Arvīds Reķis — no «panteras» par «lāci»

Apollo
0 komentāru

Viņš pēdējos gadus spēlē Vācijā. Par viņu Eiropā ir liela interese, un viņam sevi nav jāpierāda. Viņš ir viens no labākajiem aizsargiem Vācijas čempionātā. Lai arī viņš nespēlē hokeju stiprākajā līgā, ar esošu situāciju viņš ir apmierināts un kaut ko mainīt pašreiz nedomā. Piedzīvojis vairākus smadzeņu satricinājumus, viņš joprojām spēlē agresīvi. Arvīds Reķis par nākotni galvu nelauza un atceras — nekad nedrīkst teikt «nekad».

Arvīds Reķis

Pēdējos gados Arvīds Reķis ir nobāzējies Vācijā, pirms tam piecus gadus pārstāvot Augsburgas «Panther», bet tagad — Volfsburgas «Grizzly Adams».

Foto: AFI

— Pastāsti, kā vērtē aizvadīto sezonas pirmo pusi Vācijā?

— Sākums bija lielisks, bet pēc tam… ne visai veiksmīgs bija turpinājums, decembrī neko nevinnējām, taču tagad izskatās, ka ir OK, sešas spēles ir palikušas, un ir labas izredzes tikt play-off turnīrā. Tās visas ir nozīmīgas spēles klubam. Visas komandas sitīsies līdz pēdējam, jo no sestās vietas līdz pat 13. vietai visām komandām ir iespējas tikt — tās ir ļoti cieši blakus turnīra tabulā. Mums vienīgi ir vairāk spēļu nekā pārējiem.

— Tagad droši vien no vadības ir lielāks spiediens, jo tā redz, ka klubs jādzen uz priekšu, lai sasniegtu izslēgšanas spēles?

— Uzstādījums jau sezonas sākumā bija tikt play-off spēļu turnīrā, tā ka šajā ziņā nekas mainījies nav. Pirmie mēneši bija baigi labie, tad sākām zaudēt vairākas spēles ar vienu vārtu starpību. Kā jau teicu, decembris vispār bija pilnīgi švaks mēnesis klubam.

— Kādēļ izlēmi mainīt klubu starpsezonā? Tomēr Augsburgā biji nospēlējis piecas sezonas, kas vienā vietā ir diezgan ilgs laiks.

— Man Volfsburga piedāvāja labāku kontraktu, un arī pats vēlējos kaut ko pamainīt. Vēlējos jaunu challenge sev, izaicinājumu (Arvīds pēc pavadītajiem gadiem Vācijā latviešu valodu jauc ar angļu, un akcents jūtams katrā vārdā. — M. L.). Bet pilnīgi neko nenožēloju.

— Augsburgai labs aizsargs uz vēl vienu sezonu noteikti nenāktu par sliktu.

— Jā, bet Augsburgai finansiālā puse bija smaga, turklāt viņi tik un tā arī šosezon normāli spēlē un cīnās.

— Volfsburgas komandas sponsore ir «Volkswagen» rūpnīca. Vai tai krīze nedraud, zinot, ka auto industrijā vairākiem koncerniem iet ļoti bēdīgi šajos laikos?

— Neko tādu neesmu dzirdējis, rūpnīca kā strādā, tā strādā. Man liekas, varbūt uz Ziemassvētkiem bija aizvērusies ciet, bet tagad skursteņi kūp pilnā sparā.

— Komandā visi noteikti brauc ar «Volkswagen» automašīnām.

— Galvenais sponsors mums ir «Škoda», tā ka mēs visi braucam ar šīm automašīnām.

— Un kā rūpnīcas cilvēki uz to skatās?

— «Škoda» jau tas pats «Volkswagen» vien ir, tā ka nekādu problēmu te nav.

— Parunāsim par tavu statistiku. Salīdzini sevi tagad un iepriekš. Varbūt ar katru gadu jūties arvien labāk?

— Nekas nav daudz mainījies. Tagad vairāk ir vārti iemesti un arī plus/mīnus koeficients ir labāks nekā «Panther» sastāvā spēlējot.

— Komandā esat 11 leģionāri. Kā savā starpā jūs sadzīvojat un veidojat dzīvi ārpus hokeja laukuma?

— Sadzīvojam bez kādām problēmām. Ne tikai leģionāri savā starpā kontaktējas, bet arī vācieši ar mums. Ir divi čehi ar Vācijas pasi, viens amerikānis ar Vācijas pasi, arī kazaham ir Vācijas pase. Kolektīvs ir diezgan draudzīgs, visi turamies kopā, un es nevaru ne par ko sūdzēties.

— Par viesspēlētājiem Vācijas hokejā dzirdēts diezgan daudz un ir bijuši dažādi viedokļi. Daži uzskata, ka viņu skaitu vajag samazināt, bet citi domā, ka leģionāru pieplūdums sekmēs līgas kvalitāti. Varbūt uz viņu rēķina vietējie spēlētāji netiek komandās?

— (Pauze.) Nu varētu tā būt, jo, ja esi leģionārs, tevi liks laukumā tik un tā, jo arī naudu viņš saņem vairāk nekā citi. Protams, no viņa arī visvairāk prasa rezultātu. Pie mums Volfsburgā, ja nespēlē, treneris ir arī sēdinājis nost spēlētājus. Treneris īpaši nešķiro, vai esi latvietis vai amerikānis.

— Vācijā leģionāri sezonu nospēlē vienā klubā, un jau nākamajā gadā viņi maina komandu un dodas uz citu vietu Vācijā. Pēc tam atkal meklē jaunu komandu. Un tā notiek ar katru ārzemnieku, bet pārsvarā šādi no kluba uz klubu mētājas tieši kanādieši un amerikāņi. Ar ko tu vari izskaidrot šādu masveida emigrāciju no kluba uz klubu?

— To pat ir grūti izskaidrot. Zinu to, kad es biju Augsburgā, uz Vāciju pie mums brauca spēlētāji, kuri nebija šajā valstī spēlējuši. Viņi gadu vai divus nospēlēja un pazuda. Vai nu nauda citur bija lielāka, vai arī nepatika citā zemē spēlēt, kas nu kuram. Jā, nenoliedzami, staigā apkārt visi no viena kluba uz otru. Katru gadu kāds jauns pienāk klāt, kāds aiziet.

— Kā pats vērtē Vācijas hokeja līgu? Skaidrs, ka tur spēlē fizisku spēli, jo ir daudz hokejistu no Ziemeļamerikas.

— Jā, tur spēlē fizisku hokeju, liels akcents tiek likts arī uz uzbrukumu. Ir tikai viena komanda, kas sēž aizsardzībā, — Hannovere (līgas līdervienība — M. L.), kas sagaida visus aizsardzības zonā. Ja pazaudē ripu centra zonā vai neiemet to zonā, tad nekas nesanāk. Bet citas komandas aktīvi spēlē uzbrukumā, visu laiku «spiež». Rezultāti paši par sevi jau ir pasakaini — 7:4. 6:5 utt. Tāpat vairākumā komandas gūst daudz vārtus.

— Pieminēji Hannoveri. Jums pret «Scorpions» komandu februārī jāspēlē Vācijas kausa finālā. Cik nozīmīgs šis fināls ir klubam, ņemot vērā, ka visu uzmanību veltiet, lai tiktu izslēgšanas spēlēs?

— Klubam tas būtu liels notikums, ja iegūtu kausu, bet visādi var sanākt. Pusfinālā bija uzdevums uzvarēt, vinnējām to maču, bet sākumā gāja ļoti grūti. Izredzes finālā ir labas, jo šogad viņus jau esam uzvarējuši un zaudējām viņiem tikai pagarinājumā. No sešiem iespējamiem punktiem četrus dabūjām. Spēle būs pie mums mājās, un noteikti būs interesanti.

— Ar kuru klubu Volfsburgai norisinās tā saucamais «derbijs»? Ķelnei tas ir pret Diseldorfu.

— Tā pati Hannovere laikam arī skaitās, jo līdz tai jāmēro mazāk par simt kilometriem. Arī Hamburgu var uzskatīt par sīvu pretinieci. Tāpat Berlīne, lai gan pret viņiem mums smagi iet šogad. Tā ir neprognozējama komanda — var nospēlēt labi un zaudēt lejasgala komandai. Katrs var uzvarēt katru. Arī Dīsburga, kas ir pēdējā vietā, var pārsteigt, ja pret viņiem negatavs dosies laukumā.

— Tev noteikti labi atmiņā palikusi 2005. gada sezona, kad, spēlējot Augsburgas sastāvā, dabūji divus smadzeņu satricinājumus un vajadzēja izlaist pasaules čempionātu. Februārī cieti no Berlīnes spēlētāja Denisa Pedersona, bet martā paliki guļam uz ledus pēc berlīnieša Ērika Koula spēka paņēmiena. Viņu diskvalificēja uz sešām spēlēm, bet tev no tā labāk nepalika, sezona bija galā.

— Neko daudz no tā neatceros. Ļoti vienkārši. (Smejas.) Es nezinu, vai tas bija tīrs vai netīrs spēka paņēmiens, tas, iespējams, bija nedaudz novēloti izdarīts… tur sanāca tā, kā sanāca. Paldies Dievam, ka viss ir kārtībā tagad.

— Bet vai dusmas uz viņu ir palikušas?

— Viņš tajā momentā nospēlēja fiziski, pašam arī vajadzēja būt uzmanīgākam. Es nebiju tam galīgi gatavs, ripu jau biju atdevis un atslābinājos, pēc tā arī neko vairs neatceros. Normāli dabūju «iekšās».

— Par tevi interesi pēdējos gados izrādījuši arī citi klubi no Eiropas?

— Neesmu neko piefiksējis. Zinu tikai par Vāciju. Varēju arī ātrāk aiziet no Augsburgas prom, bet negribējās tajā laikā mainīt neko. Nāca šis piedāvājums, kāpēc gan ne. Laiks jau tomēr bija diezgan daudz pagājis, kopš biju Augsburgā. Pieci gadi ir ilgākais periods, ko vienā klubā esmu nospēlējis.

— Kā raugies uz nākotni? Kur tu vēlētos spēlēt? Izskatās, ka Vācijā esi nobāzējies uz ilgu laiku.

— Pašlaik es zinu, ka man ar klubu «Grizzly Adams» ir kontrakts vēl uz vienu gadu. Īpaši par citiem piedāvājumiem es neesmu tagad domājis. Laiks rādīs.

— Vai tevi tur viss apmierina un prom negribi doties?

— Pašlaik viss ir labi, bet… nekad nesaki «nekad».

— Ir arī tāds klubs kā Rīgas «Dinamo»...

— Man nav ko atbildēt, es nezinu. Tagad ir, kā ir. Es esmu te, bet «Dinamo» ir tur. Man ir līguma saistības Vācijā.

— Un kā ar olimpisko kvalifikāciju? Uz hokejistiem līdzjutēju spiediens nav jūtams?

— Neapšaubāmi šis ir svarīgs turnīrs. Es domāju, ka neviens no pretiniekiem nav vājš. Katru dienu jāspēlē ar 100% atdevi, un ceru, ka sasniegsim vajadzīgo rezultātu. Viegli katrā ziņā nebūs.

— Es saprotu, ka esi gatavs braukt uz Vankūveru…

— Jā, tās tomēr ir olimpiskās spēles, un ir patīkami pārstāvēt savu valsti. Bet… viegli tikt līdz turienei noteikti nebūs. Uz papīra viss izskatās ļoti skaisti, taču hokeja spēku samēri ir izlīdzinājušies.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv