Bedres un sapņu katarse jeb Klāras sakari

Apollo
0 komentāru

Dailes jauniestudējums «Klāras sakari», kura reklāmas foto redzama Klāra ar perfekti meikapotu seju un uzšķērstu vēdera dobumu, ir simbolisks mūsdienu pasaules glazūrotās ārienes un naturālistisko «iekšu» pretstatījums.

Vācu dramaturģes Deas Loeres (viena no spēcīgākajām mūsdienu Eiropas autorēm) vārdi un doma, lietuviešu «skarbā un skaļā» režisora Gintera Varna vīzija. Jā, lugā skartā tematika mums, latviešiem, ir tikpat aktuāla kā citiem (kopš 2000. gada «Klāras sakari» iestudēti 12 Eiropas un Āzijas valstīs). Jā, arī mēs nojaušam, ka sabiedrība savā attīstībā sasniegusi posmu, kad vai nu jāpāriet uz nākamo dialektiskās spirāles loku, vai jākrīt tieši vircas bedrē un pirms noslīkšanas jāpamāj ar baltu lakatiņu…

Naudas taisītāju, reklāmsabiedrību un bezvērtīgu preču ražotāju cinisms pret «mazo cilvēku»; demogrāfiskā krīze — sabiedrības neglābjamā novecošana un bērnu noliegums; morāles kritēriju maiņa — grupveida sekss un viendzimuma attiecības kā ikdienišķa parādība agrākā nolieguma vietā; farmācijas nesodāmā visvarenība; indivīda bezmērķīga mētāšanās pa dzīvi īstās jēgas meklējumos, totālā vientulība, ģimeniska atsvešinātība; cilvēcība, kas transformējusies agonizējošā cinismā — šajā lugā/izrādē netrūkst nekā. Drīzāk pat par daudz. Uz skatuves ir daudz miesas un asiņu, taču pati izrāde šķiet it kā bezmiesīga, liekot ilgi analizēt, vai nupat esi saskāries ar reālu sociālu drosmi vai autores veikli uztaustītu un apspēlētu konjunktūras tēmu loku, plakātisku lozungu deklarāciju vizuālā formā? Skatoties brīžam pavīd doma, ka režisors, visiem spēkiem turoties pie vācu brehtiski freidiskās pašanalīzes, nevis sniedz mums stāstu un «informāciju pārdomām», bet gan cenšas uzģērbt savas dzīves patiesības krekliņu visai skatītāju zālei.

Fundamentāls iestudējuma stūrakmens (taču ne novitāte) ir scenogrāfa Ginta Gabrāna spoguļtelpa — spoguļsiena, kurā gandrīz nepārtraukti projicējas dažādu reklāmas klipu fragmentu kolāža (videomākslinieks Pēteris Ķimelis), ironiski atgādinot par lietām, bez kurām mēs itin labi varētu, taču reklāmu iespaidā nespējam iztikt. Vienlaikus spoguļos dublējas uz skatuves notiekošais, piešķirot tam pavisam citu dziļumu/asumu un radot alternatīvu pasauli. Lieliska ir varoņu būtības un tērpu «saspēle» — no Rēzijas Kalniņas atveidotās dumpīgās, bet pret dzīves būrīša restēm aplauzušās Klāras pelēcības līdz tīniski nošņurkušajam, pagļēvajam draudziņam Tomasam (Intars Rešetins/Lauris Dzelzītis); no Esmeraldas Ermales Irēnes neizteiksmīgā pareizuma un nedrošās romantikas līdz Akvelīnas Līvmanes Elizabetes ekstravagantajam majestātiskumam; no Ģirta Ķestera, banku aptīrītāja Gotfrīda, sterili izkastrētā uzvalciņa līdz melnajai ādiniecei brīdī, kad viņš uzdrošinājies «apēst ienaidnieka sirdi». Tomēr pelēki melnā īpatsvars izrādes koloristikā ir pārlieku nomācošs — kā pieckārt kopēta, līdz beidzamajam nospēlēta bezkontrastu melnbaltā kinolente… Globālo vientulību, depresiju varētu izteikt arī citās krāsās.

Aktieru darbs. Zināms paradokss — sen vienā izrādē vienkopus nav skatīts tāds aktierisko izpausmes stilu mikslis — katrs par sevi un Dievs (režisors) par visiem?! Bet varbūt — ārpus…?! Labs ir Ģirta Ķestera, Akvelīnas Līvmanes un Esmeraldas Ermales veikums; Jura Žagara doktors Georgs biežāk tīksminās bezkaislīgā paštēlā; gandrīz diametrāli atšķirīgus Tomasus atklāj Lauris Dzelzītis un Intars Rešetins — cik viens puicisks, dzīves nobijies un bailēs ņaudošs, tik otrs skarbi ironisks, vīrišķīgi no dzīves «pa purnu» dabūjis. Alda Siliņa atveidotais filozofiskais, «uz iekšu smaidošais» Bezvārda Ķīnietis liek minēt, vai Siliņš netiek pārāk bieži izmantots tamlīdzīgām «labilām» lomām. Toties Klāru vērtēt grūti — viņa ir tik hameleoniski mainīga, ka Rēzija Kalniņa šo trīs stundu laikā pārtop vairākkārt: naivi sapņaina meitenīte — dumpiniece ar ilūzijām — sīksta kaķene, kas ar zobiem un nagiem cīnās par izdzīvošanu — dzīves salauzta, pievilta un pamesta sieviete… Lielisks aktierdarbs, varbūt vienīgi «mazās meitiņas» intonāciju pārliekā klātbūtne brīžam rada trafaretu iespaidu.

Rezumējot — šī ir smaga, pārdomas raisoša izrāde, pēc kuras noskatīšanās gribas ilgi purināties kā slapjam sunim, lai beidzot saprastu savu pašsajūtu, līdz vienā brīdī sajūties laimīgi atvieglots — paldies Dievam, salīdzinot ar tikko redzēto «dzīves kloāku», es elpoju, baudu sauli un zaļojošos kokus; es dzīvoju!

Otrs jaunums skatāms neatkarīgajā teātrī «Skatuve». Annas Eižvertiņas iestudētie Edmona Rostāna barokālie «Romantiķi» ir izrāde no žanru paletes otra (vieglā) gala. Muzikāli komiska, viegla kā uzputots jogurts, stila komēdija ar atbilstošiem krāšņiem tērpiem (Kristiāna Dimitere) un spēles laukumu (Ivars Noviks to iekārtojis asprātīgi, taču ļoti nosacīti), kā arī stila mūziku LMA studentu seksteta izpildījumā. Sižets? Ir divi jaunieši, kuri mīlas un dabonas, ir divi viltīgi papuči, kuri draudzīgās ilgās pēc īpašumu un ģimeņu apvienošanas palīdz tiem dabūties, ir uzņēmīgs vīriņš, kura bizness ir no(ap)laupīšana atbilstoši klienta vēlmēm. Protams, viss vērpjas, aužas un piņķerējas mīlestības dēļ. Saturs uz Nobela prēmiju nepretendē, taču Elzas Stērstes tulkotie teksti gan ir īsts baudījums ausīm, tāpat kā šīs baroka trupas aktieru darbs — baudījums acīm. Fascinējoši viegli, atsperīgi un draiski atdevīgi rotaļājas abi tētuki–komedianti Jānis Reinis un Dainis Sumišķis; Valda Lūriņa laupītājs ir tik vīrišķīgi seksīgs, ka testosterons no skatuves plūstin plūst zālē, bet abi jaunie — Egila Melbārža Persinē un šīgada Kultūras akadēmijas beidzējas Lienes Gāliņas (šo vārdu der iegaumēt!) Silvete — virpuļo baudīgā pārpratumu situāciju pingpongā, pārliecinoši apliecinot sevi arī kā barokālu dziesmiņu izpildītājus un, par spīti 21. gadsimtam aiz loga un askētiskajām dekorācijām, uzburot skatītāju prātos vīziju — tīkams vakariņš kāda dižcilša namā ar trīsdaļīgu dziesmudeju spēli vasaras dārzā…

Bedres un sapņu katarse jeb Klāras sakari

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

24.10.2017
Ienākt apollo.lv