Atdod sevi saulgriežiem!

Apollo
0 komentāru

Citkārt īpaši neievēroti, pat necili augi Jāņu naktī piepeši iegūst spējas atvairīt no ļaudīm un lopiem raganas un citus ļaunumus, darīt ļaudis skaistus, dot govīm ilgākā laika sprīdī treknāku pienu. Augi pēkšņi piedalās dažādos zīlēšanas rituālos, nes ļaudīm veiksmi. Var mēģināt daudz ko no latviešu ticējumiem apšaubīt, taču neapgāžami — saulgrieži ir laiks, kad liela daļa augu, izplatot savu spējo smaržu, sevi pilnībā atdod, lai pēc tam novīstu.

Ap Pirmo pasaules kara laiku kāds latviešu zemnieks savai meitai rādījis mazu ķekarpapardīti. Šo pirksta garuma papardīti saulgriežos vīrs bija dzirdējis sprakšķam. Mazā auga sprādziens nebija savdabīgs ziedēšanas veids. Tas bija mirklis, kad papardīte «sprādzienveidā» parūpējās par dzimtas eksistenci — izkaisīja sporas.

Biologi nesapņo par papardes zieda atrašanu. Viņi teic, ka daba nav parūpējusies par šo augu ziedēšanu. Taču citu Jāņos ziedošo augu spēks visdrīzāk nav tikai mitoloģija. Šajā dabas uzplaukuma laikā augā ir visvairāk aktīvās vielas kukaiņu apputeksnētāju pievilināšanai, tajos ir vitamīni un aromātiskās vielas, stāsta botāniķe Gaida Ābele.

Jāņos aktīvie un ēteriskie

Saulgrieži ir arī aktīvākais ziedu vākšanas laiks ļaudīm, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Viņi uzskata, ka šajā laikā augiem pilnbriedā ir vislielākā vērtība, augos arī ir ēteriskās vielas.

— Līdz Jāņiem parasti nelīst, tāpēc vairākumu ziedošo augu vāc Jāņu laikā. Rasa, migla kaitē maigajām ziedlapām, tās vairs nav tik smaržīgas. Augus vāc arī pa dienas vidu, kad nav rasas. Pēc Jāņiem nereti gaidāmas lietavas, augi ir izmirkuši un vairs nav tik vērtīgi, — stāsta bioloģiskās lauksaimniecības piekritēja Irēna Danga, Zaļā tirdziņa pārstāve.

Jāņiem raksturīgi ziedošie augi ir pļavas bitene, mīkstā madara, pļavas pulkstenīte (to mēdz dēvēt par zilo zvaniņu), lielziedu vīgrieze, ceļteka, āboliņš, birztalu nārbulis, sveķenes, neaizmirstules, meža suņuburkšķis.

Šāgada vēlais pavasaris visdrīzāk aizkavēs augu ziedēšanu, iespējams, daudzviet nepagūs uzziedēt pīpenes un madaras. Tomēr uz Jāņiem daudz būs graudzāļu, kuras nodrošinās smilgas vaiņagiem. Noteikti ziedēs pļavas bitene, nārbuļi, pļavauzīte, gundegas, pļavas dedestiņas, pļavas skābenes, baltais āboliņš, pļavas guntiņa, stāsta botāniķe Vija Znotiņa.

Nabadzīga zeme — krāšņa pļava

Pirms pļavām bija meži. Apņēmīgākais pļavu radītājs bija cilvēks, izcērtot kokus, regulāri pļavas pļaujot un noganot. Tomēr pirms cilvēka ienākšanas paši pirmie bija Latvijas lielie zālēdāji. Tie ganījās platlapju mežos un tur, ēdot zāli, «iekopa» mazas laucītes. Pļavas arī dabiski veidojušās plūdu ielejās, kur upes applūda un līdz ar to nevarēja uzaugt mežs, citas pļavas radās vietās, kur līsti līdumi, stāsta botāniķe Gaida Ābele.

Daudzviet pļavas kā cilvēka roku darbs saglabājušās simtiem gadu. Tomēr pēdējos desmit gados cilvēks ar tām sācis «spēlēties». Vija Znotiņa norāda, ka daļu pļavu cilvēki atzīst par ekonomiski neizdevīgām un nereti tās atstāj aizaugam ar krūmiem. Citas pļavas kļūst par lekno graudzāļu pļavām, jo tās pārāk intensīvi mēslo. Agrāk zemnieki govis ganīja lielās teritorijās — pļavās un mežos, bet tagad, lai konkurētu tirgū, cilvēki mācās saimniekot arvien intensīvāk.

– Līdz ar to raža ir lielāka, bet sugu daudzveidība pļavā — mazāka. Dažas sugas mēslojumu izmanto labāk, un citas tiek izkonkurētas. Pavērojiet nabadzīgo augšņu pļavas un pļavu pie fermas, kur ir mēslojums. Nabadzīgā pļava būs pilna sārtām, dzeltenām un zilām puķītēm, bet pie fermas būs tikai sulīga, zaļa zāle, — stāsta Vija Znotiņa. Līdzīgi daudzviet arī pilsētā var redzēt intensīvi koptus zālājus, kur ir tikai pa kādai puķu sugai. Biologi tādus dēvē par «zaļajiem tuksnešiem». Tādos nav ziedu, līdz ar to nav kukaiņu un kukaiņēdāju putnu — zudusi dabiskā barības ķēde.

Lielāka sugu daudzveidība ir pļavās, kuras ilgu laiku nav mēslotas un nav agri pļautas. Agrā pļaušana neļauj daudziem augiem nobriest līdz sēklām. Ja pļavā vienā kvadrātmetrā ir tikai piecas vai desmit augu sugas, tā ir nabadzīga, taču ja var atrast vairāk nekā 20, — bioloģiski vērtīga. Gaida Ābele teic, ka Latvijā vēl ir pļavas, kur aug 70 augu sugas.

Buldurjānis — dundurjānis

Lai arī pieņemts atzīt, ka labas ir visas Jāņu zāles, kā īstenākās latviešu folklorā tomēr minētas madaras, dzeltenzilie «zviedru zaldāti» nārbuļi, dedestiņas, āboliņš un suņuburkšķi. Jānīši savukārt izmantoti nākotnes zīlēšanā, un ļaudis ticēja, ka katram cilvēkam viens tāds jānoplūc Jāņu vakarā. Kuram jānītis nav līdz rītam izplaucis, tas tajā gadā nomirs.

Baldriānus, kurus romieši lietoja vīrakam un dēvēja arī par visas slimības dziedējošu augu, latvieši senāk nereti dēvēja par buldurjāni vai dundurjāni. To meklējušas pārsvarā meitas, tādēļ folkloristi tam raduši zināmu falliskas noskaņas skaidrojumu. To uzskatīja par Jāņa dzīvības spēku, ko tīko atrast un noraut jāņabērni.

Īpaša nozīme ticējumos ir vībotnēm. Ar tām ļaudis, jo īpaši Cesvaines pusē, apjozušies un lēkuši caur ugunskuru. Uzskatīts, ka vībotnes spēj novirzīt pērkonu, vībotņu krūmu uzskatīja arī par dievību atrašanās vietām uz zemes.

Pļavās aug arī orhideju dzimtas puķes, no kurām vairākas ir aizsargājamas. Interesanti, ka vairākām orhidejām nosaukumā ir dzeguzes vārds, piemēram, dzegužkurpītēm, dzegužpirkstītēm, dzegužpuķēm, dzeguzenēm. Var minēt, vai latvieši šo augu plankumainajās ziedlapās saskatījuši līdzību ar raibo dzeguzes vēderu.

Par Jāņu pļavas smaržu savukārt gādā smaržzāle, kura satur kumarīnu, stāsta Gaida Ābele. Smaržojošās kalmes arī nereti tiek jāņuzāļu godā. Lai arī nav pētnieciska pamatojuma, ir minējumi, ka Latvijā tās ieveduši mongoļu tatāru karotāji. Karavīru somās kalmes liktas kā efektīvs līdzeklis pret blusām. Latvieši ap Jāņiem biezās kalmju lapas saskaldīja un izkaisīja istabā, jo tās radīja labu smaržu un aizsardzību pret blusām.

Neseksuālais papardes zieds

Papardes zieds, kuru saskaņā ar ticējumiem apsargā dažādi ļauni gari, nezvēri un pūķi, latviešu folklorā ar seksuālām darbībām nesaistās, kā to mēdz mūsdienās kļūdaini interpretēt. To atradīs tikai drosmīgs cilvēks. Pusnaktī ziedošā zeltītā zieda atradējs iegūst pārdabiskas spējas — kļūst laimīgs, visu zina un redz, atrod apslēptu mantu, var kļūt neredzams, piepildās atradēja vēlēšanās. Zieds dod drosmi un spējas saprast dzīvnieku valodu. Vislabāk to iešūt zem ādas, tad varēs labi atrast pazudušus priekšmetus. Taču, ja to ieauj apavos, tad zieds aiznesīs, kur vien cilvēks vēloties. Visļaunāko likteni ticējumi pareģo ļaudīm, kas papardes ziedu nav noplūkuši, — nāve tiem zoba galā.

Jāņos papardēm ir vislielākais «starojums» — tās ir tikko izplaukušas. Latvijā aug vairākas papardes — visbiežāk mitros mežos un strautu malās pamanāmas sievpapardes ar gaiši zaļām, smalkām lapām, tikpat bieži sausākos mežos var redzēt ērgļpapardes, kuru lapas izvietotas uz kāta. Latvijā aug arī vīrpapardes, retākas ir plūksnpapardes un strauspapardes, kuru skaistās piltuves dabā redzamas krietni biežāk dārzos un daudz retāk savvaļā. Ērgļpapardes Tālo Austrumu ļaudis mēdz uzreiz pēc izlīšanas no zemes nogriezt un īpaši sālīt podos ēšanai, stāsta Gaida Ābele.

Rakstā izmantota informācija no J. Kursītes grāmatas «Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā»

Atdod sevi saulgriežiem!

Foto: Inga Kundziņa

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv