Augi no Bībeles

Apollo
0 komentāru

Lieldienu gaidās aicinām atkal iepazīt Bībeles augus, tikai šoreiz žurnāla lapaspusēs. Varbūt esat to veiksminieku skaitā, kuriem izdevās apmeklēt vēl nebijušu izstādi – Bībelē minētie augi. To Ziemassvētku gaidīšanas laikā bija veidojuši Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza speciālisti.

Augi no Bībeles

Foto: wikimedia.org

Bībeli var lasīt dažādi, arī kā unikālu vēstures avotu, kas sniedz neapstrīdamas liecības par dabu, augiem, dzīvniekiem, cilvēku sadzīvi un ieražām. Izrādās, ka lielākais vairums no Vecajā un Jaunajā Derībā minētajiem augiem mums ir labi pazīstami arī šodien – mēs tos audzējam savos dārzos un tīrumos vai kā telpaugus.

Jāatzīmē, ka izstādē bija redzama tikai apmēram trešā daļa no Jaunajā un Vecajā Derībā aprakstītajiem augiem. Daļa šo augu ir apskatāmi tikai Botāniskā dārza augu mājās, piemēram, svētajos rakstos bieži minētā mirre, vīģeskoks, dateļpalma, granātkoks.

Eksoti, aplūkojami tikai botānisko dārzu oranžērijās

Mūžzaļā ciprese (Cupressus sempervirens)
Savvaļā ciprese lielā skaitā sastopama Hermona kalnā, kas iezīmē Apsolītās zemes ziemeļu robežu. Ciprese ir sēru un skumju simbols un seno civilizāciju mirušo valstības svētais koks. No cipreses koksnes darinātas Svētā Pētera bazilikas un Vatikāna rātsnama durvis.

Jāņmaizītes koks (Ceratonia siliqua)
Augs pieder pie tauriņziežu dzimtas un tā pākstis ir ēdamas. Leģenda vēsta, ka no tām pārticis Jānis Kristītājs.

Pirms Senajā Ēģiptē bija zināmas cukurniedres un cukurbietes, sēklas plaši tika izmantotas par cukura avotu, un hieroglifos jāņmaizītes koka nosaukums tika lietots, lai apzīmētu vārdu salds.
Juvelieri cietās sēklas lietojuši par svara etalonu zelta un dārgakmeņu svēršanai. Viens karāts atbilda 0,2 g sēklu. Senās Romas un Bizantijas tīra zelta monētas svars bija 24 karāti (jeb 4,5 g jāņmaizītes koka sēklu).

Pīnija – Itālijas priede (Pinus pinea)
Pīniju dēvē arī par akmens priedi vai lietussarga priedi. Bībeles laikos tas bija viens no izplatītākajiem kokiem Tuvo Austrumu zemēs.
Jau 6000 gadu pīnijas tiek speciāli stādītas sēklu ieguvei, kas kopš seniem laikiem ir svarīga tirgus prece visā Vidusjūras reģionā un neatņemama sastāvdaļa ikdienas maltītēm.

Lotoss (Nymphaea lotus)
Nīlas ūdenslilija jeb lotoss senajiem ēģiptiešiem bija godājams augs un tā motīvu izmantoja tempļu kolonnu dekorācijām. Ticēja, ka lotosa zieds dod spēku un varu.
Lotosa atliekas ir atrastas ēģiptiešu faraona Ramzesa II kapenēs.
Ēģiptiešu hieroglifos skaitļa 1000 simbols bija baltais lotoss. No lotosa ieguva arī smaržvielas.

Kermes ozols (Quercus coccifera)
Kermes ozols ir biežāk sastopamā ozolu suga Palestīnas akmeņainajos pakalnos. Bībelē tas dēvēts par Ābrama ozolu. Pasaulē dižākais Karmes ozols ir apskatāms kādreizējā tirdzniecības centra Mamres atrašanās vietā. Tā izmēri ir patiesi iespaidīgi – apkārtmērs 7 metri, augstums 27 metri.
Sīrijā un Palestīnā no Kermes ozola ieguva sarkano krāsu, savukārt no zīlēm gatavoja kafiju.

Mirre (Commiphora sp.)
No mirrēm ieguva dzintarkrāsas aromātiskus sveķus, kas tika lietoti smaržu, kvēpināmo zāļu, svēto svaidīšanas eļļu un iebalzamēšanas maisījuma sastāvā.
Mirres bija ebreju muitas prece un tika pirkta tiem, kuri sodīti ar nāvi pie krusta. Vīnu sajauca ar mirrēm, lai radītu nejutību. Šāds sajauktais vīns tika iedots abiem noziedzniekiem, bet, kad romiešu karavīri dzērienu piedāvāja Jēzum, viņš to nepieņēma. Arī mūsdienās tiek iegūta mirru ēteriskā eļļa, ko lieto skaistumkopšanā.
 
Garšvielas un pārtikas augi, ko labi pazīstam un pērkam veikalā

Kanēlis (Cinnamomum zeylanicum)
Tas Kungs atklāja Mozum Dieva kalpu svaidīšanas eļļas gatavošanas noslēpumu, un kanēlis minēts kā viena no sastāvdaļām. Tulkojumā no grieķu valodas kanēlis nozīmē ideāla garšviela. Bībeles laikos kanēli izmantoja arī dzeramā ūdens attīrīšanai.
Kas gan mūsdienās spētu noticēt, ka Senajā Grieķijā par 35 kg kanēļa deva 5 kg zelta. Vecajā Derībā minēts, ka kanēlis vērtējams vēl augstāk par zeltu.

Sinepes (Brassica nigra)
Sinepes dēvēja par panaceju pret 100 slimībām. Pirmā recepte, kur aprakstīta sinepju izmantošana, ir saglabājusies no Senās Romas laikiem (no mūsu ēras 1. gadsimta). Lai pagatavotu mustum ardeum – kodīgu masu, kas svilina smadzenes, sinepes sajauca ar mustu (sabiezinātu negatavu vīnogu sulu).

Lēcas (Lens culinaris)
Lēcas un pupas Bībeles zemēs sētas ziemā un ievāktas vēlu pavasarī vai agri vasarā. Lēcas bija Israēla tautas nabago ēdiens. Par maltīti lēcu viruma Ēzavs pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Saglabājušās liecības, ka 8. gadsimtā pirms Kristus lēcas audzētas arī Babilonijas gaisa dārzos.

Pistācija (Pistacia vera)
Pistāciju koki ir plaši izplatīti visā Tuvo Austrumu reģionā. To, ka pistācijas pārtikā lietotas jau ļoti sen, apstiprina arheoloģiskie izrakumi. Turcijā pistāciju atliekas atrastas kultūras slānī, kas datēts ar 7. gadu tūkstoti pirms Kristus.
Senās arābu karalistes Sebas valdniece pistācijas pasludināja par karaliskām un aizliedza tās audzēt vienkāršajai tautai.
Babilonijas valdnieks Nebukadnecars pistācijas audzējis savos gaisa dārzos.
Kāda musulmaņu leģenda vēsta, ka pēc izdzīšanas no Ēdenes dārza, pistācijas uz Zemes atnesis Ādams.

Prosa (Panicum miliaceum)
Bībeles tekstos prosa nav tieši minēta, bet ir ļoti ticams, ka zem citas labības slēpjas tieši prosa, kas Tuvajos Austrumos tikusi audzēta un, jaucot ar citu labību graudiem, plaši lietota pārtikā.
Pirmās liecības par prosu kā kultūraugu atrastas Ķīnā pirms 7 tūkstošiem gadu, bet Bībeles zemes prosa sasniegusi tikai 7. gadsimtā pirms Kristus, par ko liecina atradumi senās asīriešu pilsētas Nimrudas drupās.
Prosa ir piemērota augšanai sausos klimata apstākļos, tādēļ ir viena no galvenajām Āfrikas graudaugu kultūrām.

Augi, ko audzējam savos dārzos

Vērmele (Artemisia absinthium)
Pirmo reizi vērmele pieminēta kādā ēģiptiešu papirusā, kura vecums datējams ar 1600. gadu pirms Kristus.
Vērmele ir dominējošais Tuvo Austrumu tuksnešaino apvidu augs. Tas simbolizē ciešanas, nožēlu, sāpes un bēdas. Kopš seniem laikiem vērmeļu lapu novārījums tiek lietots, lai atbrīvotos no zarnu parazītiem.

Dilles (Anethum graveolens)
Angliski dilles mēdz saukt par sprediķu augu, jo augs bērniem palīdz pret žagošanos. Tādēļ Ziemeļamerikā garu baznīcas sprediķu laikā bērniem dod košļāt dilles.

Ķimenes (Carum carvi)
Ķimenes iespējams ir vissenākā Eiropā lietotā garšviela. Pirmie pieraksti par ķimeņu lietošanu kulinārijā, kā arī medicīnā atrasti Ēģiptē, Tēbu papirusā, kura vecums datējams ar 1552. gadu pirms Kristus.

Ķiploks (Allium sativum)
Romas hronists Plīnijs raksta, ka senie ēģiptieši ar sīpoliem un ķiplokiem devuši dieviem zvērestu. Dažkārt arī mūsdienās ķiploku uzskata par svētu augu.
Lai vairotu izturību un spēku, Gīzas piramīdas būvniecības laikā strādnieki pārtikuši tikai no ķiplokiem, maizes un ūdens.

Sīpols (Allium cepa)
Senie ēģiptieši godāja sīpolus, jo ticēja, ka sfēriskā forma un koncentriskie gredzeni simbolizē nemirstību. No visiem dārzeņiem, ko attēloja mākslā, vienīgi sīpoli bija zelta krāsā. 

Piparmētra (Mentha sp)
Ēģiptiešiem piparmētra pazīstama jau tūkstoš gadu pirms Kristus. Senie ebreji piparmētras lapiņas kaisīja uz sinagogas pakāpieniem, asīrieši mētras izmantoja Uguns Dieva rituālos, savukārt senie grieķi un romieši to lietoja kā garšvielu, smaržvielu, zobu balinātāju un, nēsājot līdzi kabatās, ticēja, ka tiek vairotas intelektuālās spējas.
 
Pupas (Vicia faba)
Pupas bija viena no nozīmīgākajām tirgus precēm Nīlas ielejā. Pupas plaši audzētas visās Tuvo Austrumu zemēs un bija tradicionāls brokastu ēdiens. Tās lietoja vārītas, no pupām gatavota biezputras un cepa maizi.
 
Gurķis (Cucumis melo)
Gurķis ticis plaši audzēts un lietots pārtikā visās Bībeles zemēs, it īpaši sausajos reģionos.
Augstā cieņā turēts slāpes remdējošais gurķa mīkstums un sula, kā arī gurķa mizas ārstnieciskās īpašības.

Melone (Citrullus vulgaris)
Melones ir sens Tuvo Austrumu augs, kas pa Vidusjūras tirdzniecības ceļiem izplatījies tālāk pa citām zemēm. No citiem ģints augiem Bībeles laikos iecienītākās bija muskusmelones un arbūzi.

Koriandrs (Coriandrum sativum)
Senajā Ēģiptē pirmās liecības par koriandru sniedz senie faraonu apbedījumi, kas datēti ar 1400. gadu pirms Kristus.
Koriandrs ir izplatīts Tuvo Austrumu augs un ir neatņemama arābu virtuves sastāvdaļa. Koriandra sēklas ir universāla garšviela, tāpēc Viduslaikos izmantota arī mīlas dzēriena gatavošanā. Koriandra sakne ir viena no karija (austrumu garšvielu maisījuma) sastāvdaļām.

Izops (Hyssopus officinalis)
Hyssop grieķu valodā nozīmē svētais augs. Bībeles laikos no izopa sietas slotiņas izmantotas šķīstīšanās rituālos un upurēšanas ceremonijās.
Kristīgajā glezniecībā izops simbolizē pazemību. Viduslaikos klosterdārzos izops audzēts, lai pasargātos no ļaunas acs.

Lavanda (Lavandula angustifolia)
Tutanhamona kapenēs atrasts trauks ar iebalzamēšanas ziedi, kuras sastāvā bijusi arī lavanda. Bībeles laikos lavanda bija svēts augs un to pievienoja svētajai eļļai.
Senie grieķi lavandas dēvēja par nardēm. Vārds cēlies no sīriešu pilsētas Naarda nosaukuma.
Senajā Romā mārciņa lavandas ziedu maksāja 100 dinārus jeb tikpat, cik 15 vietējā balbiera apmeklējumi.
Leģenda vēsta, ka lavandu no Ēdenes dārza iznesuši Ādams un Ieva, bet spēcīgo aromātu augs ieguvis, kad Marija izlikusi Jēzus bērniņa drēbes žāvēties uz lavandas krūma.

Rozmarīns (Rosmarinus officinalis)
Bībelē rozmarīns netiek minēts, tomēr augs apvīts ar vairākām interesantām leģendām.
Leģenda vēsta, ka rozmarīna ziedi sākotnēji bijuši balti un zili violeto krāsu ieguvuši no Jaunavas Marijas apmetņa, ko tā uzmetusi uz krūma, ar Jēzus bērniņu bēgot no Hēroda kareivjiem.
Pastāv uzskats, ka rozmarīna krūms 33 gadu laikā nepārsniedz 6 pēdu augstumu (1 pēda ir 30,48 cm), lai nebūtu garāks par Jēzu.
Viduslaikos rozmarīnu kvēpināja baznīcās, lai attīrītu altāri.
Rozmarīna zariņš simbolizē mīlestību, draudzību un piemiņu.

Audzējam augļu dārzos

Ābele (Malus communis)
Uzskats par ābolu kā aizliegto augli izveidojies tikai viduslaikos, iespējams, balstoties uz sengrieķu leģendu par Hēraklu, kura viens no varoņdarbiem ir hesperīdu apsargāto zelta ābolu nozagšana no dārza centrā augošā Dzīvības koka.
Mūsdienās ābols kristietībā ir simbols zināšanām, nemirstībai, kārdinājumam un grēkā krišanai. Glezniecībā Jēzus bērniņam rokā esošs ābols simbolizē cilvēces glābšanu un atpestīšanu.

Vīnkoks (Vitis vinifera)
Pirmās rakstiskās liecības par vīnogām rodamas šumeru pierakstītajā Poēma par Gilgamešu, kas ir senākais zināmais literārais sacerējums pasaulē (datēts ar 2000. gadu pirms Kristus).
Vīnkoks ir biežāk minētais augs Bībelē un ir viens no nozīmīgākajiem Palestīnas kultūraugiem. Vīnkokam Bībelē piedēvēts dziļš simbolisms, ar to asociēta gan Baznīca, gan Jēzus Kristus.

Audzējam košumdārzā

Parastā mandele (Amygdalus communis)
Kristietībā mandele ir Jaunavas Marijas šķīstības, nevainības un Jēzus dzimšanas simbols.
Tradicionālajā kristiešu glezniecībā mazā Jēzus galvu un Jaunavu Mariju ietver mandeļu formas nimbs, simbolizējot svētu mirkli, kas pārsniedz laiku un telpu.
Mandele nozīmēja dievišķo labvēlību. Bībelē ir stāsts par Ārona zizli, kas vienlaikus zaļoja, ziedēja un nesa mandeles, kas dabā nav iespējams un norāda uz Dieva brīnumainajiem darbiem.
Mūsu dārzos sastopamas gan tikai parastās mandeles radinieces ¬– trīsdaivu un zemās mandeles.

Šaurlapu eleagns (Eleagnus angustifolia)
Iespējams, ka par meža eļļas koku Bībelē tiek dēvēts eleagns, kas ir Palestīnā plaši izplatīts eļļas augs, no kura ieguva mazvērtīgāku eļļu nekā no olīvkoka.

Valrieksts (Juglans regia)
Zālamana valdīšanas laikā valrieksts audzēts arī dārzos, bet agrīnajos kristietības laikos koks savvaļā audzis Galilejas jūras krastos. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots raksta, ka Babilonijas priesteri aizlieguši ēst valriekstus parastajiem ļaudīm, jo to kodols atgādina cilvēka smadzenes. Valdījis uzskats, ka valrieksti uzlabo domāšanu un tā nav bijusi vēlama vienkāršajiem cilvēkiem.

Audzējam tīrumā

Kvieši (Triticum aestivum)
Kvieši Bībeles zemēs bija vērtīgākais kultūraugs. Vecajā Derībā Palestīnu pat dēvē par kviešu zemi.
No kviešu miltiem tiek gatavota svētā hostija jeb dievmaizīte – Jēzus miesas simbols. Pirmais gabals no svētās maizes vienmēr tiek upurēts Dievam.

Lini (Linum usitatissimum)
Smalks linu pavediens bija piecas reizes dārgāks par pašu vērtīgāko toreiz zināmo dārgmetālu – zeltu, un dārgas plāna linu auduma drānas nēsāja arī imperatori un filozofi. Tiek uzskatīts, ka argonautu meklētā zelta aunāda patiesībā bijis lina audums.
Lina audums palēnina pūšanas procesus, tādēļ to izmantoja mūmiju ietīšanai.

Mieži (Hordeum vulgare)
Bībeles laikos mieži bija zirgu un nabago ļaužu ēdiens. Pārsvarā gatavoja miežu raušus un darināja alu. Kā Bībelē teikts, mieži bija viena no septiņām labībām, kas nodrošināja Apsolītās zemes  Kanaānas auglību.
Mieži skaitījās viens no godājamākajiem izraēļu tautas dāvinājuma upuriem.

Savvaļā aug

Nātres (Urtica sp.)
Nātres ir izplatītas gan Eiropā, gan Tuvajos  Austrumos. Tās kā nezāles aug ar slāpekli bagātās augsnēs – vietās, kur tiek turēti lopi un ir cilvēku apdzīvotas vietas. 
Senāk no nātru un lina pavedieniem darināts apģērbs, vairāk gan Eiropas un Āzijas tautās. Jau no senām dienām nātru lapas augstā vitamīnu satura dēļ tiek pievienotas tējām, zupām un salātiem, bet rūgtuma dēļ – nātru alum un vīnam.

Kalme (Acorus calamus)
Ir saglabājušās liecības, ka no kalmēm darināts vīraks kvēpināts gan senajā šumeru valstī, gan Indijā. Tutanhamona kapenēs no Senās Ēģiptes laikiem atrastas kalmes daļiņas. Bībeles zemēs augs ievests no Arābijas.
Ticēja, ka kalme palīdz saglabāt jaunību un uzlabot veselību, nes laimi un aizsardzību.
Bībeles laikos kaltētu, samaltu kalmes sakņu pulveri pievienoja dārgām smaržām un svaidāmajai eļļai.
Viduslaiku baznīcās aromātiskās kalmju lapas izklāja uz grīdas kā telpu atsvaidzinātāju un insekticīdu. Tiek mēļots, ka virtuves stūrī novietota kalmes sakne pasargā no bada.

Telpās audzējam

Parastā mirte (Myrtus communis)
Mirte ir sens kultūraugs no Vidusjūras apgabala. Mūžzaļo lapu dēļ augs simbolizē nemirstību, tādēļ grieķi ar miršu vainagiem kronēja dižus filozofus, uzsverot to darbu nezūdošo vērtību.
Visas auga daļas satur aromātiskās eļļas, kam piemīt ārstnieciskas īpašības. Ēdenes dārzs bijis pārpilns ar miršu aromātu.

Īstā aloje (Aloe vera)
Tuksneša lilliju aloji mēdz dēvēt par brīnumu augu. Pirmās liecības par alojes pielietošanu ārstniecībā un kosmētikā sniedz kāds ēģiptiešu papiruss, kura vecums datēts ar 3500. gadu pirms Kristus. Arī kosmētikas apoloģēte – Ēģiptes valdniece Kleopatra vairoja savu skaistumu, izmantojot aloji ādas kopšanai. Aloje ir arī iebalzamēšanas maisījuma sastāvā.

Mazāk pazīstami telpaugi

Eiropas olīva (Olea europeana)
Olīva ir sens palestīniešu kultūraugs. Jeruzālemē austrumos no Tempļa kalna, Eļļas kalna nogāzē atrodas Ģetzemes dārzs ar divtūkstoš gadu veciem olīvkokiem. Turp pēc Svētā vakarēdiena Jēzus gāja ar mācekļiem, lai lūgtu Dievu.
Bībeles laikos olīveļļa izmantota pārtikai, eļļas lampiņām, ķermeņa kopšanai un augsto priesteru iesvaidīšanas rituāliem. No Bībeles laikiem saglabājusies olīvu novākšanas tradīcija, ar nūju uzmanīgi sitot pa zariem, tādējādi nobirdinot olīvas.

Īstā dateļpalma (Phoenix dactylifera)
Dateļpalmas cēlušās Tuvajos Austrumos un ir vienīgās palmas, kas sastopamas arī Āfrikas tuksnesī. Bībelē minēts pravieša Elīsa ūdens avots, ap kuru izveidojusies viena no varenākajām tuksneša oāzēm – Jērika, kas tiek dēvēta arī par palmu pilsētu.
Tulkojumā no ebreju un arābu valodas tamar nozīmē datele, un no tā cēlies sieviešu personvārds Tamāra.

Vīģe (Ficus carica)
Vīģe simbolizēja Izraēla tautas mieru un uzplaukumu, un tas ir biežāk stādītais augļu koks Bībelē minētajos reģionos.
Kad senie ebreji sasniedza Apsolīto zemi, pirmie augļi, kurus viņi nogaršoja, bija vīģes.
Vīģes auglis ir dabas brīnums. Neviens nav redzējis ziedošu vīģes koku, jo ziedi atrodas augļa iekšienē, kur tos apputeksnē īpašas sugas lapsenītes. Izveidojas kopauglis, ko botānikā sauc par sikoniju.

Granāts (Punica granatum)
Ebreju tradīcijā granātābols ir taisnīguma simbols. Katrā ābolā esošās 613 sēklas atbilst Torā minētajiem 613 baušļiem. Daudzi tic, ka granātābols ir bijis Ēdenes dārza aizliegtais auglis. Cildinot granāta ziedu skaistumu un augļa simetriju, auga motīvs bieži izmantots kristiešu reliģiskajos simbolos.
Ķēniņa Zālamana templi Jeruzālemē rotājuši divi 8 m augsti vara pīlāri, kas greznoti 200 vara granātāboliem. Leonardo da Vinči gleznās attēlotais pārsprāgušais granātābols Jaunavas Marijas rokās simbolizē Jēzus ciešanu un augšāmcelšanās pilnību.

Ēģiptes papiruss (Cyperus papyrus)
Senajā Ēģiptē Bizantijas impērijas laikos pirms 3000 gadu no papirusa gatavoja papīru, matračus un darināja laivas.
Ēģiptē uz papirusa papīra uzrakstīta Mirušo grāmata – ēģiptiešu priekšstats par pēcnāves dzīvi, himnas un buramvārdi. Uz papirusa rakstījis arī apustulis Jānis.

Dižais laurs (Laurus nobilis)
Kristietībā laurs simbolizē Jēzus Kristus augšāmcelšanos un cilvēces triumfu. Bībelē laurs tiek minēts slavas, pārticības un uzplakuma kontekstā.
No laura koka lapām izgatavota diadēma tika pasniegta uzvarētājiem Delfos rīkotajās sengrieķu sporta spēlēs par godu Dievam Apolonam, viens no simboliem arī bija lauru lapu vainags.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.08.2017
Ienākt apollo.lv