«Augstuma robeža» upuru mentalitātei

Apollo
0 komentāru

10. jūnijā rīdziniekiem — kinomīļiem — priecīgs notikums: uz ekrāniem iznāk jauna latviešu spēlfilma — režisores Unas Celmas darbs «Augstuma robeža». Tā būs komēdija/drāma — stāsts par 80. gadu klasesbiedru salidojumu, kad visiem nu jau gadi 40…

Lomās redzēsim Zani Daudziņu, Hariju Spanovski, Jāni Paukštello, Rēziju Kalniņu u. c. aktierus. Ar Unu Celmu RB tikās brīdī, kad viņa nebija īsti pārliecināta, vai filmu maz būs iespējams Rīgā demonstrēt. Problēmas ar kopijas izgatavošanu… Tomēr RB sarunu virzīja noskaņā: filma 10. jūnijā uz ekrāniem būs!

— Lūdzu, piesakiet mūsu lasītājiem savu jauno spēlfilmu «Augstuma robeža»!

— Filma ir latviešu antiseriāls. Kāpēc? Tāpēc, ka tā stāsta par latviešu mentalitāti. Latviešiem ļoti raksturīgi būt apvainotiem, aizvainotiem. Jau gadu simtiem mēs labprātīgi izvēlamies upura lomu. Mēs negribam risināt savas problēmas, jo vieglāk ir būt upurim. Par to arī ir filma.

— Vai latvieši, darbu skatoties un redzot tajā sevi no malas, nekļūs nikni?

— Nē. Kāpēc? Kāds būtu iemesls kļūt nikniem? Filma ir komēdija, līdz ar to visas iespējas pasmieties pašiem par sevi.

— Latviskās mentalitātes atrādīšana «Augstuma robežā» ir ielikta stāstā par bijušajiem klasesbiedriem. Jums ir dokumentālā filma «1960. gada meitenes», kurā arī apspēlētas skolas laika attiecības. Nejaušība vai likumsakarība?

— Dokumentālā filma tika uzņemta pirms vairāk nekā 10 gadiem, tāpēc tematiskā līdzība ar «Augstuma robežu» ir tikai sagadīšanās. Gadiem ilgi manī ir krājušies dažādi interesanti notikumi, līdz katrs atrod savu izmantojumu. Tikai tad, kad materiāls manī ir nobriedis, tas nāk ārā.

Otrkārt, bijušo klasesbiedru atkaltikšanos ir viegli uzņemt filmā ar nelielu budžetu; par to naudiņu, kas bija, iziet ārpus vienas telpas nevarējām atļauties, jo tad uzņemšanas process ļoti sadārdzinātos. Tā nu «Augstuma robežā» visa darbība notiek vienā mājā, paverot iespēju filmu uzņemt ar maziem budžeta līdzekļiem.

— Kā pati, skatoties gatavo filmu, to vērtējat?

— Man ir komēdija, kura ar katru reizi, ko skatos, kļūst arvien smieklīgāka un smieklīgāka.

— Vairāk smiekli nāk tāpēc, ka darbs ir padarīts, it kā no sevis «norakstīts», plus vēl apziņa, ka labot, mainīt tajā neko vairs nevar, tāpēc, ka filmu skatāties kā parasts skatītājs, tajā atklājot arvien jaunus un jaunus slāņus?

— Sākumā man likās, ka filma iznākusi vairāk kā drāma, jo starp cilvēkiem izveidojušās traģiskas attiecības. Tikai pamazām man šī drāma kļuva vēl un vēl, un vēl smieklīgāka. Bet es neteikšu, ka smieklīgumu tagad jau pamanu tikai tāpēc, ka vairs neko filmā nevaru mainīt.

Kopumā «Augstuma robeža» man nāca viegli, jo nevajadzēja sasprindzināties uz noteiktu rezultātu. Proti, filmu bijām nolēmuši veidot kā eksperimentālu darbu, un pastāvēja liela varbūtība, ka nekas nesanāks.

— Kā to saprast — nekas nesanāks?

— Metode, ar kādu filma tika uzņemta — tā Latvijā vēl neviens nav filmējis, strādājis ar aktieriem —, mums nedeva pārliecību, ka rezultātā izdosies skatāms darbs. Ne vismazākās garantijas! Filmējām pēc principa: nebūs — metam visu ārā, un miers. 

— Lūdzu, paskaidrojiet, ko nozīmē šie «eksperimentāls» un «tā Latvijā neviens nav filmējis», varbūt tad bilde kļūs skaidrāka.

— Mums nebija scenārija…

— Vēl labāk!

— Dace Rukšāne kā dramaturģe katram aktierim izsniedza viņa atveidojamā tēla biogrāfiju: kādēļ viņš ieradies uz skolas salidojumu, ko viņš grib, un aptuvenās darbības līnijas. Aktieri nedrīkstēja iepazīties viens ar otra informāciju, lai spētu radīt konfliktu. Parasti spēlfilmām ir izstrādāts scenārijs ar veicamajām darbībām, runājamajiem tekstiem, mums tāda nebija.

— Cik laipnus vārdus aktieri jums veltīja par piedāvājumu strādāt «uz aklo»?

— Neviens neizrādīja neapmierinātību, drīzāk — ieinteresētību: kas no tā visa iznāks. Aktieri nevis, kā ierasts latviešu filmās, spēlēja rezultātu, bet paši veidoja filmu, un šāds darba stils viņiem neļāva atslābināties.

Filmā strādā vairāki aktieri, kurus arī iepriekš esmu filmējusi, tāpēc zināju viņu štampus, sākot slinkot, halturēt, nesaprotot uzdevumu vai nespējot to realizēt.

Strādājot šajā eksperimentālajā manierē, ar lielu interesi pamanīju, ka neviens no aktieriem ne reizi savus štampus nelietoja. Nevienu pašu reizīti! Būtu mums gatavs scenārijs, pilnīgi noteikti kāds no viņiem izmantotu savu tradicionālo žestu, kustību…

— Skatītāji no ekrāna sajutīs šo eksperimentālo garšu vai arī, filmēšanas fabulu nezinot, redzēs «tradicionāli» uzņemtu spēlfilmu?

— Skatītājs nejutīs neko. To, ka viss ir pilnīgi citādi, var redzēt uzreiz. 

— «Augstuma robeža» tiks demonstrēta Holivudas produkcijas dragātājkinoteātrī «Coca-Cola Plaza», nevis tradicionālo latviešu filmu pirmizrāžu vietā — «Rīgā». Vai tas ir iemesls lepoties?

— Ar lepošanos te nav nekāda sakara, visu nosaka finanses. «Rīgā» par filmas demonstrēšanu tiek prasītas drausmīgas naudas. «Coca-Cola Plaza» es negrasos skatītāju apmeklētības skaitliskumā konkurēt ar citās zālēs demonstrētajām amerikāņu filmām. Ar «Zvaigžņu kariem» konkurēšu, vai?!

— Un kāpēc gan ne? Arguments par labu «Augstuma robežai»: jauna latviešu spēlfilma! Pēdējos gados tās nemaz tik bieži mums nedzimst un kinoteātros skatītājus neaicina, ko nevar teikt par «Kariem» un citiem holivudismiem.

— Publika ir diezgan dažāda… Labākajā gadījumā starp daudzajās zālēs rādītajām filmām es varētu konkurēt ar kādu kamerdarbu. Tie skatītāji, kuri iet uz «Zvaigžņu kariem», neies uz «Augstuma robežu». Tas nu ir pilnīgi skaidrs.

— Jūs esat slavena ar savu dzīvi divās valstīs: Zviedrijā un Latvijā. Dzīve uz koferiem darbam netraucē?

— Ja tā ļoti gribas visu pa plauktiņiem salikt… Latvijā es nodarbojos ar savu hobiju — uzņemu filmas, bet Zviedrijā es strādāju, pelnu naudu.

— Ar kādu darbu pelnāt?

— Kā kuro reizi sanāk, pārsvarā strādāju restorānos. Kā visi brīvmākslinieki.

— Traukus mazgājat?!

- Nē, to gan ne. (Smejas.) Ja kāds restorāna darbinieks iet atvaļinājumā, viņu aizstāju. Man ļoti patīk vadīt restorānu, citreiz darbojos servisa jomā. Atnākot uz restorānu, visu pārkārtoju, saorganizēju piegādi. Zinu, ka strādāju labāk nekā vietējie, jo man patīk šis darbs, patīk organizēt, kas vienmēr bijusi mana stiprā pusē. Labprāt darbus ņemu, un man arī labi darbi tiek piedāvāti.

— Zviedrijas restorānos nebrīnās: kā tad kino režisors tā?

— Tur ļoti daudzi aktieri strādā….

— Jūs mēdz dēvēt par Latvijas starptautiskāko režisori tieši aspektā, ka gandrīz visi Celmas pēdējās desmitgades kinodarbi ir kopražojumi ar Zviedriju. Naudiņu tajā krastā vieglāk sameklēt?

— Ļoti grūti, jo neviens jau negrib producēt svešās filmas.

— Lai nu kurš to teiktu…

— Bet tas ir smaga darba rezultāts. Parasti iesniedzu filmas projektu un tad zviedri lemj: patīk — nepatīk. Diemžēl latviešu un skandināvu mentalitātes ir pilnīgi atšķirīgas. Domāšanas veids zviedriem ir savādāks: tiešs, konkrēts, nepieņemot pārnestās nozīmes, tēlus, zemtekstus.

