Atis Lejiņš: Kāpēc eju politikā

Apollo
0 komentāru

Demokrātija nevar ilgstoši pastāvēt ar tik zemiem sabiedrības vērtējumiem par valdību, parlamentu un politiķiem, kā tas ir pašlaik Latvijā. Ir pienācis laiks būtiskām pārmaiņām. Ir jāmaina ne tikai pašlaik valdošā elite. Pārmaiņām ir jānotiek arī sabiedrības attieksmē pret politiku un politiskām partijām. Kas valdīs Latvijā, ja ne mēs paši?

Atis Lejiņš

Atis Lejiņš

Foto: Gatis Dieziņš/LETA

Nevaram atgriezties pie «labajiem» zviedru vai kādu citu svešinieku laikiem, kad jau divas reizes esam izcīnījuši sev neatkarīgu demokrātisku valsti. Latvijas iedzīvotāji šodien vēlas ne tikai izvilkt dzīvību. Viņi vēlas arī lepoties ar savu valsti, priecāties par tās vietu modernā, demokrātiskā un pārtikušā Eiropā. Tādēļ pēc sešpadsmit gadiem ražīga darba Latvijas Ārpolitikas institūta vadībā esmu pieņēmis lēmumu pievērsties politiskajai darbībai savas valsts un tautas labā. Uzskatu, ka šis kritiskais mirklis liek jebkuram mūsu valsts patriotam nopietni apsvērt savu spēju līdzdarboties nākotnes veidošanā. Kā cilvēks, kurš par spīti visai mūsu politikas netīrībai joprojām tur dārgus 18. novembra un 4. maija ideālus, es vairs negribu sēdēt, rokas klēpī salicis, tādēļ esmu atjaunojis savu darbību LSDSP. Partijā, kurā savulaik ilgstoši darbojos trimdā.

«Viņi» ir arī «mēs»

Ar pašreizējās valdības un valdošās koalīcijas kritizēšanu būs krietni par maz. Šie «viņi» ir arī «mēs». Saeimā nevalda vācu baroni vai Maskavas iecelta nomenklatūra, bet mūsu pašu ievēlētie pārstāvji. Ja mūsu valdība apdraud valsts drošību un labklājību, tad kritizētājiem nav citas iespējas, kā pašiem kļūt aktīviem un stāties politiskās partijās. Tikai tad partijas no šaurām, dažu cilvēku kontrolētām interešu grupām, kurām ir maz kopīga ar demokrātiju, pārtaps par atvērtiem un atbildīgiem demokrātijas instrumentiem.

Pašlaik Latvija atrodas ļoti nopietnu izaicinājumu priekšā. Uz spēles ir likta mūsu valsts nākotne — to varam sacīt bez pārspīlējuma. Jau tuvākajā laikā varam viegli pazaudēt daudz no tā, ko esam veidojuši visu neatkarības laiku. Ar Parex bankas sabrukumu un vērienīgo naudas aizņemšanos no starptautiskām finanšu institūcijām Latvija ir pierādījusi visai pasaulei, ka tā ir vājākais posms Baltijas valstu drošības ķēdē. Tāpēc ir jāmaina viss mūsu domāšanas veids. Ekonomikai ir reizi pa visām reizēm jāpamet parazītiski birokrātiskais attīstības ceļš un jāveido optimāls attīstības modelis atbilstoši XXI gs. izaicinājumiem. Par šādu iespēju daudzi no mūsu politiķiem joprojām smīn un skeptiski krata galvu. Taču tas ir iespējams: tepat mūsu kaimiņos Igaunijā ir tāds valsts modelis, kur jau sen vairs politiku nenosaka «mežonīgā kapitālisma» laikmeta oligarhi un šauru interešu lobiji. Ir pienācis laiks pielikt punktu tai «blata» sistēmai un politisko partiju patronāžas tīkliem, uz kuriem līdz šim ir balstījusies atjaunotās Latvijas politekonomiskā uzbūve. Šī sistēma ved mūsu valsti postā — turklāt runa nav vienīgi par ekonomisko krīzi. Ir runa par pavisam reāliem apdraudējumiem mūsu demokrātiskajai iekārtai un neatkarībai: atcerēsimies bēdīgi slavenos grozījumus valsts drošības likumos ar mutatis mutandis likuma pieņemšanu, kā arī tuvredzīgo enerģētisko politiku dažu privātpersonu interešu vārdā.

Līdzšinējā politiskā tuvredzība ir novedusi tiktāl, ka arī Latvijas sabiedrība vairs nejūtas īsti piederīga Eiropai un tās vērtībām — demokrātijai, labklājībai un tiesiskumam. Tie mūsu politiķi, kuri paši savā nevīžībā un kūtrumā ir paraduši vainot «Briseli», lielas mūsu iedzīvotāju daļas acīs ir diskreditējuši pašu Eiropas ideju.

Politika

Tāpēc es eju politikā. Esmu pārliecināts   paši varam valdīt savā zemē. Būtu jāsāk ar dažām elementārām, taču būtiskām reformām, kuras jau ir iztirzātas trijos Brīvības un solidaritātes fonda forumos pagājušajā gadā. Kas tad ir tās lietas, kuras es vēlētos panākt?

1. Atcelt politisko dzimtbūšanu, proti, ieviest valsts finansējumu politiskām partijām, vienlaikus ierobežojot reklāmām atvēlēto laiku elektroniskajos medijos. Tas mums visiem kopā būs stipri lētāk, nekā turpināt līdzšinējo samaksas sistēmu, kurā oligarhu un šauru finanšu interešu grupējumi pilnībā pasūta mūziku politiskajām partijām.

2. Jāatceļ «lokomotīvju» sistēma, proti, jāaizliedz deputātu kandidātiem balotēties visos vēlēšanu apgabalos. Tautas pārstāvim jānāk no viena vēlēšanu apgabala. Tad vēlētāji zinās, par ko balso; savukārt ievēlētais zinās, ko pārstāv un kam ir atbildīgs.

3. Turīgiem cilvēkiem arī ir jāmaksā nodokļi, jo viņi ir tādi paši pilsoņi kā visi citi. Mūsu politiķiem beidzot ir jāatceras sen aizmirstais jēdziens «taisnīgums». Parex banku izglāba ierindas cilvēka samaksātā nodokļu nauda, un tieši uz viņa pleciem tagad gulstas lielais ārzemju parāds. Turpretī Parex bankas īpašnieki pelnīja katrs miljonu latu gadā, bet par to nemaksāja nodokļus: dividendes Latvijā ar nodokļiem neapliek. Igaunijā to dara, tāpēc tā ir Igaunija, kas mums šodien aizdod naudu, ne mēs tai.

4. Ir beidzot jāpieliek punkts mistiskām «ofšoru» firmām, kur faktiski tiek atmazgāta valstī nozagta nauda. Tā nav lieta, kuru mēs varētu īstenot vienatnē. Tomēr kopā ar progresīvajiem spēkiem ES mēs to varam panākt, jo visās dalībvalstīs beidzot ir nobriedusi izpratne par to postu, kuru šīs shēmas nodara šo valstu labklājībai.

5. Arī uz priekšdienām mums ir jāierobežo spekulācijas ar nekustamo īpašumu, kuras lielā mērā ir vainojamas pie pašreizējās saimnieciskās krīzes mūsu valstī. Jāmaksā liels nodoklis par nekustamā īpašuma pārdošanu, izņemot savu personīgo mājokli. Nekur pasaulē nav tā kritusi nekustamā īpašuma tirgus vērtība kā Latvijā.

Tautsaimniecība

Mums nav jāizgudro ritenis. Ir zināms, ka XXI gs. izdzīvos tās tautas un valstis, kas spēj piemēroties globalizācijas izaicinājumiem. Konkurētspējīgs būs tas ekonomiskais modelis, kurš piemērosies jaunā laikmeta prasībām, kurš spēs radīt jaunas darba vietas ar jaunām tehnoloģijām un zinātnes sasniegumiem. Nav noslēpums, ka atslēga rodama trīs laukos: izglītībā, zinātnē un kultūrā. Tikai tā var izveidot ekonomisko modeli, kas mainītu ražošanas attiecības atbilstoši draudošajām klimata izmaiņām un fosilo resursu izsīkumam. Latvija var kļūt par alternatīvās enerģijas un inovatīvo tehnoloģiju lielvalsti, jo mums ir visas iespējas tādai kļūt. Mūs attur tikai fosilo kurināmo lobijs, kas nekalpo Latvijas nacionālām interesēm, bet faktiski tikai savai kabatai un svešām valstīm.

Lielais ārzemju aizdevums ar saviem nosacījumiem, protams, Latvijai nesīs milzīgu sociālu spriedzi un nepelnītus zaudējumus daudziem cilvēkiem. Taču tā ir arī pārmaiņu iespēja Latvijai. Mums nāksies darīt to, ko sen jau varējām, bet negribējām izdarīt, pateicoties valdošajai blata politikai. Bet ar to nepietiks. Ir jānāk jaunai paaudzei politikā. Citādi KNAB politiskajai elitei tā arī paliks «pretvalstiska organizācija», svarīgākos valsts amatus joprojām ieņems oligarhiem lojāli ielikteņi un mēs nekad tā arī īsti nepāriesim no «kapitāla sākotnējās uzkrāšanas» pie «kapitālisma ar cilvēcisku seju», pie sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas. Jautājums tikai: vai jauna Latvijas neatkarības paaudze ir gatava iet politikā? Ar šādiem cilvēkiem tad arī es vēlos strādāt politikā mūsu kopīgas nākotnes vārdā.

Jāatzīmē arī fakts, ka politiskās aptaujas un reitingi uzrāda strauju augšupeju tiem politiskajiem spēkiem, kuros iesaistīts tas pats Rubiks, pret kuru un kura politiku es savulaik cīnījos Atmodas gados. Cilvēks, kurš bija un arī tagad ir pret Latvijas neatkarību, ir pulcējis ap sevi nopietnus politiķus un nopietnus politiskos spēkus. Tikai tagad tie ir tērpti citos kamzoļos un krāsojas citās krāsās, bet būtība jau nav mainījusies. Labējie spēki ir izdarījuši visu, lai iedzīvotāji meklētu kreisu alternatīvu, nedrīkst pieļaut, ka vienīgā alternatīva viņiem tiek piedāvāta šādu cilvēku priekšgalā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.08.2017
Ienākt apollo.lv