Atklātā vēstule pasaules Pilsoņiem

Apollo
0 komentāru

Ar šo atklāto vēstuli vēlamies vērsties pie jums, jo uzskatām to par vajadzīgu un nepieciešamu. Mēs labi saprotam, ka vārdi, kuri sacīti zemāk, netiks uztverti vienprātīgi un var izraisīt nesaskaņas, noliegumu un pat kritiku. Dziļi cienot uzskatu brīvību, mēs atstājam katram tiesības spriest par zemāk sacīto saskaņā ar katra pārliecību. Tālāk minēto vārdu nopelns būs vismaz tas, ka par tiem varēs aizdomāties gan tie, kas rakstītajam piekritīs, gan tie, kuri zemāk minēto noliegs.

Atklātā vēstule pasaules Pilsoņiem

Foto: Apollo

Tieši izsakoties, mūs pārņem izjūta, ka Cilvēce atrodas kolektīvā neprāta varā un ka tā ir pazaudējusi visus orientierus: nožēlojamas, glupas, vulgāras un bezkaunīgas pārraides pulcē rekordlielas auditorijas; neveselīga ziņkāre sasniedz augstāko pakāpi; cilvēkiem liek domāt, ka dzīves jēga ir bagātībā un slavā — ja iespējams, ātri un bez piepūles sasniedzamā; vardarbība, jau visuresoša mūsu ikdienas dzīvē, tiek cildināta televīzijas kanālos un kino; masu mēdiji uzskata par savu pienākumu uzsvērt visu tumšāko, kas cilvēka dabā atrodams; par zvaigznēm vai māksliniekiem tiek dēvētas personas, kuru galvenā vērtība ir tikai tas, ka viņi šobrīd ir modē vai patīk pseidoelitei; jaunības kults kļūst postošs, tiek jaukti jēdzieni «humors» un «apsmiešana»; personības kults var būt salīdzināms tikai ar ķermeņa kultu; rupjības tiek augstu vērtētas, bet kultūra — šaustīta; bezkaunība, augstprātība tiek pielīdzināta tikumiem, un tā tālāk.

Finansiālā, ekonomiskā un sociālā krīze, kuru piedzīvo pasaule jau dažus gadus, nebūt nav tik neatkarīga no tā, ko iepriekš uzskaitījām, un būtu maldinoši to skaidrot tikai ar kļūmi izkropļotajā finansu un banku sistēmā. Tās cēlonis meklējams arī kopējā sabiedrības nekārtībā, konkrētāk valstīs, kuras tiek sauktas par «attīstītām». Ar reklāmas palīdzību, kura bieži ir melīga, kā arī ar daudzveidīgu kredītu palīdzību, cilvēki tiek mudināti patērēt par katru cenu un veidot dzīves ideālu, balstītu uz jēdzienu «iegūt», zaudējot izpratni par «būt». Līdzīgā veidā no naudas, arī virtuālās, ir radīts nesavaldīgas patērēšanas pamats. Tai laikā, kad naudai jākalpo par apmaiņas līdzekli, kas ļautu katram saņemt materiālā nozīmē nepieciešamo cienīgai dzīvei, tā kļuvusi par pašmērķi, kam nav nekādas saistības ar jelkādu ētiku. Neapšaubāmi, nauda nekad iepriekš nav bijusi tāds kritiena faktors, sabrukuma nesējs un sociālas nevienlīdzības avots. Šim jaunajam elkam ir neskaitāmi pielūdzēji alkatības un mantkārības valstī.

Daži no jums padomās, ka mūsu spriedumi ir pārāk bargi, pārāk negatīvi un pauž galēji pesimistisku skatījumu uz mūsdienu pasauli. Citi savukārt var uzskatīt, ka tas ir ideoloģijas reakciju turpinājums, kura mērķis ir nodibināt morālisku kārtību. Tomēr tas tā nav, jo mūsu filozofija liec mūs uz optimisma un pat utopijas pusi. Kas attiecas uz morāli, tad mūsu izpratnei par to būtu jābūt pieņemamai jebkuram gudram un ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam, jo tajā mēs redzam cieņpilnu attieksmi pret sevi, citiem cilvēkiem un pret apkārtējo vidi, kas nav nekāda moralizēšana. Tieši tāpēc uzskatām, ka mūsu Cilvēces stāvokļa novērtējums ir vienkārši reālistisks. Mēs turpināsim savu izklāstu, pieņemot, ka jūs minētajam piekrītat kaut vai daļēji.

Svarīgi saprast, kāpēc pasaule ir nonākusi šādā situācijā. Uzskatām, ka tas notiek tāpēc, ka mēs pakāpeniski grimstam galējā materiālismā un individuālismā. Šodien lielākais vairākums cilvēku uzvedas tā, it kā to dzīves mērķis būtu maksimāla materiālo labumu un juteklisko baudu gūšana, kas brīžiem nonāk līdz galējībām. Tā rīkojoties, tiek stimulētas cilvēka dabas pašas egoistiskākās šķautnes, tādas kā vēlme iegūt, valdīt, izlikties un tā tālāk. Tāpat tas veicina individuālisma un tā neizbēgamo seku – atsvešinātības pieaugumu. Bez tam ticēt Dievam vai runāt par Viņu ir kļuvis «nekorekti» un vecmodīgi. Devīze «katrs par sevi» ir kļuvusi par kultūru, bet ateisms — dzīvesveidu. Tas mūsos izraisa visdziļāko nožēlu, jo šāda attieksme ir pretrunā visas Cilvēces labklājībai.

Ja jūs piekrītat šādam redzes viedoklim, jūs piekritīsiet arī tam, ka nav citas alternatīvas šai «ellišķīgajai» spirālei, kā atgriezt Cilvēcei cerību par labākiem laikiem: nepieciešams tajā iedvest vairāk humānisma un garīguma, ko arī mēs cenšamies darīt, ar mūsu mācību un filozofiju. Mēs patiešām uzskatām, ka humānisms un garīgums ir pīlāri, uz kuriem ir jābalstās Cilvēcei, lai tā izkļūtu no tagadējā stāvokļa un spētu pacelties līdz līmenim, kurš ir cienīgs saukties par Civilizāciju. Ja tas nebūs izdarīts, vispārējā krīze, ar kuru ir saskārusies Cilvēce, vēl vairāk padziļināsies un novedīs pie vēl lielākām grūtībām, pārbaudījumiem un ciešanām. Šāds bija aicinājuma mērķis, kādu mēs izteicām «Rozes un Krusta Brālības pozīcijā», Manifestā, kurš tika publicēts un izplatīts 2001. gadā. Ar vārdiem «iedvest vairāk humānisma» mēs saprotam, kas par neatliekamu ir kļuvusi nepieciešamība mūsu rūpju centrā novietot cilvēku un viņa labā virzīt visas cilvēka darbības sfēras: ekonomiku, politiku, zinātni, tehnoloģiju un tā tālāk Patiesi, kā gan var akceptēt to, ka XXI gadsimta sākumā miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu mirst no bada un dzeramā ūdens trūkuma, ka viņiem nav normāla mājokļa un jādzīvo nabadzībā, ka tiem nav iespējas saņemt medicīnisko palīdzību, jāstrādā necilvēcīgos apstākļos, ka viņi neprot ne lasīt, ne rakstīt utt. Ir jāpārtrauc jaukt jēdzienus «dzīvot» un «izdzīvot». Vēl jo vairāk tas ir bēdīgi un nožēlojami, zinot, ka kopumā Cilvēces rīcībā šodien ir vajadzīgās zināšanas un tehniski līdzekļi, kas ļauj minētās problēmas atrisināt. Tas ir tikai gribas jautājums.

Laika gaitā cilvēki radījuši pasauli, no kuras paši sevi ir izslēguši. Mūsdienu sabiedrībā esam kļuvuši pārāk atkarīgi no informātikas un iekārtām, kuras aizstāj cilvēkus tur, kur tam nav nedz nepieciešamības, nedz labuma. Rezultātā sabiedrība ir dehumanizējusies un no tās ir izveidota telpa izdzīvošanai, kur cerība piekāpusies un devusi vietu bezizejai. Interneta laikmetā cilvēki komunicē caur ekrānu, kurš atrodas viņu priekšā, un neatrod laiku aprunāties vienam ar otru. Rezultātā maz ir tiešām laimīgu cilvēku, daudzi atrodas stresa, trauksmes un depresijas stāvoklī, īsāk sakot, ir nelaimīgi. Bez jebkādām šaubām sabiedrības attīstības līmenis ir mērāms ne ar tās tehniskajiem panākumiem vai zinātnisko izpētes līmeni, bet gan ar visu tās locekļu reālu labklājību un prieku, kādu cilvēki jūt, dzīvojot visi kopā.

Pasaules savstarpējās saistības dēļ, neviena valsts, lai cik varena tā nebūtu, nevar šodien plaukt, ja tā neņem vērā citu — pašu mazāko un vājāko attīstību. Pasaule ir kļuvusi kā viena tauta, par ko mums būtu jāpriecājas, jo visu cilvēku likteņi ir savstarpēji saistīti. Jēdziens «Pasaules Pilsoņi» — tas nav vienkārši prātojums, bet gan realitāte, kuru vajag ņemt vērā visu un katra labklājības dēļ. Tāpēc, ja jūs neesat to vēl izdarījuši, mēs aicinām pārvarēt sevī individuālismu un nacionālismu un pieņemt «Rozenkreiceru Cilvēka pienākumu Deklarācijas» desmito punktu, kurš skan: «Katram cilvēkam ir pienākums par savu ģimeni uzskatīt visu cilvēci un rīkoties visos apstākļos kā pasaules pilsonim, savas uzvedības un filozofijas pamatā liekot humānismu».

Būt humānistam nozīmē ne tikai strādāt visu cilvēku labā; tas nozīmē arī rūpēties par apkārtējo vidi, kurā dzīvojam un kurai jāpateicas par doto iespēju dzīvot. Jūs zināt, ka mūsu planēta var kļūt nederīga dzīvībai, ja nepārtrauksim tai kaitēt (klimata sasilšana, piesārņošana, mežu iznīcināšana, ekosistēmas izjaukšana utt.). Arī šajā ziņā Cilvēce ir apveltīta ar zināšanām un nepieciešamām tehnoloģijām, lai dotos pareizajā virzienā, tomēr mums trūkst labās gribas kā individuālā, tā arī kolektīvajā līmenī. No nākamo paaudžu redzes viedokļa mums nebūs attaisnojuma par to, ko neesam pratuši vai varējuši izdarīt. Mūsu nekonsekvence vēl jo vairāk ir noziedzīga, zinot, ka Zeme visu cilvēku acīs ir Radītāja šedevrs. Pat ateisti sliecas to dievišķot, tās skaistuma dēļ un dabas brīnumu dēļ, kādi sastopami visās valstīs. Pie tādas vienprātības, kāpēc mēs gaidām un kavējamies tās saglabāšanu darīt par vispārēji humānu lietu?

,

Sakot: «Iedvest vairāk garīguma», mēs domājam, ka visu Cilvēku interesēs ir atjaunot saikni ar Dievu — šī jēdziena mistiskajā nozīmē. Mēs sakām: «Šī jēdziena mistiskajā nozīmē», jo labi zinām, ka liela daļa no jums nekad nav piekritusi vai vairs nepiekrīt tam, ko šajā sakarā ir runājušas vai runā reliģijas, kuras mēs, protams, cienām. Gadsimtiem ilgi, ja ne tūkstošgadēm, tās attēlojušas Dievu kā Pārcilvēku, kurš valda debesīs un nosaka mūsu likteni, ieskaitot arī nāves laiku. Šādi reliģiju priekšstati mudina ticīgos pildīt Viņa gribu un meklēt glābiņu ar attiecīgās mācības palīdzību. Tomēr, kā rāda pieredze, šādas ticības izpausmes cilvēku nedara nedz labāku, nedz laimīgāku. Tas lielā mērā skaidro, kāpēc daudzi ticīgie attālinās no reliģijas un kļūst pat par ateistiem. Bet vai viņi tad kļūst apmierināti?

Piekrīt visi vai nē, tomēr katram no mums ir dvēsele un piemīt garīgā daba. Tādēļ cilvēks nespēj rast laimi ateismā vai materiālismā. Dieva noraidīšana, kas mūsdienās daudziem ir kļuvusi par ieradumu, noved strupceļā. Tad kas gan būtu darāms? Ir jāpārskata savi priekšstati par Dievu un attiecīgi jārīkojas. Kas attiecas uz mums, tad mēs Viņu redzam kā Saprātu, Apziņu, Enerģiju, Spēku (ne tik būtisks ir termins), kurš atrodas visa Radītā pamatā. Kā tāds Viņš izpaužas Pasaules uzbūvē, kā arī pašā Cilvēkā saskaņā ar nemainīgiem un pilnīgiem likumiem. Un tieši šo likumu izpratnē un ievērošanā meklējama laime, uz kuru mēs tiecamies. Ir pienācis laiks pāriet no «reliģiozitātes» pie «garīguma», pāriet no «ticības Dievam» pie «dievišķo likumu izprašanas», tas ir, dabas likumu, vispārējo likumu un garīgo likumu izprašanas.

Nepieciešams pareizi izprast: nav runa par valsts pārvēršanu teokrātijā vai tās institūciju piemērošanu reliģiozam dzīvesveidam sabiedrībā. Šajā jautājumā sabiedrības raksturu pārstāv nepieciešamība, kura garantē politikas un reliģijas savstarpēju neatkarību. Mēs vienkārši uzskatām, ka Cilvēka likumīgā vēlēšanās uzlabot savu dzīvi materiālā aspektā ir nepietiekama lai viņš būtu laimīgs. Mēs dzīvojam uz šīs Zemes tādēļ, lai atbildētu uz garīgajām vajadzībām, kuras agri vai vēlu jebkuru cilvēku noved pie dzīves jēgas meklēšanas. No misticisma redzes viedokļa, mūsu šeit atrašanās pamatmērķis ir savas dievišķās dabas atskārsme un pastāvīga tās paušana mūsu spriedumos un uzvedībā. Citiem vārdiem, kā mācīja savulaik Sokrāts, mēs uz Zemes esam tādēļ, lai taptu pilnīgi un atmodinātu tikumus, kuri atdzīvina mūsu dvēseli. Tajā slēpjas mūsu esības jēga, mūsu kopējais uzdevums.

Protams, mēs nevaram pierādīt Dieva eksistenci. Tomēr Cilvēki ir daļa no pasaules, kuru tie spēj apcerēt un studēt. Un šī pasaule pilnīgi noteikti ir kāda cēloņa rezultāts, jo visam pastāvošajam ir arī savs sākums. Tā kā to vada likumi, kuri liek sajūsmināties pat zinātniekiem, no tā izriet, ka šis sākotnējais cēlonis ir pārsteidzošs un absolūti saprātīgs. Tad kāpēc nenosaukt viņu par «Dievu» un nemēģināt saskatīt tajā Saprātu, kurš ir universāls un bezpersonisks, esošs visa Radītā pamatā? Bez tam, ja palūkotos uz to, cik daudz brīnišķa un lietderīga ir radījis pats Cilvēks zinātnes, mākslas, literatūras, arhitektūras, tehnikas un citās jomās, ja padomātu par pašām cēlākajām jūtām, kādas viņš ir spējīgs just un paust (mīlestība, draudzība, līdzjūtība, sajūsma un tā tālāk), tad kā gan šaubīties par to, ka viņam piemīt kas dievišķīgs, tas ir, dvēsele?

Kā norādījām šīs vēstules ievadā, mēs cienām katra pārliecību un saprotam, ka daži no jums neizjūt interesi par garīgo sfēru tajā nozīmē, kāda šeit minēta, tāpat kā par reliģiozitāti. Tajā pašā laikā humānisma nepieciešamība šajā pasaulē lielākajam vairumam no jums droši vien būs pašsaprotama. Ir tikai viens veids, kā to sasniegt: nepieciešams, lai katrs cilvēks censtos kļūt par humānistu savos nodomos, vārdos un darbos, kas nozīmē visu labāko, kas ir mūsos, koncentrēt vispārējās labklājības sasniegšanai. Galu galā šeit mēs sastopamies ar nepieciešamību atmodināt un paust tos tikumus, kuri ir Cilvēka cieņas vērti, tikumus, kurus mēs uzskatām par pašu dievišķāko Cilvēkā.

Mēs atrodamies uz Zemes ne tādēļ, lai ciestu, pat, ja tas ir kāda hipotētiska pirmatnējā grēka dēļ, bet tādēļ, lai iepazītu laimi un pakāpeniski paceltos arvien augstākā apziņas stāvoklī. Un, ja pasaule jūtas slikti, Dievs šeit nav vainojams, tāpat kā Velns, kurš principā nemaz neeksistē. Vainojami paši cilvēki, no kuriem liela daļa rīkojas sava ego negatīvāko pamudinājumu vadīti, atbalstot egoismu, skaudību, neiecietību, vardarbību un tamlīdzīgi. Lai darītu pasauli labāku, viņiem ir jāiemācās pārvarēt pašiem sevi, jāiemācās izrādīt augstsirdību, nesavtīgumu, iecietību, nevardarbību utt. Kādā veidā? Pieliekot visas pūles, lai pārvērstu katru no saviem trūkumiem pretstatā — līdz brīdim, kamēr viņi nekļūs par «pabeigtiem» cilvēkiem. Tieši šai garīgajai alķīmijai vienmēr sevi ir veltījuši arī rozenkreiceri.

Neatkarīgi no jūsu reliģiskās, politiskās pārliecības un filozofiskajām idejām, ir fakts, kuram jūs nevarat nepiekrist: Cilvēks šeit ir tikai uz laiku. Kāds autors sacīja: «Pati brīnišķīgākā kapliča — tās ir dzīvo sirdis». Kādas atmiņas jūs gribētu atstāt par sevi cilvēkiem, kuri dzīvo jums blakus vai jūs pazīst? Kādu mantojumu jūs vēlētos nodot mūsu laika bērniem un nākamajām paaudzēm? Kādu priekšstatu par sevi jūs gribētu aiznest sev līdzi pēdējā brīdī, pametot šo pasauli? Vai saprotat, ka atbildes uz šiem jautājumiem un jūsu sirdsapziņas vai dvēseles saturs, nosaka jēgu, kādu piešķirat dzīvei. Tieši tas arī parāda jūsu būtības dziļumu, to, kā jūs redzat sevi un citus.

No mūsu redzes viedokļa, mūsu dzīve nenoslēdzas ar to, ko pieņemts saukt par «nāvi». Mēs uzskatām, ka nāve ir pāreja tīri garīgā pasaulē. Vēl jo vairāk, daudzi no mums ir pārliecināti, ka katrs cilvēks iemiesojas uz Zemes vairākkārtīgi, lai turpinātu savu attīstību un novestu līdz beigām savus centienus sasniegt pilnību. No šejienes jēga, kādu piešķiram savai dzīvei, jēga, kādu piedēvējam nāvei un nākamai dzīvei. Jebkurā gadījumā jūs piekritīsiet, ka tieši šeit un tagad top nākotnes pasaule. Ja jūs vēlaties, lai tā atbilstu jūsu dārgākajām cerībām un kļūtu visiem Cilvēkiem par miera, harmonijas un brālības vietu, apvienosim savas pūles Jaunas Cilvēces veidošanā, kļūsim par Jaunās Civilizācijas priekštečiem.

Lūk, ko vēlējāmies jums piedāvāt pārdomām. Mēs saprotam, ka izklāstītās domas pašas par sevi nav orģinālas, tomēr domājam, ka tās var nostiprināt kāda pārliecību, bet citu pamudināt pārdomāt augstāk minēto. Tāpat uzsveram, ka šīs idejas nepavisam nav jaunas. XVII gadsimta rozenkreiceri, ar kuriem mēs esam saistīti, runāja tieši to pašu. Tam par apstiprinājumu noslēgumā atgādinām Jana Amosa Komenska, kuru uzskata par JUNESKO garīgo tēvu, sacīto:

«Mēs gribam, lai cilvēki — kopā vai atsevišķi, jauni vai veci, bagāti vai nabadzīgi, augstdzimuši vai vienkārši, vīrieši vai sievietes — varētu pilnā mērā mācīties un kļūtu par pabeigtiem cilvēkiem. Mēs gribam, lai viņi būtu pilnīgi izglītoti un zinātu ne tikai vienu vai otru priekšmetu, bet arī visu, kas ļauj Cilvēkam pilnībā realizēt savu būtību, izzināt Patiesību, neļauj sevi mānīt, stimulē mīlēt labo un nepakļauties ļauniem kārdinājumiem, palīdz darīt to, kas ir jādara un dod iespēju izvairīties no nevajadzīgā, palīdz runāt ar visiem prātīgi; visbeidzot, vienmēr ļauj attiekties pret lietām, cilvēkiem un Dievu saprātīgi, nevis vieglprātīgi un nekad nenovirzās no sava mērķa: laimes».

Ja uzskatāt, ka šī atklātā vēstule var ieinteresēt jūsu paziņas, brīvi variet to viņiem nodot. Ja turpretī nepiekrītat nedz tās idejām, nedz formai, aizmirstiet par to un izrādiet vienu no tikumiem, ko mēs vērtējam vairāk par visu — iecietību.

Vēlot jums laimi, sūtām visiem mūsu gaišās domas un Dziļa Miera vēlējumus.

A.M.O.R.C.

Franču valodas jurisdikcijas vārdā,

Seržs Tusēns, Lielais Maģistrs

Materiāls tapis sadarbībā ar www.amorc.lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.08.2017
Ienākt apollo.lv