— Jūsu pirmā kopražojuma spēlfilmā ar zviedriem «Seko man», līdzīgi kā nu ir «Augstuma robežā», arī izmantojat tautas mentalitāti kā apspēlējamo objektu. «Seko man» parādītie zviedri viņiem pašiem nu ļoti nepatika. Tāpēc arī sākumā jautāju, vai šoreiz latvieši nebūs nikni.

— Esmu pārliecinājusies: zviedriem ļoti nepatīk viss, ko par viņiem saka, domā. Cenzūras Zviedrijā ir daudz, daudz… Patiesībā tur ir cenzūra!

— Kā tā izpaužas?

— Ir tēmas, par kurām tur vispār nerunā un kuras nekad nekur nedabūsi cauri.

— Piemēram?

— Piemēram, viņi aktīvi rāda taivāniešu bērnus, kuru mātes gāja bojā cunami izraisītajā katastrofā. Bērni tiek iztaujāti: «Kā tu jūties? Kā domā tālāk dzīvot bez mātes?» Šādi iztaujāt kādu zviedru bērnu būtu neiedomājami! Neviens neļautu viņu bērnam jautāt: «Kā tu jūties bez mātes?» Zviedriem pastāv dažādas atļautības pakāpes — pret sevi un pret citiem, līdz ar to daudz skaidrākas kļūst viņu vērtības.

— To zinot un pēc apvainošanās uz «Seko man», vai zviedru kinoprojektu finansētāji jums nenorāda uz durvīm: vācies? Viens patriotiski noskaņots zviedrs varētu domāt: šitā latviete mūs reiz jau ne pārāk pozitīvā griezienā parādīja arī par mūsu naudu uzņemtā kino, bet tagad atkal un atkal pretendē uz mūsu kronām…

— Varbūt viņi arī tā domā — to es nezinu. Acīs man nekas nav teikts, un, kā redzams, nelielu daļiņu naudas tomēr iedeva.

— Jums ir savdabīga biogrāfija: pirmā izglītība un arī darba pieredze gūta kā juristei. Kāpēc notika lūzums no juristes par kinorežisori?

— Mana pirmā darbavieta bija autobāzē par juristi. Drausmīga garlaicība, darbā jānosēž astoņas stundas. Tā nu sēžot tās šausmīgi garās un tukšās stundas kabinetā, aiz neko darīt sāku rakstīt stāstus, kurus nosūtīju uz Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūtu…

Kino man vienmēr patika, bērnībā bastoju stundas, laiku pavadot kinoteātrī. Tā nu vienu rītu, kārtējo reizi gandrīz ar vemšanas sajūtu braucot autobusā uz darbu, sapratu, kas man tālāk jādara…

— Kāpēc uzreiz pēc vidusskolas nestūrējāt kinoizglītības virzienā?

— Man nebiju tāds sagatavotības līmenis, lai startētu Maskavā.

— Toties ar gadiem nāca pašapziņa: ja es gribu, tad es varu?

— Manuprāt, režisoriem, ja vien nepiederi ģēnijiem, nav jābūt gados jauniem. Šajā profesijā strādājot, ir nepieciešama dzīves pieredze.

— Palūkojoties pār plecu atpakaļ uz savu kinokarjeru: vai uz šo brīdi sasniegts, izdarīts tas, ko gribējāt, par ko sapņojāt? Piederat tomēr paaudzei, kurai nācās piedzīvot savas cunftes un visas kinosistēmas sabrukumu, lai tad kā Fēnikss no pelniem atkal augšāmceltos. Ne visi spējuši piecelties…

— Ja par to nedomā, uz to nekoncentrējas — dzīvot var. Pretējā gadījumā viss notikušais ar Latvijas kinosistēmu mani ved tikai uz destrukciju. Esmu nolēmusi taupīt savu enerģiju, nenodarbojoties ar sevis vērtēšanu, pētīšanu, analizēšanu. Šo tēmu neskaru.

— Latvijas tagadējā kinovide jūs pieņem kā savējo, kā latviešu režisori vai tomēr mentāli mantotā nenovīdība atgrūž, tā teikt: Celma jau pa Zviedriju ņemas…

— Nevajag domāt par citiem, bet gan par to, ko tu dari. Tā ir enerģijas izšķiešana — prātot: ko citi par mani domā? Man ir vienaldzīgas citu domas, un uz latviešu kinotusiņiem es neeju.

— Kādi plāni nākotnei?

— Patlaban top dokumentālā filma par 12. klases beidzējiem.

— Atkal par skolu, bet jūs liedzaties, ka šī tematika jums nav tuva!

— Filma nav par skolu, bet par jauniešiem, kuri iziet pieaugušo dzīvē. Vēl man viss kaut kas ir padomā, bet — tad jau redzēs.

— Ticība ir, ka iedomāto spēsiet realizēt?

— Es parasti katrā iecerē ieguldu darbu ar pozitīvām emocijām, nevis tukšas cerības.

Una Celma

Una Celma

Foto: AFI/Normunds Mežiņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv