas, taču personiski pazīstams ne ar vienu no latviešiem nebiju. Jāatzīst, ka karjeras laikā tikai vienreiz sanāca uzspēlēt vienā komandā ar kādu latvieti - Vācijā biju vienā klubā ar vārtsargu Edgaru Lūsiņu.

- Ja vien būtu izdevies vēl gadu palikt Anaheimas «Ducks» komandā, tad 2002./2003. gada sezonā būtu kopā ar Ozoliņu cīnījies par Stenlija kausu...
- Ja vien būtu iekļuvis komandā... Taču tāds ir hokejs. Bet, runājot par izlasi, karjeras norietā jau apzinājos, ka iespēja spēlēt valstsvienībā vairs nav reāla. Neesmu vīlies, jo jāsaprot, ka ne viss pasaulē ir ideāls. Tomēr domāju, ka būtu novērtējis šo izdevību. Lai nu kā, hokeja pasaulē visādi mēdz gadīties. 

- Tagad esi treneris un kas zina...
- Jā, turklāt man ir dēls Maksis.

- Izklausās latviski.
- Bet meitu sauc Aiva.

- Kādi ir tavi nākotnes plāni hokejā?
- Nezinu, taču kaut kas tuvākajā laikā būtu jāizdomā. Pagaidām trenēja Aļaskas junioru komandu un vēlos palikt hokejā. Ilgus gadus esmu spēlējis hokeju dažādās pasaules malās un komandās. Ja arī trenera arodam pievērsīšos tikpat profesionāli, tad tas viss turpināsies. Nesaku, ka esmu pret to, tomēr ir jādomā arī par to, kas ir labāk manai ģimenei.

- 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs Latvija nospēlēja neizšķirti 3:3 ar spēcīgo ASV izlasi. Vai skatījies to maču?
- Jā. Cenšos skatīties visus mačus, kad spēlē Latvijas valstsvienība. Man tas ir interesanti. Sekoju līdzi spēlētājiem un komandas rezultātiem.

- Vai Latvijas hokejistiem ir kaut kas īpašs?
- Nevēlos runāt par visiem spēlētājiem, taču redzu, ka Latvijas hokejistiem ir stiprs raksturs un viņi vienmēr smagi strādā. Viņi necenšas izcelties uz citu fona, izņemot Kaspara Daugaviņa pēcspēles metienu. (Smejas)

P.S. Pateicoties ASV vēstniecības atbalstam, Brīmanis, viesojoties Latvijā ar savu junioru komandu, pasniedza arī kvalifikācijas celšanas kursus Latvijas hokeja federācija licencētajiem treneriem.

Seko līdzi «Apollo» sporta ziņām arī sociālajā tīklā «Twitter» -
 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv