Baiba Sipeniece no riktīgas krievu pirts

Apollo
0 komentāru

Nacionālā Radio un televīzijas padome par aizvadītā gada labāko izklaides raidījumu atzinusi muzikālo šovu «Dziesmu duelis», kurš TV 3 ēterā ir piektdienas vakaros — tā vadītāja Baiba Sipeniece, šķiet, komentārus neprasa. Televīzijas dīva arī ārpus kadra nespēj un negrib atbrīvoties no atraktīvi atraisītā paštēla. Viņa vienkārši ir forša!

– Latvijas televīzijas ir pārblīvētas ar izklaidējoša rakstura raidījumiem un šoviem, bet «Dziesmu duelis» uzreiz, savā debijas gadā (2004), kļuva par labāko savā žanrā — vai tev tas nācās ļoti grūti?

– «Dziesmu duelim» piešķirtā balva jau nepienākas man vienai!

Šis ir viens no dārgākajiem projektiem, kāds vispār radošajai apvienībai «Mēmais šovs» jebkad ir bijis — nauda nekur nav taupīta! Ne dekorācijās, ne raidījuma dalībniekos, piemēram, mums ir vislabākie muzikanti, kādus vien šādam pasākumam var iedomāties. Ja dara pretēji tam, kā pierasts Latvijas mērogiem, un netaisa pa lēto, tad, lūk — ir arī rezultāti!

Patiesībā līdz ar šo šovu man sākusies pilnīgi citāda dzīve, un pārmaiņas, kā zināms, man vienmēr ir patikušas.

Atzīšos, esmu piemērota šā raidījuma vadītāja — tas atbilst manai būtībai. Varbūt arī tāpēc «Dziesmu duelis» kļuvis tik populārs tautas masās.

– Vai tavai būtībai atbilst ķēmošanās?

– Labi, sauc to, kā gribi. Ja kādam tā šķiet ķēmošanās, lai ir! Es to vairāk uztveru kā ālēšanos labā nozīmē, kad cilvēki bišķiņ piespēlē un ieiet bērnišķīgā azartā. Dažu brīdi nopietni cilvēki tā pārvēršas — viņi var kļūt pat dusmīgi, ja šai spēlē kaut kas neveicas…

– Vai darba dēļ tu esi raudājusi?

– Protams! Gandrīz tikai darba dēļ es esmu raudājusi.

– Kad pēdējoreiz tā no sirds izbimbājies?

– Nu, ir bijuši tādi mirkļi. It īpaši tad, ja ir baigais nogurums un nervi uz pēdējo, sāk likties, ka tev dara pāri. Un atliek tikai kādam kaut ko ne tā pateikt, lai es viegli aizietu pa gaisu. Varbūt ne gluži raudāšu, bet vienkārši kārtīgi uzpsihošu!

– Man «Dziesmu duelī» vislabāk patīk tavas vājprātīgās kleitas…

– Domāju, nevienam vairs nav noslēpums — autore ir Elita Patmalniece. Godīgi sakot, mani nedaudz pārsteidza tā ažiotāža, ko izsauca viņas tērpi.

– Tu ērti tajos jūtos?

– Jā!

– Pa ielu varētu pastaigāties?

– Nē, nu tie tērpi taču nav domāti staigāšanai pa ielu! Man ir citas Patmalnieces šūtas drēbes, ar kurām var iziet arī uz ielas. Bet paskaties, kas notiek televizorā — tur ir pilns ar raidījuma vadītājām, kuras šausmīgi cenšas izpatikt un būt skaistas. No vienas puses, tas ir pareizi, jo tev visu laiku uz viņām jāskatās, bet no otras — viņas ver vaļā muti, bet no turienes nekas nenāk. Tukšums! Ir tikai roku žestikulācija, sataisīti mati, uzlikts meikaps, drēbes no pāris labajiem Rīgas veikaliem un viena vienīga koķetēšana pašai ar sevi. Es tam esmu izgājusi cauri! Arī man bija tāds periods televīzijā, kad šķita: štrunts par to, ko runā, galvenais ir labi izskatīties.

Tiklīdz sāka realizēties muzikālā šova projekts, sapratām — te nekādas «Stockmann» vakarkleitas neies cauri. Smuku Baibu mums nevajag! Neko labāku par Patmalnieci šeit nevarēja iedomāties, viņai piemīt īpašs skatījums uz lietām — pasteļtoņus, piemēram, viņa vispār neredz vai uzskata, ka cilvēks, kurš staigā tādos, ir absolūts idiots. Viņa sāk krāsas redzēt no koši oranža… Cik man ir bijušas atsauksmes par šo raidījumu, vienmēr ir izskanējis viedoklis par maniem kostīmiem: vai nu tie ļoti patīk, vai arī saka — nu, nevajag tik traki!

– Kā īsti top «Dziesmu duelis», vai vari «atpūtas.tv» lasītājus ievest raidījuma aizkulisēs?

– Protams, varu! Tur nav nekā noslēpumaina. Pie raidījuma strādā daudz cilvēku, es nemānos, baigais bars — aptuveni 50. Darbojas piecas sešas kameras, ir nopietna apskaņošana, orķestrītis… Aiz kadra notiek diezgan ātra padarīšana, pirms ētera — arī solfedžo nodarbības, kurās dziedātāji iesilda balsis. Vienā dienā mēs ierakstām četrus piecus raidījumus. Tādā tempā laižot vaļā vairākas dienas pēc kārtas, bezspēks ir garantēts. Iedomājies, tev četrreiz dienā maina frizūru un kleitu! Pēc tam pati skatos to raidījumu un brīnos — šitādi cilvēki tur arī bija?! Es jau vairs neatceros…

Pats labākais moments ir tad, kad Patmalniece mūs visus ģērbj. Arī raidījuma publiku, jo tā jau arī nevar — uz skatuves visi kā pāvi, bet apkārt sēž skatītāji pelēkos bumbuļdžemperos. Pareizos akcentus liekot, Patmalniece ikvienam spēj iestāstīt, ka viņas dotais apģērba gabals ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ir jau tādi, kuri mēģina spirināties pretī, bet tas nelīdz. Esot procesā, Elita uz visiem kliedz un var tā pateikt… Aizrāvusies ar ģērbšanu, viņa sāka aizrādīt arī manai frizierei — mati tiekot nepareizi taisīti! Bet friziere izrādījās ar stipriem nerviem — viņa, fēnu turot kā pistoli, pagriezās pret Elitu un pilnīgi skaidrā balsī pateica: «Elita, tu atbildi par drēbēm, bet es — par matiem, ja?! Sarunāts!» Patiesībā tajās aizkulisēs iet jautri. Bet nekāda bohēma nenotiek, jo šādu šovu veidošana ir ļoti dārgs process — viss jāuzfilmē pēc iespējas īsākā laikā.

– Daļa skatītāju «Dziesmu dueli» uztver kā dzērāju tusiņu, piemēram, Aigars Grāvers intervijā «atpūta.tv» izteicās, ka trūkstot tikai alus kausu rokās un ka Latvijai kaut kas tāds nemaz nav jāskatās. Ko tu uz to varētu atbildēt?

– Neko! Tas ir viņa viedoklis, kas man ir jāciena. Ja viņš tā uztver, lai paliek. Grāvers pārstāv vienu pozīciju, bet, piemēram, Viktors Borovkovs uzskata, ka viņam šis raidījums ir par īsu. Godīgi sakot, mēs taču nevaram visiem patikt. Ļoti labi apzinos, ka arī es kā vadītāja visiem nemaz nevaru patikt. Man nav tādu īpašību! Varbūt kādam esmu par skaļu, citam atkal mana valoda būs nepareiza. Man pat patīk, ka ir tik dažādi viedokļi. Cilvēki nav vienaldzīgi, un tas ir galvenais. Es nedomāju, ka Jāņa Dombura raidījums «Kas notiek Latvijā?» jelkad ir izsaucis tādu viedokļu apmaiņu kā «Dziesmu duelis». Cilvēki ir noguruši no televīzijas negācijām un zagļu ķeršanām. Tāpēc vajag kaut ko likt pretī.

– Vai vari likt roku uz sirds un teikt, ka neviens no taviem dueļa viesiem nekad nav «ieķēris» pa mēriņam?

– Neko es nevaru likt uz sirds! Bet nekādi katastrofāli gadījumi nav bijuši, un filmēšana nekad nav izjukusi. Ja cilvēkam 50 grami palīdz atbrīvoties, Dievs ar viņu, lai iedzer! Kas tad, mēs kaut kādi «allelujas» esam?! Nav jau tā, ka aizskatuvē būtu uzklāts galds un visu laiku notiktu dzeršana.

– Tu visu laiku pārsvarā darbojies kā komiķe, vai šis ampluā reizēm neapnīk?

– Tas, ka es dzīvi tā uztveru, nenozīmē, ka esmu komiķe. Neesmu tādu mērķi sev nospraudusi. Es uzvedos tieši tā, kā uztveru dzīvi. Un, ja man šķiet, ka ir vērts rādīties televīzijas ekrānā, tad ne jau tāpēc, lai kādam, žargonā runājot, «iegruzītu», bet tikai tāpēc, lai kādam kļūtu vieglāk un jautrāk. Lai viņš saprastu: dzīve ir tik sarežģīta, ka vienīgais veids, kā uz to skatīties, ir caur smiekliem un ironiju.

– Tātad tu pati sevi nepārtraukti tiražē?

– Tur jau tā lieta! Ja man būtu izstrādāts kaut kāds tēls, kuru es ieslēgtu, tiklīdz sāk darboties kamera, varbūt ar laiku es izsmeltos un iestātos depresija. Bet, goda vārds, es nepietēloju.

– Un dzīvē neesi ne drūma…

– …ne riebīga kā Rovans Atkinsons (misters Bīns — aut.)? Var jau būt, ka citu acīs es tieši tāda esmu, nezinu. Katram ir savs piegājiens, kā nodzīvot dzīvi — tā ir mana visdziļākā pārliecība. Bet esmu novērojusi, ka patīkamāki ir tie cilvēki, kuri to dara ar pašironiju un ļoti lielu humora devu. Viņiem ir vieglāk dzīvot. Nevajag caur sevi laist traģiku. Tas jau nenozīmē neadekvātu nelaimes uztveri, piemēram, smiešanos, ja nomiris cilvēks. Nē! Taču esmu pietiekami ilgi nodzīvojusi šai pasaulē, lai saprastu, kā pareizi ir jāuztver lietas. Kreņķēties vajag tikai tad, ja patiešām notiek kaut kas nopietns ar taviem tuviniekiem, ja tas skar veselību un dzīvību. Par pārējo patiešām — štrunts!

Nu, ja tevi kāds piemāna, pasmejies par to, ka esi tāds lētticīgs muļķis un noticēji. Kādi tad vispār cilvēkam var būt lielākie kreņķi — izkrāpta nauda vai kaut kas pazaudēts? Tas viss taču ir atgūstams.

– Tev tā ir gadījies?

– Nu protams! Ko tu domā, es neko savā dzīvē neesmu zaudējusi? Esmu! Mani tāpat kāds ir pievīlis. Kaut vai darbā, sadzīvē. Es nemaz nerunāju par citām lietām. Bet to visu vajag aizmirst un uztvert vienkārši. Protams, ir tāda rakstura cilvēki, kuri to nevar izdarīt. Bet vajag iemācīties! Ir jāmēģina visu laiku kaut kā priecāties par katru dienu. Goda vārds, ir sevī šis spēks priecāties jāatrod!

– Tevi par kadra cilvēku padarīja LNT direktors Andrejs Ēķis, vai ne?

– Jā, es viņam visu mūžu būšu pateicīga.

– Vai, aizejot no viņa saimniecības, neesi kļuvusi par nodevēju?

– Nu nē! Tas jau nenotika tā, ka es aizgāju. Televīzija jau tāda darba birža vien ir: kad ir, ko darīt, tad dara, kad nav — meklē citas iespējas. Sanāca tā, ka šajā televīzijas kanālā (LNT — aut.) es acīmredzot biju sevi izsmēlusi. Man beidzās visi projekti. Pēdējais nopietnais raidījums bija «Zvaigžņu stunda» — Andreja lolots un man iedots projekts. «Mēmā šova» uzstājīgos bildinājumus es pieņēmu tikai pēc tam, ka bija beigusies mana «Zvaigžņu stunda».

Televīzija jau sastāv no projektiem, un man ir jābūt gatavai, ka vienā jaukā dienā pateiks — viss, šis projekts ir beidzies, tagad kādu laiku nekas nebūs. Tāpēc man vienmēr jābūt kādai rezervei.

– Kā tu sadzīvo ar šo nedrošības fonu?

– Sadzīvoju, un labi! Tāpēc, ka bez televīzijas es māku darīt arī citas lietas, gala beigās es turpinu vadīt dažādus pasākumus. Pēc filmas «Es mīlu jūsu meitu» pār mums (ar Valteru Krauzi — aut.) sāka līt piedāvājumi iet par vedējiem. Sākumā mēs iedevām tikai «mazo pirkstiņu», bet vēlāk sapratām — nav nemaz tik slikti. Es pilnīgi saprotu, ka cilvēks, kurš rīko kāzas, nolēmis izdot diezgan lielas naudas summas — tās tur ir nopietnas. Bet, ja ir slikti vedēji, proti, sarīkojuma vadītāji, pasākums var izgāzties un izčākstēt pie galda. Kāzu vadīšana man ir nopietns projekts, šovs, lai cilvēki atcerētos un teiktu — lūk, tās bija foršas kāzas! Mēs ar Valteru tik daudz esam novadījuši kāzas, ka varētu teikt — šajā jomā esam kļuvuši par profesionāļiem. Tiklīdz kāzinieki mūs ierauga, viņi mainās, sāk smaidīt, protams, viņi gaida kaut ko īpašu. Nu, mēs arī cenšamies. Esam taču cilvēki ar pagātni!

– Kā tu redzi attīstības iespējas televīzijā — mums ir ļoti maza skatītāju auditorija…

– Patiesībā tā attīstība notiek sevī. Mums nemaz nevajadzētu koncentrēties tikai uz to televīziju, bet jācenšas apgūt jaunus izpausmes veidus. Piemēram, šovasar «Mēmais šovs» atkal filmēs jaunu filmu — «Iemīlējies ofisā». Darbība notiks «Saules akmenī», bet līdz pasaules hokeja čempionātam Rīgā mums paredzēta vēl viena filma uz ledus, iesaistot arī sportistus.

Runājot par attīstību, mazāk jāvaino niecīgā auditorija. Man, piemēram, šādā mazā valstī ir ļoti viegli kļūt populārai. Pie mums tomēr, salīdzinot ar lielām valstīm, ir mazāka konkurence. Taču vienlaikus man šeit ir iespējas trīs četras reizes ātrāk «norietēt», jo tikpat ātri šim nelielajam skatītāju lokam es varu arī apnikt. Pastāvēs, kas pārmainīsies, tāpēc es piekritu piedāvājumam strādāt radio «Star FM» (raidījumā «Zoopasta» — aut.), lai gan man tas prasīja radikālu dzīves modeļa maiņu — jau pusgadu katru darba dienu ceļos piecos no rīta un četras stundas esmu ēterā. Bet man ir interesanti sevi attīstīt arī radio jomā.

– Vismaz tur tev nav jākrāsojas…

– Taisnība, piecos no rīta labi izskatīties kadrā būtu daudz sarežģītāk. Šķiet, radio ir vienīgie cilvēki, kuri mani redz tādā paskatā, bet tie trīs puiši ir apsolījušies nevienam neteikt, kāda es izskatos neuzkrāsojusies…

– Vai tik traka kā ekrāna vai radio tēls tu esi arī kā sieviete — smējīga un neaprēķināma?

– Zini, kāda man ir iedota iesauka — apaļš un jautrs izstrādājums. Varbūt tas mani raksturo… Nē, nu es jau varu būt arī baigi pretīgā! Piemēram, strīdēties līdz balss aizsmakumam. Pieņemu, varbūt viss nemaz nav tik vienkārši un viegli. Bet man pašai šķiet, ka esmu forša un sazin» kāda. Nevaru būt objektīva. Katrs cilvēks par sevi jau lolo tās labākās domas. Pretējā gadījumā viņš melo.

– Vai tevi netraucē tas, ka tava privātā dzīve tiek interpretēta masu medijos?

– Katrs pats ir atbildīgs par savu privāto dzīvi. Tā ir jāaizsargā. Cilvēki bieži vien paši pie tā ir vainīgi, ja viņu dzīves tiek publiski ķidātas. Bet, ja tu novelc svītru un pasaki — tālāk es jūs nelaidīšu, ar trešo reizi to sāk respektēt. Es ļoti rēķinos ar to, ka kāds gribēs izmantot manu vārdu lētai sensācijai. Bet vajag mācēt tam stāvēt pāri. Goda vārds, ja kādam gribas par šo tēmu runāt, lūdzu! Tikai bez manis. Es nepiedalīšos avīžu tirāžu celšanā. Pret to vajag izturēties saprotoši. Tas, ka tu esi publiska persona, nenozīmē tikai aplausus un glaimus. Reizēm būs arī nepatīkami un skarbi brīži. Tā ir manas maizes garoza.

– Tu nevari, piemēram, ar džeku parādīties publiskā pasākumā, lai otrā dienā nerakstītu — Sipeniecei uzradies jauns pielūdzējs?

– Es par to domāju. Sargājot savus tuvākos, nākas izvērtēt dažu labu savu soli. Pie viena gribu palūgt piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri. Tu nevari nodzīvot dzīvi kā balta lapa, gribot negribot dažreiz sanāk izdarīt ne tā. Es apzinos — kāds varbūt manis dēļ ir raudājis. Bet es negribu, lai tā notiek. Par visu dzīvē ir jāmaksā.

Šķiet, to teica dullā Parisa Hiltone, kura visu laiku tiek žļurgāta pa avīzēm. Viņai uzmetas pumpa, top raksti, kad viņa to izspiež — rakstu top divreiz vairāk… Godīgi sakot, ja tev ir citādāka dzīve, kā uz paletes — visi tevi var aplūkot, tu pati no tā drusciņ gūsti kaut kādus labumus, respektīvi, cilvēku mīlestību. Man biežāk nekā nepazīstamam cilvēkam uzsmaida, pienāk klāt un pasaka labu vārdu. Protams, ir tādi, kuri pasaka ne to, ko gribētos, bet latvieši ir ļoti korekti, ja kaut kas nepatīk — nesaka. Tev vienkārši jāsaprot — dzīvojot neparastu dzīvi, tev jābūt gatavai uz dažādiem neparastiem (nepatīkamiem) pārsteigumiem. Lūdzu, dzīvē viss ir līdzsvarā.

– Dzīvē nevar gribēt visu — kaut ko dodot, kaut kas tiek atņemts…

– Man par to bail domāt. Iespējams, man to monētas otru pusi nav nācies izbaudīt. Var jau būt, ka vienkārši esmu iemācījusies to neuztvert. 

— Tu esi vientuļā māte…

– Cilvēku acīs droši vien tā arī ir — precējusies es neesmu. Man ir bērns (Grieta, 6 g. — aut.). Es negribu komentēt neko pa šito līniju, tāpēc ka aiz tā stāv cilvēki. Vai es atgādinu tev nelaimīgu cilvēku vai neapmierinātu sievieti? Nezinu. Tas, ka es par to nerunāju, šķiet, man ir kompliments. Ar visiem spēkiem, cik vien spēju, es sargāju savus tuvākos. Nezinu, cik ilgi man tas izdosies… Tie, kuri afišē savas attiecības, bieži vien to rūgti nožēlo. Bet nekad tas nav noticis bez viņu piekrišanas.

– Brīvajos vasaras brīžos sienu palīdzēsi mammai Jaunpilī savākt?

– Beidz! Lauku darbi taču ir atpūta. Kamēr uz vasaras periodu pāreju dzīvot Jūrmalā un notiek menedžments ar auklēm, Grieta atrodas Jaunpilī pie savas vecmāmiņas. Cik reižu es viņai zvanu un prasu: «Kur esi?» Viņa man vienmēr atbild: «Nu, kūtī taču!» Grietai acīmredzot tur daudz darāmā…

– Tevī nepārtraukti kūsā enerģija, kur tu to smelies?

– Man šitāda veida jautājumi tiek bieži uzdoti, un tie šķiet ļoti dīvaini — ja redzu «šļauganu» cilvēku, domāju — mīļais cilvēk, ej ārstēties! Kā var nebūt nepieciešamā lādiņa, lai nodzīvotu dzīvi?! Žilku vajag iekšā! Droši vien cilvēki dalās ņēmējos un devējos, un, ja man ir tik daudz enerģijas, kāpēc es nevarētu ar kādu padalīties?

Savus enerģijas avotus nekad neesmu analizējusi. Pēc smaga darba cēliena arī man nosēžas baterijas, un tad gan apkārtējiem cilvēkiem ir liels uztraukums — Baiba ir šļaugana! Atšķirība ir baigā… Man tādiem gadījumiem ir izstrādāta recepte — eju riktīgā krievu pirtī.

Baiba Sipeniece no riktīgas krievu pirts

Foto: Reklāmas foto

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv