Armands Puče: Jāiemācās lepoties ar saviem darbiem

Apollo
0 komentāru

Pastalas liekam malā — tās mums neatkarīgajā Latvijā nav vajadzīgas. Ja kāds tam nespēj sadūšoties, tad iesaku atskatīties uz pēdējos piecpadsmit gados paveikto un atzīt — vīzēs vien šitādus kalnus mēs nespētu gāzt. Iespējams, ka latviešu nācijas identitātes lielākā problēma ir tās zemais pašnovērtējums. Ar pārspīlētu apmierinājumu mēs esam gatavi runāt par negācijām, kas mums ir apkārt, uzsverot kaimiņa, autobusa šofera, policista, valstsvīra utt., un, protams, arī prezidentes neizdarītos darbus.

Mēs esam gatavi noliegt un, ja vajag — tam par godu sarīkot demonstrāciju, mītiņu, piketu. Svētkus pa lielam lāgam protam svinēt tikai gadskārtās vai ap saulgriežu laiku, un arī tikai tāpēc, ka kaut kas ir jādara — tiek apvaidēti pīrāgi ar abiem apdegušajiem galiem, piesmietas garās rindas lielveikalos un negaršīgais Jāņu alus, kas tomēr beigu galā tiek izdzerts… Par labo runājam maz vai nemaz. Nenoliegšu, mēs, preses ļaudis, arī lielā mērā esam šajā laiviņā, kurā esot labprātāk uzskaitām sūces nekā aizbāžam tās… Jo tā laikam ir vieglāk. Visā paraudzīties no malas un iespļaut savā bļodā… Tieši tāpēc, plānojot šīs dienas svētku numuru, kurā suminām Latvijas pēdējos (labāk gan skan — iepriekšējos) un, iespējams, skaistākos piecpadsmit gadus, nolēmām uz avīzes vāka likt cilvēkus, darbus un sasniegumus, kas šo valsti izceļ kā apņēmīgu un strādāt gribošu kopumu. Pie labā pierod ātri un pieņem to kā pašsaprotamu vīziju. Un aizmirst. Par slikto runā un atceras… Ja mēs šīs lietas grieztu kājām gaisā, tad arī dzīve un notikumi mums apkārt tītos gaišākā mērcē. Jo labas domas rada labus darbus, gaiši cilvēki nes pasaulē prieku.

Kas ir Latvija? Tauta, kas dzied? Tauta, kas dejo? Tauta, kas iedvesmo? Tauta, kas cīnās? Ar ko tā cīnās? Pati ar sevi… Ārzemniekiem klanāmies, savējos grūžam vircas bedrē. Bļaujam par Abrenes atdošanu, bet Latgali esam aizlaiduši atmatā… Kulaku protam uz savas saimes galda uzsist tikai tad, kad peles pa galdu sāk dancot. Turklāt pie visa tā vēl esam iestrēguši apgarotā auseklīšu un prievīšu romantisma laikmetā, īpaši uzsverot, ka vienīgā reize, kad sapratām, kāpēc mēs gribam savu valsti — bija barikāžu laiks. Kad neatkarība tikusi rokās, izrādās, ka arī medņi un zīles ir sakrituši klēpī. Ej nu tagad tiec gudrs, ko ar to visu iesākt.

Daļa no mums tā arī līdz pat šai dienai nav sapratusi, kas ir neatkarīga valsts. Daļa no mums tā arī nesaprot, ka neatkarība ir ne tikai iespējas, bet arī atbildība. Vidusskolēnu atbildes šodien skaidri sniedz priekšstatu par mūsu sabiedrības domām, sajūtām un vērtējumu laikam, kas, iespējams, ir bijis viens no skaistākajiem, kopš pastāv šī zeme. Atliek vienīgi to mācēt saskatīt ne tikai svētku dienās, bet arī pelēkajā, rūpju un darba soļu izvagotajā ikdienā.

Mēs esam maza, strādīga un kašķīga tautiņa, taču tas pēdējais nav nekas unikāls — tāda nieze ir arī citiem. Vai daudz mums apkārt ir tādu valstu, kas spēj vairāk? Nav. Vienīgi atšķirībā no tiem citiem — mēs par saviem ieguvumiem vēl neesam iemācījušies priecāties. Tas lai tad arī būtu nākamo piecpadsmit gadu mājas darbs! Iemācīsimies lepoties ar šo valsti!

Armands Puče

Armands Puče

Foto: AFI/Aigars Jansons

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv