Atsakoties no deklarācijas, jārīko tautas nobalsošana

Apollo
0 komentāru

Latvijas Republikas atjaunošana jeb tās kontinuitāte bija viens no atslēgas vārdiem pirms 15 gadiem pieņemtajā valsts neatkarības deklarācijā. Tieši valsts tiesiskās pēctecības principa saglabāšana nākotnē ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Latvijas–Krievijas robežlīgumam bija jāpievieno vienpusēja skaidrojošā deklarācija. Tā uzsver «Dienas» uzrunātie starptautisko tiesību eksperti, skaidrojot, ka bez šī vienpusējā skaidrojošā dokumenta Latvija nonāktu pretrunā ar 4. maija deklarācijā paustajām nostādnēm. Tāpat esot skaidrs, ka bez interpretējošās deklarācijas robežlīguma stāšanās spēkā nebūtu iespējama, nesarīkojot tautas nobalsošanu, kuras rezultāts būtu neprognozējams.

Tieši 1990. gada 4. maija deklarācija bija izšķirošs pagrieziena punkts ceļā uz Latvijas valsts neatkarību un 1918. gada 18. novembrī proklamētās republikas atjaunošanu. Šajā kontekstā jo īpaši zīmīgas šķiet diskusijas par to, vai valdībai vajadzēja pieņemt Latvijas–Krievijas robežlīgumu skaidrojošu vienpusēju deklarāciju. Kā zināms, Maskava izteikusies, ka šis dokuments nobremzēs robežlīguma parakstīšanu. Deklarācijā uzsvērts, ka robežlīguma ar Krieviju vienīgais mērķis ir de facto robežas dokumentēšana, bet tas netiek saistīts ar jautājumu par Latvijas okupācijas seku likvidēšanu.

No Latvijas amatpersonām visasāk reaģējusi prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, izteikdamās, ka šāda deklarācija nebija nepieciešama, bet viņas pārstāvji neoficiālās sarunās pauž uzskatu — ar šo dokumentu Latvijas valdība izteikusi teritoriālas pretenzijas Krievijai. Deklarāciju kā Latvijas teritoriālo pretenziju izpausmi vērtē arī Krievija. Latvijas valdība gan uzsver, ka neprasa atdot Abreni. Vienpusējā deklarācija vien iezīmē tos vēsturiskos stūrakmeņus, kurus Latvija redz kā fundamentālu pamatu attiecībām ar Krieviju nākotnē, uzsvēris premjers Aigars Kalvītis (TP).

Abreni negrasās atprasīt

Arī «Dienas» aptaujātie juristi uzsver — vienpusējās skaidrojošās deklarācijas mērķis nav pretenziju pieteikšana uz Abreni, bet gan valsts kontinuitātes saglabāšana. Ja šāda dokumenta nebūtu, Latvija nonāktu pretrunā ar 4. maija deklarāciju, kas noteica, ka joprojām ir spēkā pirms okupācijas pastāvējusī republika un tās Satversme, bet attiecības ar PSRS, kuras tiesiskā mantiniece šodien ir Krievija, jāveido uz 1920. gada miera līguma pamata. Šajā līgumā Krievija ne vien bez ierunām atzina Latvijas neatkarību, bet tajā arī Abrene minēta kā Latvijas teritorija.

Savukārt Latvijas–Krievijas robežlīguma, kura parakstīšana 10. maijā šobrīd ir apdraudēta, 1. pantā teikts, ka faktiski noteiktā robeža atdala divas suverēnas teritorijas, atstājot Abreni Krievijas pusē. Tādējādi robežlīgums, pēc ekspertu domām, nonāk pretrunā ar Satversmi.

Kā uzsver Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzēja Kristīne Krūma, ir noprotams, ka Krievijai un Latvijai ir atšķirīgi uzskati par robežlīguma mērķiem. Latvija uzsver, ka tas ir tehnisks demarkācijas līgums. Savukārt Krievija — 1920. gada līgums nav spēkā, Latvija 1940. gadā izmantoja pašnoteikšanās tiesības, pievienojoties PSRS, un šodienas Latvija ir jauna valsts, tādēļ arī nepieciešams jauns robežlīgums. Ņemot vērā to, atteikšanās no deklarācijas būtībā arī nozīmētu atsacīšanos no prasības atzīt Latvijas okupāciju, uzsver K. Krūma.

Viņa noliedz izskanējušos minējumus, ka līdz ar deklarāciju Latvija izvirza teritoriālas pretenzijas Krievijai. Juriste atgādina faktiski visu Eiropas valstu noslēgto 1995. gadā Parīzes stabilitātes paktu — tajā ES un NATO kandidātvalstīm tika uzlikts par pienākumu nokārtot robežjautājumus. Tādējādi ar vienpusējo deklarāciju Latvija uzsver, ka respektē de facto esošo robežlīniju, taču uzskata, ka tas nemaina juridisko situāciju. Pēc citu valdību konsultējušo juristu vārdiem, tas ir kompromiss — Latvija atteikusies no 1920. gada līguma pieminēšanas robežlīgumā, tā vietā pieņemot vienpusēju, Krievijai nesaistošu deklarāciju. «Tas, ko mēs prasām, ir — atzīt okupācijas faktu,» tā par iespējamām nākotnes sarunām ar Krieviju saka K. Krūma.

Deklarācijas nepievienošana nozīmētu arī nonākšanu pretrunā ar valsts kontinuitātes principā balstīto likumdošanu un līdzdalību starptautiskajās organizācijās. Tieši šis princips ir pamatā arī pilsonības, valsts valodas, robežas un citiem likumiem, atgādina eksperti.

Parakstīšana nav pēdējais punkts

Pēdējo nedēļu diskusijās radies priekšstats, ka līdz ar robežlīguma parakstīšanu šim Latvijas–Krievijas attiecību jautājumam tiks pielikts punkts. Taču, lai līgums stātos spēkā, tas jāratificē abu valstu parlamentos. Juristi arī uzskata, ka pēc parlamenta balsojuma būtu nepieciešams arī referendums.

Kā zināms, Satversme pieļauj Latvijas valsts teritorijas maiņu vien tādā gadījumā, ja tas tiek atbalstīts tautas nobalsošanā. Juristi atzīst — robežlīgums skar būtisku Latvijas valsts teritorijas daļu, jo faktiski Abrene nonāk Krievijas pārziņā. Tādēļ, lai ar valdības parakstītu robežlīgumu mainītu Satversmē ietverto Latvijas teritorijas definējumu, nepieciešams divkāršs apstiprinājums — Saeimas un tautas. Taču referendums, kurā būtu jāpauž atbalsts parlamenta apstiprinātajam līguma ratifikācijas likumam, var beigties neprognozējami. Ja referendumā nobalsotu pret likumu, tad robežlīgums nestātos spēkā.

Taču, ja robežlīgumam tiktu pievienota deklarācija, Saeimā to varētu atzīt kā Satversmei atbilstošs un tautas nobalsošana nebūtu nepieciešama. Pastāv arī iespēja, ka robežlīgums tiek parakstīts un ratificēts bez deklarācijas, uzskatot, ka tas nav pretrunā ar Satversmi. Taču šādā gadījumā tas, visticamāk, nonāktu Satversmes tiesā.

Likumdošana nosaka, ka divdesmit Saeimas deputāti, valdība, ģenerālprokurors var lūgt Satversmes tiesu noskaidrot, vai robežlīgums nav pretrunā ar valsts pamatlikumu. Šādā gadījumā Satversmes tiesa konstatētu, ka robeža ir grozīta un līgums tādējādi varēja stāties spēkā tikai pēc referenduma. Taču tā kā tas nav noticis, līgums nevar būt spēkā, — šādus iespējamos notikumu variantus pieļāvuši valdības pieaicinātie juristi. Vadoties no viņu atzinumiem, valdībā secināts, ka deklarācija ir labākais veids, kā iziet no situācijas.

***

Abrene de facto un de iure

1920. gada miera līgums, kurā Krievija uz mūžīgiem laikiem atzina kaimiņvalsts neatkarību, noteica, ka Abrene ir Latvijas teritorija

Prettiesiski un pēc Maskavas diktāta izveidotā LPSR Augstākā Padome 1944. gadā lūdz iekļaut KPFSR sastāvā Abrenes pilsētu un sešus pagastus

1990. gada 4. maijs
Neatkarības deklarācijā uzsvērts —1918. gadā proklamētā valsts de iure joprojām pastāv un pamats attiecībām ar Krieviju ir 1920. gada līgums, kas arī noteica robežu

2005. gada maijs
Latvijas–Krievijas robežlīgums, kas parafēts 1997. gadā un ko plānots noslēgt šogad 10. maijā, nostiprina faktisko situāciju, ka Abrene ir Krievijas teritorijas daļa. Līgumam paredzēts pievienot Latvijas vienpusējo deklarāciju. Tajā ir respektēta robežlīnija, kas atrunāta robežlīgumā, taču vienlaikus uzsvērts, ka juridiskā situācija, kāda tā bija 1920. gada miera līguma noslēgšanas laikā, nemainās. Krievija nav ar mieru, lai robežlīgumam pievienotu deklarāciju.

Iespējamie risinājumi

Vajag referendumu
Robežlīgumam netiek pievienota vienpusēja deklarācija. Tiek atklāti atzīts, ka tas ir pretrunā ar Satversmi, jo tiek būtiski mainīta Latvijas teritorija. Tā kā teritorijas maiņu Satversme pieļauj vien tad, ja par to nobalso arī tauta, tad ir nepieciešams referendums. Tajā nāktos balsot par Saeimas pieņemto līguma ratifikācijas likumu. Ja tauta nobalso pret likumu, tad robežlīgums nav stājies spēkā.

Draud tiesāšanās
Robežlīgumam netiek pievienota deklarācija, uzskatot, ka tas nav pretrunā ar Satversmi. Taču šajā gadījumā pastāv iespēja, ka parlamentārieši, iespējams, arī nākamo sasaukumu, valdība, Ģenerālprokuratūra etc. vēršas Satversmes tiesā, lūdzot konstatēt, vai nav mainīta valsts robeža. Tā var konstatēt, ka robeža ir grozīta un to varēja darīt tikai referendumā. Tātad līgums neatbilst Latvijas Satversmei un nav spēkā.

Deklarācija paliek
Robežlīgums tiek parakstīts kontekstā ar vienpusējo deklarāciju. Nonākot ratificēšanai Saeimā vai izskatīšanai Satversmes tiesā, robežlīgums līdz ar deklarāciju varētu tikt novērtēts kā atbilstošs Satversmes 3. pantam, kurā noteikta Latvijas teritorija, tādā gadījumā referendums nav nepieciešams.

Atsakoties no deklarācijas, jārīko tautas nobalsošana

Foto: AFI/Aigars Jansons

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv