Aristokrātu mīlule

Apollo
0 komentāru

Izcilais soprāns, starptautiskā operas zvaigzne Inese Galante ir kā komēta pie mūsu mūzikas lauciņa debesīm — uz brīdi «pie astes» to notvēra «Muzikālā banka», kur māksliniece bija žūrijā. Izmantojot ieganstu, parunājām par skatuves, dzīves un mīlas mākslām. Nu, un par krīzi, protams, drusciņ arī.

Inese Galante un Sergejs Jēgers 17. janvārī aptaujas «Muzikālā banka 2008» noslēguma koncertā.

Inese Galante un Sergejs Jēgers 17. janvārī aptaujas «Muzikālā banka 2008» noslēguma koncertā.

Foto: P.Nukša

Ja mani te aicina un es dziedu, bet tas, kā zināms, ir saistīts ar apmaksu, tad jau bankrots gluži nav. Bet es redzu tās izstieptās sejas, nodzisušās acis un tādas ne pārāk jautras balstiņas — visi ir bēdīgi un neapmierināti. Un nikni.

...par krīzi

Es nezinu, vai ir iemesls būt niknam uz kādu konkrēti, bet tā krīze jau ir visur pasaulē — tas ir redzams arī man. Vienkārši, ja tās valstis ir milzīgas un treknas, tad krīze, protams, arī ir manāma šā vai tā, bet tā maigāk un mierīgāk. Bet mēs esam diezgan maziņi un nabadzīgi — neko gandrīz vairs neražojam. Lai gan traki ir... ja jau pat maskavieši raud — tur, kur apgrozās naudas summas miljonos un triljonos, kur tās nulles vispār nevarēja saskaitīt! — ja jau viņi čīkst, tad skaidrs, ka tā krīze sit pa kauliem. Arī man daudzkārt ir bijusi darīšana ar Maskavu, tikai es nedziedu popmūziku, bet turos vēl pie savējās. Dziedāju tur vēl augustā privātpasākumos, un decembrī mēs ar citiem māksliniekiem uzstājāmies ļoti solīdā privātā ballītē arī Latvijas Filharmonijā: tas bija sen pasūtīts pasākums, kurš tika apmaksāts jau ilgi iepriekš, tāpēc viss notika, bet tur klāt bija kāds krievu cilvēks, kurš nodarbojas ar tādiem pašiem pasākumiem Pēterburgā, un viņš sašutis teica: «Ārprāts, tik daudz mākslinieku, un uz visiem tikai 15 000 eiro?! Mums viens pats nenāktu uz skatuves par tādu summu!»

...par kolēģiem

Man te, Latvijā, ir galvenais mērķis — 21. janvārī mans solokoncerts uz mūsu Operas skatuves. Un dzīve tā pagriezās, ka pie visa klāt vēl nāca «Muzikālā banka». Es, kā viena no žūrijas loceklēm, baudīju visas tās 15 dziesmas no A līdz Z, klausījos cītīgi un pamatīgi — jā, patiešām, es izbaudīju šo procesu! Vienu otru mākslinieku es ļoti labi pazīstu, un esam pat dziedājuši kopā: ar «Cosmoss», ar Intaru Busuli — gan Pēterburgā Latvijas dienās, gan Rīgā «Summertime» festivālā. Es viņus ne tikai cienu un mīlu, bet viņi ir ļoti profesionāli cilvēki, tur nav ko piebilst. «Prāta vētra» man arī ir ļoti mīļa — viņos ir kaut kas tāds... tāda tīrība, skaidrums, kas pievelk. Ar viņiem es arī labprāt kādreiz nodziedātu kopā. Priecājos par Ivo Fominu, ka viņš joprojām turas, — es uzskatu, ka māksliniekam noturēties ir daudz grūtāk, nekā uzšauties kā raķetei un nākamajā dienā pazust. Pārējie mākslinieki, es uzskatu, ja viņi ir, tad kādam viņi ir vajadzīgi, jo mūsu sabiedrība ir kā daudzslāņaina torte un katram slānim vajag ko savu. Un tā ir visur pasaulē, ka visbiezākajam šīs «tortes» slānim patīk pavisam vienkāršas, nepārgudras lietas.

...par aristokrātiem

Apstākļi veido cilvēku. Visi jau nav dzimuši aristokrāti, visiem nav tās izglītības un smalkās dzīves. Bet, ja parasts cilvēks pārmuktu uz kādu Oksfordu — Kembridžu — Jēlu, es domāju, pēc laika viņu domāšana, izturēšanās un ģērbšanās stils mainītos. Bet ir tā, kā ir. Tāpēc arī Amerikā esmu atskatījusies uz to amerikāņu nulles līmeņa kultūru, bet tur ir ļoti daudz arī rafinētu cilvēku — visi it kā ir kopā, tomēr katrs zina savu vietu. Neviens nepretendē uz to, kas viņam nepieder. Vai uz vietu, kurai viņš nepieder. Bet pie mums tā nav — tas joprojām nāk no padomju audzināšanas principa, ka «visi ir vienādi» un ne nauda, ne audzināšana neko nenosaka. Savukārt vecajā Eiropā aristokrātu slānis nelaiž savā vidē nevienu. Ja tu esi izcils mākslinieks, ja dari ko oriģinālu, nebijušu, interesantu, tad tevi pieņems, taču nav zināms, cik ilgi turēs... «pie kājas». Bet šādu mākslinieku nav daudz, taču opera gan aristokrātu vidē izraisa milzīgu pietāti un mīlestību. Un tad tur, protams, rodas fani un pielūdzēji uz mūžu. Bet tāda demokrātija no augšas līdz apakšai — nē, tādas nav. Ar visiem «melniem velniem» viņi maisīties netaisās. Tiem 5–10% sabiedrības krējuma ir savs stils, sava dzīve, viņu upe tek citā virzienā. Bet patīkami ir tas, ka viņi prot uzvesties un turēt muguru, un nebūt rupji vai neeleganti pret pārējiem. Tas pārākums nekož acīs, neuzkrīt. Jo tas, kas nāk no otras puses — no Bizantijas, ir izaicinošs un varbūt pat kaitinošs. Bet Eiropas aristokrātijas ceļš ir bijis ļoti garš, un viss tajā jau ir izbaudīts, tāpēc neviens vairs nav jākaitina. Pietiek ar turēšanos distancē. Bet ar visu to gan karaļu ģimeņu, gan citu augsta ranga cilvēku dzīves ir caurspīdīgas un tautai un presei pieejamas. Un tauta, kā jau visur, spriež — kā tad tā, kā tad šitā! — it kā kāds viņiem to būtu prasījis...

...par valsti

Mums grūti ir tāpēc, ka mūs ietekmē no abām pusēm — Eiropas un Āzijas. Domāšana abām kultūrām ļoti atšķiras, tāpēc mēs paši arī netiekam galā ar saviem prātiem. Tāpēc visur ārzemēs uzskata, ka mēs esam ļoti agresīvi, politizēti, visur meklējam vainīgos, neesam pietiekami toleranti, negribam dzirdēt to, kas nepatīk, turamies pie dalījuma «melns — balts», negribam saklausīt otru — tā viņi mūs uztver. Noskatījos pa televizoru 13. janvāra notikumus — diezgan nepatīkami, baudīt tur nebija ko. Gribot to labāko, atkal sanācis kā vienmēr. Ja jau pat savā starpā nevar sarunāt vai izšķirties — kuri tad ir tie vainīgie. Nu, visi ir vainīgi un neviens! Protams, nākotne būs — mēs kaut kad aiziesim — ak, kā negribas! — bet aiziesim, nu, un kas būs pēc tam? Vai Latvija būs kļuvusi par Ķīnas provinci? Daudz vēlāk tā jau laikam arī būs, un ne ar vienu Latviju vien, bet pagaidām ir jāturas un jācīnās par sevi.

...par mājām

Tās man ir visur... un nekur. Te viss ir saprotams — nu, gandrīz saprotams un pazīstams, mīļš, vietām vecs un appelējis, citur jauns un elegants. Ja māju sajūtu mēra no cita smaguma punkta, visvairāk pielūdzēju man laikam tomēr ir Latvijā. Un šeit ir apglabāts mans tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, te bija mana bērnība, jaunība, mācības, tātad — visas tās gaišās atmiņas un cilvēki, kas mani pazīst kopš entajiem laikiem — tas dod to māju sajūtu, ne jau dzīvoklis. Man visu mūžu cilvēki prasa — nu, kur, Inesīt, kur ir vislabāk? Es atkal saku — visur un nekur. Tur, kur tu esi vajadzīgs, tur, kur ir tuvi cilvēki apkārt, kur tu vari sevi realizēt un jūties, ka dari to īsto, pareizo, patieso. Nav jau nekas jauns — viss ir pavisam banāli! Bet viena no pamatīgākajām dzīvesvietām man jau 17 gadus ir Vācijā — man ir «penthauss» Diseldorfā, pa īstam smukā vietā, tur ir patiesi patīkami atrasties. Tur dzīvo mana meitiņa un mana māmiņa, un mana māsa ar ģimeni — viņi visi pārbrauca pirms gandrīz deviņiem gadiem pēc tēva nāves. Bija doma, ja mūs sauktu uz Ameriku, varbūt doties turp, jo arī tur ir daudz radu, bet tur mani ne pārāk vilka. Tomēr jau tā Eiropas vecā kultūra un smadzenes man ir galvenais — tur es jūtos kā zivtiņa ūdenī.

...par modi

Diseldorfā dzīvojam tāpēc, ka tā ir modes pilsēta, un mana meita nodarbojas ar modi — Diāna ir modes dizainere un meikapa māksliniece. Ir radījusi sešas tērpu līnijas. Ar operas kostīmiem viņas darinātajiem tērpiem nav nekā kopīga — viņa ir ļoti minimālistiska, ļoti lakoniska un viņu vairāk interesē uzlabot cilvēku augumus — pasvītrot to, kas ir, un pielikt to, kā nav. Jāsaka, viņai ir fantastiski panākumi, vienkārši fenomenāli! Viņai bija daudz preču arī «butikos» visur Eiropā, bet tagad, kad nāk tie dīvainie laiki, kad viss ir jātaisa par kapeikām, ir vērts kaut ko ražot tikai milzīgos apjomos, bet ražot Ķīnā — I'm sorry... Šo to Diāna mēģināja tur šūt, bet tas viss izskatās kā valkāts vismaz gadu vai divus. Meita saka — nē, tas ir kaut kas ārprātīgs, zem tā es nevaru parakstīties. Pagaidām viņa strādā ar modelēm, ar lieliem izdevumiem — arī «Vogue», braukā uz Keiptaunu, Maiami, Šveici, Hamburgu. Ar viņas stilistes darbu visi ir ārkārtīgi apmierināti, un, ja pierod pie viena meistara, tad visi pārējie liekas nemākuļi. Bet tērpus sākotnēji šuva kundzes Latvijā — tās patiešām bija augstas kvalitātes lietas, bet nevar jau vienmēr būt šeit uz vietas, lai sekotu procesam, tādēļ no šīs idejas Diāna pagaidām atteikusies.

...par cenām

Mana meita arī vairāk vai mazāk kontrolē savu mammu: «Inese, tu redzēji sevi spogulī? Zini, skaistumam ir milzīgs spēks!» Jā, meikaps ir mūsu labākais draugs, to mēs zinām. Man ir arī vairākas kleitas skatuvei un jakas — vējjaka, mētelis un «fufaika», un vienkārši kostīmi — tas vai šis, ko viņa man ir uzšuvusi. Vai arī sākumā pati priekš sevis un tad — nu labi, tev tas vairāk vajadzīgs nekā man. Šo to pārtaisa, un es atkal tieku pie jauna tērpa. Bet ekonomiski tas nav, jo meitai patīk tikai tas, kas ir dārgs, slīpēts un rafinēts. Viņa vienmēr saka — visam, ko tu pērc, ir jāizskatās dārgāk, nekā rakstīts cenā, un vienalga, cik tas maksā vai kāda firma to izgatavojusi. Tas var būt pazīstams brends, bet, ja tas nevelk, tad nekā!.. Tā nu viņa mani audzina.

...par skaistumu

Kā visiem — ja tu mīli un ja tevi mīl, tad nāk gaisma no iekšienes. Ja mīlestība ir tikai vienpusēja — gaisma nāk tā vai tā, bet tad tai ir cita nozīme — tā lampiņa rāda «taksometrs ir brīvs!». Bet skaistumam katram ir sava recepte. Kādreiz skaistuma ideāls bija neliela auguma cilvēki ar pamatīgu dibenu un īsām kājām, jo viņi bija izturīgi un varēja redzēt, ka nav badā un bērnus var sadzemdēt. Ar baltu seju — tātad cilvēks nestrādā, vai viņam ir tīrs, «neputekļains» darbs. Bet tagad pie mums ciemos nāk meitenes modeles, kurām var redzēt cauri. Trīsreiz jāapskatās, lai tādu pamanītu. Es saku — nu, paklau, mazais, man te uz plīts ir šis un tas. Meitene saka — varbūt es varētu dabūt ūdeni, lūdzu? Saku — kur ta' tev ūdens?! Paņem vismaz ābolu! Jā, nu to es gan varu... Cita meitene atnāk — nu, kājiņas kā nūdeles tajos zābakos, un kaut kas tām plandās un vijas apkārt. Saku, nu paklau, negribat kaut ko uzēst? Tā svētās šausmās — nē, man ir lieki trīs kilogrami, jādabū tie nost! Es saku — piedodiet, kurā vietā? Jo man jau palika slikti — domāju, bērns nomirs un neviens pat nepamanīs.

Vienkārši jājūtas ērti, nav jādzīvo sveša dzīve. Atrodi pats savu skaistuma ideālu, un tas būs pareizais.

...par iedvesmu

Cilvēki nepārtraukti meklē jaunus magnētus — kā sevi uzkurbulēt, tikt pie jauna statusa, jaunām emocijām — tā, lai nebūtu garlaicīgi. To panāk arī caur jaunām attiecībām. Un es domāju, ka mana profesija ir tendēta tieši uz to. Jo katram profesijas pārstāvim ir savs hobijs — viens dzer, viens ko tur, bet skatuve vedina uz attiecību veidošanu. Tā vienkārši sakot, skatuve pati drīzāk ir hobijs, par ko vēl maksā naudu. Bet man tas viss ir dzīvesveids — jo neko vairāk par dziedāšanu negribu, lai gan prast varbūt arī protu. Tā ir tāda laba sagadīšanās, ka esmu atklājusi un īstenojusi savu talantu, jo cik daudziem cilvēkiem ir kādi slēptie talanti — pa īstam spoži, taču dzīves apstākļi tā sakrīt, ka tie paliek neatklāti. Un tajā pašā laikā ir daudz viduvējību, kas iegadās pareizā vietā un laikā, pie pareizā producenta vai ar pareiziem sakariem, un viss aiziet gaisā. Bet tātad tā Dieviņš bija lēmis! Tomēr, ja zina, ko grib, pie tā var strādāt un veidot savu likteni.

...par jūtām

Šobrīd manā dzīvē pietrūkst romantikas, tā ir tikai uz skatuves. Man bija tāds sarežģīts, īpašs gads... bija ļoti negaidīti tas, kā viss atrisinājās (pēc preses ziņām, Inese pagājušajā gadā pašķīrās ar savu gados jaunāko draugu — I. A.). Šad tad mēs pārāk labi domājam viens par otru, bet visi esam tikai cilvēki, un par to man ir skrobe, jo vienmēr gribas, lai esam labāki nekā patiesībā. Un gribas vilkt sevi un citus aiz matiem, cik tik augstu var. Bet tas dzīvē nedarbojas. Mans dzīvesveids ir diezgan sarežģīts ģimenes sadzīvē jeb partnerattiecībās... bet gribas mīlēt un lai tevi mīl, un lai mīl tie, kas tev patīk. Jo tādu, kas mani mīl, ir gana, bet es viņus nemīlu. Vienkārši man pret viņiem ir simpātijas vai pieradums, vai žēlums. Bet kaut kā pietrūkst... tā knifiņa jeb jūtu ķīmijas, kas iedvesmo tad, kad ārā ir auksts vai līst, bet tev vienalga spīd saule. Jā, un... maiguma. Man tas vispār ir svarīgākais, kas var būt. Tas, ka cilvēks nenogurdina un neapnīk. Un nekrīt uz nerviem. Ar visu to, ka ikdienā ir zobbirstes un viena tualete, — vienalga, tev ir patīkami būt kopā. Pēc tā paša principa arī kaķis un suns ir jāizved un jātīra, bet viņš ir mīļš, un tā ir lielākā dāvana. Šad tad mēs to neprotam noturēt — mums liekas, ka būs vēl kāds krāšņāks vai bagātāks, vai šikāks, un pazaudējam to vienīgo, to īsto. Un tas ir sāpīgi. Jā, varbūt būs vēl kaut kas labāks, kaut kas — ohoho!, bet... ja tā apetīte ir par lielu, tad var palikt arī pie tukšas bļodas.

...par dzīvi

Receptes man nav, bet vienkārši jātic — tam labajam, kas būs. Galvenais nenovecoties. Kā gumija — dilst, dilst, kamēr paliek tukšpadsmit. Lūk, lai tā nenotiek, lai varētu atjaunoties. Nedrīkst palikt vienalga. Kad tas notiek, tas jau ir bīstami. Jādabū atpakaļ dzīvesspēks un griba, interese pret dzīvi. Nedrīkst nolaist rokas, bet, ja cīnās ar pēdējiem spēkiem, sanāk kas? Sanāk sviests. Bet paskaties apkārt — netiec pa durvīm, mēģini pa logu, nesanāk — ej kaut caur dūmeni. Ja zini, ka ej pareizā virzienā, un ja tev ir cilvēki blakus, kas var vienkārši pieturēt pie elkoņa un pateikt mīļu vārdu vai dot labu padomu, viss agri vai vēlu izdosies. Draudzība man nozīmē ļoti daudz, tādēļ nodevība man šķiet ļoti sāpīga. Kaut gan šad tad es iedomājos — vai tad pašai kādreiz tā nav gadījies? Jā, šad tad tā noticis gan. Ha-hā, tu labā Inesīt, tu domā par sevi, ka esi svētā, bet patiesībā katrs greizais solis salīp kopā kā tādā sniega bumbā. Tādēļ vispirms ieskaties pati sevī, tikai pēc tam citos. Strādā pie sevis, meklē. Nebaidies dot, tad saņemsi arī gandarījumu.

...par sadzirdēšanu

Praktiski cilvēki ir ļoti no svara — tas ir nepieciešams, bet mums visiem pietrūkst siltuma — tā nekad nevar būt par daudz. Tāpat kā nevar būt par daudz veselības, mīlestības, skaistuma, naudas un laimes. Un es domāju, ka dzīve ir pārāk interesanta lieta, lai to turpinātu ar tādiem bezcerīgiem, kā El Greko gleznās izstieptiem ģīmjiem. Bet es domāju, ka nu jau mūsu tautu sāks uzklausīt un dzirdēt, savādāk — un to jau nu visi būs sapratuši — tauta var kļūt arī bīstama. Un arī valdībā nevar sviest ārā visus pēc kārtas. Tauta un valdība ir kā vīrs un sieva — aiz katra spējīga vīrieša stāv spēcīga sieviete, bet, ja sieviete savu vīrieti nemīl, tas nodzeras un nobomžojas. Tautas un valdības attiecības ir tāda pati laulība, tāpēc, lai uzlabotu šo «dzīvokļa situāciju», vienam otrs ir jāuzklausa.

...par laimi

Es gribu novēlēt, lai nepazūd laimes garša un cerība, — tai ir jābūt. No bezizejas situācijām vienmēr ir izeja, ja vien ir cerība un pozitīvi noskaņots prāts. Ir pierādīts — ja vajag, tad var. Gan ķīniešu autori, gan senie filozofi — visi runā par tām pašām būtiskajām lietām, pa vidu mainās tikai tērpu mode, bet gudrības paliek laikiem cauri. Galvenais — zināt, ko vēlies. Un, ja šodien neiznāk, varbūt izdosies rīt. Ja ne šeit, tad kādā citā vietā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv