Askolds Rodins: Lidotājs

Apollo
0 komentāru

Izstāde ieguvusi plašu publicitāti. Jau nedēļu Liepājas Karostā apskatāma izstāde «Nevainības prezumpcija», kas veltīta Herbertam Cukuram. Turpat tiek rādīta dokumentāla filma, kurā atmiņās par tēvu dalās Cukura Brazīlijā dzīvojošie bērni. Tās ir gaišas atmiņas.

Viens no izstādes autoriem saka — vērtējot Latvijā par Cukuru pieejamo informāciju, «bija sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti vienpusīgs». Cukura liktenis rosinot uzņemt aktierfilmu, un izstādes materiāli piederot pie scenārija uzrakstīšanai vajadzīgās informācijas. Aktierfilmas ir pilnīgi cits žanrs. Par kādiem tikai personāžiem tās nav uzņemtas — pat par incestā apsūdzēto Nēronu, veģetārieti Hitleru un smēķētāju Staļinu. Tās var kaitināt ar vēsturiskām neprecizitātēm vai pamatīgām nobīdēm laikā un telpā, taču labi zināms, ka aktierfilmas ir scenārista un režisora iztēles auglis. Kādi nu kuram priekšstati un iztēle, tāds ķinītis iznāk. Citādi ir ar dokumentālistiku.

Cilvēka mūžā var iekrist notikums vai notikumi, kas pārvelk treknu svītru visai iepriekšējai dzīvei. Tā gadījās arī Herbertam Cukuram. Viņš kļuva slavens trīsdesmito gadu sākumā, kad ar paša rokām saķīlētā lidmašīnā aizlidoja uz Kurzemes hercogistes kādreizējo koloniju Gambiju. Pastāvēja pie Andreja forta. Kā tagad pieņemts teikt, nesa Latvijas vārdu pasaulē. Dabiski, arī savu — Latvijā.

Nav skaidri zināms, kādas bija populārā cilvēka un varas attiecības pirmās padomju okupācijas gadā. Pastāv ticams pieņēmums, ka itin labas, un tieši tāpēc viņš 1941. gadā esot kā plēsts meties pie Viktora Arāja. Dalība Arāja šāvēju komandā reducēja līdz nullei iespējamās apsūdzības sadarbībā ar Staļina režīmu. Ir neapstrīdami pierādīts, ka Cukurs piederēja pie Arāja komandas. Ir neapstrīdami pierādīts, ka Arāja komanda izdarījusi kara noziegumus, un tiem nav noilguma. Nav noliedzams Arāja komandas devums holokausta īstenošanā 1941. gada otrajā pusē un 1942. gada sākumā.

Joprojām nav skaidrs (tas, cik zināms, nav arī īpaši pētīts), kāda bija Cukura vieta un loma Arāja komandā un kāda apjoma bijusi viņa personiskā līdzdalība kara noziegumos. Nav īsti zināms, vai viņš piederēja pie komandas vadības, bija «vienkāršais» šāvējs, šoferis vai varbūt mantzinis. Taču tam arī nav īpašas nozīmes. Cukurs jau 1941. gadā bija Arāja komandā. Ar to pilnīgi pietiek, lai bijušo lidotāju sauktu pie tiesas, kas izsvērtu viņa individuālās vainas smagumu. Arī neapšaubot nevainības prezumpciju kā tiesvedības neatņemamu sastāvdaļu, pietrūkst iztēles, lai iedomātos, ka kādam no Arāja cilvēkiem varētu būt attaisnojošs spriedums. Pēc visa, kas pilnīgi droši zināms par Viktora Arāja un viņa vīru pastrādāto.

Populāru cilvēku saskarsme ar noziedzīgiem režīmiem šiem cilvēkiem ļoti bieži izvērsusies par nopietnu pārbaudījumu.

1927. gadā par Amerikas nacionālo varoni kļuva Čārlzs Lindbergs, kurš ar vienmotora lidmašīnīti pirmoreiz pasaulē pārlidoja Atlantijas okeānu. Vēlāk Lindbergs pauda simpātijas nacionālsociālismam, un to viņam, par spīti varonīgajam lidojumam, pārmeta līdz mūža galam.

Kinopazinēju par ģeniālu atzītā Hitlera galma režisore Lēne Rīfentāle pēc kara dievojās, ka neko nav zinājusi par nāves nometnēm. Tā varēja būt, bet tikpat labi tā varēja arī nebūt. Noskatījusies Osvencimā uzņemtos dokumentālos kadrus, viņa ar nervu sabrukumu nonāca psihiatriskajā dziednīcā. Saārstējās. Taču ceļš uz filmēšanas laukumu viņai bija slēgts.

Pirmskara Latvijā popularitātē ar Herbertu Cukuru neapšaubāmi varēja mēroties rakstnieks Vilis Lācis. 1940. gadā Lācis kļuva par vienu no augstākajiem t.s. Latvijas PSR funkcionāriem, par staļinisko represiju tiešu izpildītāju. Var dažādi vērtēt Lāci kā «spalvas meistaru», taču viens ir pilnīgi skaidrs: pat ja viņu tautas aptaujā atzītu par visu laiku labāko latviešu rakstnieku, Rīgā neatgrieztos ne Viļa Lāča iela, ne piemiņas plāksne Elizabetes (Kirova) ielā pie mājas, kurā viņš kādreiz dzīvojis.

Herberta Cukura meita divas reizes vērsusies Latvijas prokuratūrā ar lūgumu reabilitēt tēvu un abas reizes saņēmusi atteikumu. Protams, no Brazīlijas atvestie un Liepājā izstādītie dokumenti sniegs detalizētāku ieskatu Cukura pēckara dzīvē, taču tie nekādi nevar padarīt par nebijušu galveno faktu: Cukurs brīvprātīgi iestājās Arāja komandā un ir piedalījies kara noziegumos. Bet, piemēram, izstādītajai Brazīlijas Tieslietu ministrijas izziņai, ka tās rīcībā nav konkrētu pierādījumu par Cukura līdzdalību kara noziegumos, ir vien muzejiska vērtība. Izstāde ir mikslis, kurā nav skaidri likti pretī visi par un pret. Tas rosina domāt vai nu par neprasmi veidot ekspozīciju, vai arī par rīkotāju pilnīgi bezatbildīgu attieksmi pret traģiskajiem notikumiem un pat mēģinājumu reabilitēt Cukuru ja ne juridiski, tad vismaz sabiedrības acīs.

Vēstures svaru kausos drosmīgais lidotājs Cukurs ir tikai blāva Arāja komandas Cukura ēna. To neņēma vērā cilvēki, kas pavisam nesen izdeva pastmarku ar Cukura attēlu, to aizmirsuši arī izstādes rīkotāji. Taču to aizmirst nedrīkst.

Askolds Rodins: Lidotājs

Foto: AFI/Gatis Dieziņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv