Baisais brauciens darba meklējumos uz Itāliju

Apollo
0 komentāru

11.decebris. Izbraukšanas diena uz Itāliju. Cerību zeme. Vieta, kur iespējams varēs nopelnīt. Tomēr, kā redzēsiet turpinājumā, viss apgriežas kājām gaisā.

Baisais brauciens darba meklējumos uz Itāliju

Foto: Reuters/Scanpix

Norunātā satikšanās vieta- 20.00.pie lielveikala «Sky», uz Jūrmalas šosejas. Sasolītā autobusa vietā, piebrauc sagrabējis busiņš un ne par mata tiesu labāks «Mercedes», pēc izskata var spriest ražots pagājušā gadsimta 80. – to  gadu beigās. Ar lielu skepsi cilvēki sakāpj transportlīdzekļos, un murgs var sākties. Piebildīšu, ka es biju viens no vieglās mašīnas pasažieriem.

Iebraucot Jelgavā, tiek secināts, ka «Mercedesam» ir caurs rats, kuru cenšas samainīt. Liels aukstums, diez ko spraigi tas nepadodas. Visiem salst rokas, un arī rata atslēga nav īstā. Labi, ka netālu bija cilvēki, kuri to aizlienēja. Secinām arī to, ka «Mercedes» apsildīšana ir reāli bojāta, un arī bagāžniekam ir bojāta, sasalusi slēdzene, attiecīgi to nav iespējams aizvērt. Čemodāns un pāris somas tiek nolemti sasalumam. Arī busam ir ķibele - nojūk apsildes sistēma un kaut kas nav kārtībā ar gāzes pedāli. Beidzot izdodas ratu nomainīt un ceļojums turpinās.

Latvijas - Lietuvas robeža. Kā par brīnumu, jo ir - 20grādu sals, mūs aptur ceļu policija. Izrādās busiņam nav izieta tehniskā apskate! «Mecedesam» riepas vairāk līdzinās vasarai atbilstošas, nekā ziemas apstākļiem! Policisti ir neizpratnē par to, ka vispār kaut kur taisāmies aizbraukt ar tādā stāvoklī esošiem agregātiem! Bet viss tiek nokārtots ar senseno piecīšu sistēmu, diemžēl Latvijā dzīves līmenis iet uz leju, arī policistiem ir ģimenes, kuras prasa ēst...

Lietuva.

Sniega vētra un nenormāls aukstums. Braucot pa apledojošo šoseju, busa šofera kļūdas pēc gandrīz notiek liela avārija, bet paldies Dievam viss beidzas normāli. Arī mēs, «Mercedes» sēdošie saprotam ,ka nekur tālu netiksi ar tādām riepām, jo jūtami mašīna tiek mētāta pa ceļu, tā, ka ātrāk par 50km/h nav iespējams pabraukt. Pēc vairākiem aizrādījumiem, mūsu šoferis, darbā iekārtotājs, nolemj apstāties ceļa malā un gaidīt rītu, varbūt ceļš būs nokaisīts, un atradīsim kādu autoservisu Lietuvā, kurā varētu nomainīt ratus. Diemžēl tā bija tikai aizbildināšanās, jo tā arī aizbraucām līdz pašai Itālijai, bez kādas ratu maiņas. No rīta atradām benzīntanku, kurā itkā salabošot busa problēmas ar gāzes pedāli un apsildīšanu. Pieminēšu, ka nakti cilvēkiem bija jāpavada pie aizsalušiem logiem un mīnuss grādos. Protams, par riepām mūsu «Mercedes» busam, tika aizmirsts. Arī buss netiek salabots. Brauciens turpinās!

Polija.

Ari šajā valstī, ziema ir pilnā plaukumā! Ledus, sniegs, putenis un nežēlīgs aukstums. Braucam ar 45-60km/h. Salīdzinoši normāli tiekam pāri šai zemei, ja neskaita to, ka  nobraucam pārdesmit liekus km, jo arī ceļu neviens īsti nezina, jāvadās pēc vecas ceļu kartes.

Čehija.

Ceļi apledojuši, sniegs, putenis. Ik pa laikam brīdinām šoferi, ka ir jābūt nenormālam, lai ar tādām riepām brauktu, bet... Izskan tikai solījumi, ka viss būs labi, ka kaut kur piestāsim samainīt. Tas protams nenotiek.

Austrija.

Sniegs. Kā  jau normālā Eiropā, ceļš ir būtiski  labākā stāvoklī, un ir arī pāris grādus siltāks. Busiņam beidzot atkūst logi no iekšpuses. Braucot pa bāni, rodas atkal tehniska problēma – abām mašīnām nav logu tīrāmā šķidruma, «Mersedesam» vispār viss aizsalis tā, ka knapi darbojas logu tīrītāji. Ar pudelēm lējām uz logiem ūdeni, lai kaut mazliet būtu saredzama šoseja. Busam šoferis sajauc ceļu, un vienā brīdī, braucot pa bāni, uz vienvirziena viadukta, izdomā ka varētu braukt atpakaļgaitā, jo nogriezās nepareizi! Austrieši bija, protams, lielā neizpratnē. Šausmas!!!

Itālija.

Ilgi gaidītā zeme. Nobraucot jau pāris kilometrus, paliek jūtami siltāks. Sniegs daudz  mazāk. It kā viss kārtībā, taču iebraucot kārtējā benzīntankā, darba devējs paziņo, ka neesot vairāk naudas benzīnam!!! Visi šokā, jo katrs braucējs ir samaksājis 140 latus par ceļu. Viņš piedāvā gaidīt kaut kādu mistisku autobusu, kurš it kā varēšot mums atvest naudu no darba vietas. Tobrīd mēs nezinājām, bet saucamā darba vieta atrodas apmēram 1200 kilometru attālumā. Protams, gaidīt vairs nav ne gribēšanas, ne pacietības – cilvēki samet pārtikas naudu benzīnam. Taču, atkal ķibele! Nevar pie dzīvības palaist busiņu – akumulators izbeidzies. Pēc apmēram stundas tomēr tas tiek dabūts pie dzīvības – turpinām ceļu. Nobraucot kādus 20kilometrus, manāmi sāk atpalikt busiņš. Braucam pa autobāņi. Satiksme ļoti liela, jo svētdienas nakts, fūres dzenājas viena pēc otras uz lielajām pilsētām.Un tagad sākas pats trakākais! Busam nodeg sajūgs, apstājas uz bāņa, pēc 10 minūtēm arī akumulators izbeidzas! Nakts! Bez gaismām! Tie lasītāji, kuri ir bijuši Vācijā un braukuši pa autobāni, zinās, ka šāda situācija ir reāli dzīvībai bīstama.. Pēc ilgas vilcināšanās no darbā iekārtotāja puses, tiek izsaukts SOS evakuators. Tiekam nogādāti pie servisa, mazā pilsētiņā, nakts vidū. Nekas neatliek kā gaidīt rītu, līdz atvērs servisu.No rīta neviens necenšas labot mūsu braucamo, jo darbā iekārtotājs īsti nemāk arī neko izskaidrot. Diemžēl angļuvaloda šajā valstī ir bērnudārza līmenī... Visu dienu nodzīvojam pa servisu, kā Dieva pamesti, un tikai vakarā kāds izdomā apskatīt, kas tam busam noticis – sola 24 stundu laikā salabot. Mūs met ārā no servisa, esam uz ielas ar čemodāniem. Dodamies uz tuvējo hoteli, vismaz tur varēs pasēdēt kādu laiku, darba devējs sola sameklēt naudu, lai varam pārlaist nakti siltās telpās. Visi tiekam nogādāti viesnīcas uzgaidāmajā telpā. Nemanot darba devējs pazūd tālēs zilajās, nepasakot ne vārda! Telefons izslēgts! Paiet pāris stundas un viesnīcas administrācijai jau sāk nepatikt, ka mēs tāds bars – 12 cilvēki, tusējam pa uzgaidāmo telpu. Tuvojas pusnakts. Nekas cits neatliek, kā ņemt numuriņus un cerēt ka uzradīsies tas negodīgais cilvēks un atvedīs naudu. Nākošajā dienā nekas nemainās, atkal pienāk vakars.. Esam jau sadalījušies divās grupās –cēsnieki un daugavpilieši. Tie mūs pamet, un lepni dodas nezināmā virzienā. Pēc lieliem strīdiem ar administrāciju, mēs sametam pēdējo naudu, samaksājam par viesnīcu. Lūdzam vēl vienu nakti pārlaist viesnīcā, bet mums tiek atteikts – kamēr nesamaksās uz priekšu, nekas nesanāks. Nakts. Līst lietus...tomēr izdodas dabūt naudu – paldies mīļajiem vecākiem, kuri uzskaitīja naudu uz kartes. Otra grupa atgriežas atpakaļ un atkal kļūst par ūsu draugiem! Smieklīgi! Pirms tam ne vārda nesakot aizgāja..nožēlojami..

Nākošajā rītā notiek diskusijas: doties atpakaļ uz Latviju, vai apskatīties – cik tas velns ir melns!:) Nolemjam doties uz apsolītā darba vietu 1000 kilometru attālumā.

Pavadām nakti Romā. Šī nu ir pilsēta, kurā vērts atgriezties! Staigājot pa ielām jūties, it kā būtu nokļuvis kādā no filmām Romas impērijas laikos. Tāds arhitektūras pieminekļu pārpildījums, ka maz neliekas! Stāvot pie Kolizeja, sajūta tāda ka tūliņ pretim nāks kāds gladiators!Superskaista pilsēta.

Gribējām arī aiziet uz Vatikānu, tomēr pārāk garš ceļa gabals sanāca. Un notiek brīnums – sazvanām  tā saucamo darbā iekārtotāju – šis izbrīnīts, kur mēs esam, kāpēc vel neesam aizbraukuši līdz galam – darbs gaidot! Bez kādām emocijām, un ar melu vezumu, kas un kā noticis! Nav vērts pat iedziļināties...

Četros no rīta turpinām ceļu ar vilcienu astoņu stundu garumā.

Sibari pilsēta. Galamērķis.

Tādu mēs nebūt nebijām iedomājušies Itāliju... Viss nolaists... Apkārt jūtama nabadzība... Ja esat redzējuši kādu filmu par Kubu – tā šeit arī izskatās... Kā uzzinājām vēlāk – vieta kur likumi nav cieņā, valda mafija, prostitūcija, ļoti lēts alkohols un pārtika. Tiešām, nepārspīlēju.

Satiekot darbā iekārtotāju, viņš bez emocijām izrāda gultas vietas un saka ka rīt mūs izvadās pa darba vietām. Tālāk seko ne īpaši interesanti notikumi, tāpēc paaris teikumos: lasījām mandarīnus par kapeikām, solītās 600 /> 1600 eiro algas vietā mēneša laikā, ja nemaldos, bija apmēram 10 darba dienas ar vidēji padsmit eiro algu dienā. Dzīvojām pagrabā ar nosaukumu laborotorija. Pēc mēneša nīkšanas darbs izbeidzās, un kā nu kurš varēja, devāmies prom. Kāds uz Lielbritāniju, kāds uz Latviju. Katram no mums šis ceļojums izmaksāja apmēra tādu naudas summu, par kuru varētu atpūsties Turcijā, divas nedēļas 5zvaigžņu viesnīcā.

Teiksiet />kāpēc vēl braucām tālāk, jo jau viesnīcā bija skaidrs, ka nekas labs nebūs! Atbildēšu - katram no mums, kādam vairāk, kādam mazāk, bet ir kredītmaksājumi un paradi. Kuri negaida, kuri ir jāmaksā. Tieši tas bija dzinulis visam tam, kāpēc akli cerējām, ka tomēr būs labi...diemžēl tā nenotika.. bet... Ļoti ceru, ka visiem, kas piedalījās šajā pasākumā, viss izdosies, viss nokārtosies!

Kā sacīt – kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Šoreiz mums nepaveicās, bet, es ceru, ka neviens no mums nav nolaidis rokas, un mēģina atrast darbu, lai kurā pasaules malā būtu. Vismaz par sevi es to droši zinu...

P.S. kāds draugs man teica />kā sprīdītis pasaulē laimi meklēt... Oponēšu /> nē, ne laimi, bet gan naudu rakt, lai reiz atgrieztos mājās un būtu nodrošinājis sev labāku nākotni... Diemžēl Latvijā es to šobrīd nevaru izdarīt...

Vēlreiz Paldies visiem, kas materiāli palīdzēja tikt prom no tās elles..

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

22.11.2017
Ienākt apollo.lv