Bēgle: Latvija nav valsts, kur var dzīvot no pabalstiem

Apollo

No Eiropas Savienības (ES) īstenotās patvērumu meklētāju pārvietošanas programmas Latvijā patlaban palikuši pieci cilvēki - viena trīs cilvēku ģimene un divi patstāvīgi patvēruma meklētāji, no kuriem viens jau tuvākajā laikā plāno valsti pamest, intervijā LNT raidījumam «900 sekundes» atklāja biedrības «Patvērums «Drošā māja»» vadītāja Sandra Zalcmane. Viņa gan noliedza, ka patvēruma meklētāji, kuri piekrīt pārvietošanai uz Latviju, jau sākotnēji šo zemi izvēlas tikai kā tranzītvalsti. Lielākā problēma esot tajā, ka cilvēki, kuri tiek atvesti uz Latviju, ļoti maz zina par šo valsti, un viņiem dotie trīs mēneši nav pietiekams laiks, lai sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Taču ir cilvēki, kuri Latviju kā patvērumu izvēlas mērķtiecīgi, par apstākļiem nesūdzas un šeit arī paliek uz dzīvi starp mums. Tāda ir arīdzan «Apollo» uzrunātā Alima (vārds ir mainīts) no Kirgizstānas, kura Latvijā kopā ar diviem bērniem mīt jau piekto gadu un prom braukt netaisās. 

Bēgle: Latvija nav valsts, kur var dzīvot no pabalstiem

Foto: AFP/Scanpix

Jāatzīst, ka saruna ar Alimu nebūt nevedas viegli un raiti, atbildes uz jautājumiem jāvelk ārā teju kā ar knīpstangām. Bērnu dēļ atklāt savu īsto vārdu viņa nevēlas, fotografēties ne tik, taču palēnām Alima atveras, bet uz sarunas beigām pat ik pa laikam skanīgi iesmejas, jo, šķiet, saprot, ka mans nodoms ne tuvu nav izvilināt sāpīgu atmiņu stāstus, ar kuriem «izklaidēt» lasītājus, vai tiesāt, ka ar mani nesarunājas latviski. Mūsu sarunas mērķis drīzāk ir censties saprast, kā tas ir – veidot dzīvi no nulles pilnīgi svešā vietā, jo mājās atgriezties vairs nav droši. Noskaidrot, cik atvērti mēs kā sabiedrība esam atšķirīgajam no mums, paskatīties uz sevi no malas ar citu acīm, jā, varbūt viegli uzmīt kādam uz varžacīm, bet, iespējams, atklāt arī ko jaunu citam par citu. 

Jābrauc uz turieni, kur bērniem būs labāk

Latvijā Alima 2012.gada sākumā ieradās no Kazahstānas, uz kurieni pēc valdības apvērsuma 2010.gadā viņa kopā ar vīru un diviem bērniem aizbēga no Kirgizstānas:

«Pēc revolūcijas mainījās dzīves apstākļi un kļuva nedroši, sākās vajāšana, tāpēc daudzi no turienes devās prom. Pārsvarā izglītotais sabiedrības slānis un ģimenes ar bērniem. Palika veci cilvēki un tie, kuru bērni vēl bija pārāk mazi, lai mērotu tālu ceļu.»

Vaicāta, kamdēļ izvēle kritusi tieši par labu Latvijai, Alima atklāj, ka «pie vainas» ir ģimenes paziņas, kuri uz šejieni gluži tāda paša iemesla dēļ atbēga divus gadus ātrāk. «Šeit bija labvēlīgi apstākļi iebraukšanai, proti, nekustamā īpašuma iegāde un iespēja iegūt uzturēšanās atļauju. Turklāt man bija iespēja šeit strādāt (Alima ir grāmatvede – red.), kas bija ļoti svarīgs faktors. Ģimenes drošības dēļ Kirgizstānā atgriezties mēs negribējām, tāpēc vērsāmies šeit, lai saņemtu bēgļa statusu, kuru mums arī piešķīra.»

Alima gan atzīst, ka līdz tam par Latviju zinājuši diezgan maz. Kad skolā vēl Padomju Savienības laikā bijis jāmācās par visām republikām, par Baltiju esot radies iespaids, ka tā atšķiras no citām vietām, jo atrodas tuvāk Eiropai. Un Alimas ģimene gribējusi doties tieši uz Eiropu, jo prioritāte ir bērnu izglītība, kas Eiropā, viņasprāt, ir labākā kvalitātē nekā, piemēram, Kazahstānā vai Krievijā. «Ar vīru runājām, ka, ja reiz mums ir jāaizbrauc, tad jādodas uz turieni, kur bērniem būs labāk.»

Vecākais bērns šobrīd mācās ceturtajā klasē, bet jaunākais septembrī ies pirmajā klasē. «Bērni mācās krievu skolā. Mums ļoti paveicās, ka šeit bija labi paziņas, kuri ieteica iesākumā bērnus sūtīt krievu skolā. Es vispār uzskatu, ka bērniem ir jāmācās tajā valodā, kādā sazinās attiecīgajā valstī, taču mums paskaidroja, ka pamatzināšanas iegūt svešvalodā būs daudz grūtāk nekā dzimtajā valodā. (Ikdienā ģimenē sarunājas krievu valodā, jo gan Kazahstānā, gan Kirgizstānā tā ir otrā valsts valoda – red.) Tiesa, man bija nedaudz nepareiza izpratne par krievvalodīgo skolu. Es biju iedomājusies, ka tur visas mācības notiek krievu valodā, taču realitātē tā vis nav. Daļa priekšmetu ir jāapgūst latviešu valodā, turklāt ar katru gadu šo priekšmetu skaits palielinās.»

Arī pati Alima mācās latviešu valodu, bet saka, ka «tas galīgi nav veiksmes stāsts». Valoda esot ļoti sarežģīta. Zināmu summu ģimenes budžeta viņi ir spiesti veltīt papildu valodas apmācībām bērniem, jo vecākais bērns citādāk nevar izpildīt mājas darbus tajos priekšmetos, kurus pasniedz tikai latviešu valodā. Piemēram, matemātika tiek mācīta bilingvāli – viena stunda ir latviešu valodā, otra krievu valodā. «Mēs elementāri reizēm nevaram iztulkot uzdevumus!»

Iesākumā Alimas ģimenei ieteica apmeklēt bezmaksas kursus, taču pirmie kursi, kuros iestājušies, bijuši vairāk paredzēti vietējiem iedzīvotājiem, kuriem pirmā valoda nav latviešu valoda. «Man bija grūti viņus panākt, jo ar latviešu valodu līdz tam nekad nebiju saskārusies,» atceras Alima. Pēc tam ģimenei ieteikta valodu apmācības programma, kas paredzēta speciāli trešo valstu pilsoņiem. Tajā bijuši cilvēki no Uzbekistānas, Ukrainas, Kazahstānas, Turcijas. Taču arī ar šiem kursiem nebijis pietiekami, lai varētu iemācīties pilnvērtīgi sarunāties ikdienā nepieciešamajā līmenī.

«Es nonācu pie secinājuma, ka tomēr ir nepieciešams privātskolotājs, jo ir svarīgi, ka pasniedzējs var arī tev saprotamā valodā izskaidrot visus valodas smalkumus. Mums mēģināja iegalvot, ka trīs mēnešu laikā valodu ir iespējams iemācīties, taču tā vis nav.»

«No sākuma man likās, ka cilvēki ir neaudzināti»

Līdzīgi kā Latvijā nespēj iedzīvoties lielākā daļa no ES īstenotās patvērumu meklētāju pārvietošanas programmas dalībniekiem, par savām jaunajām mājām dēvēt Latviju neizdevās arīdzan Alimas vīram. Viņš devās atpakaļ uz Kazahstānu, kur viņam ir arī labs darbs. «It kā nebija kādu ļoti konkrētu grūtību, ar kurām viņš nevarētu tikt galā, taču viņš ātri vien saprata, ka šī nav viņa vieta. Ne tas ēdiens, ne tie cilvēki.

Kad atbraucām 2012.gada sākumā, cilvēku ar tādu ārieni kā mums šeit bija ļoti maz. Kad gājām uz veikalu vai staigāt pa parku, uz mums rādīja ar pirkstiem un sauca par ķīniešiem. Kazahstāna ir diezgan daudznacionāla valsts, tāpēc esam pieraduši pie dažādas izcelsmes cilvēkiem un īpašu uzmanību tam nepievēršam.»

Alima gan tikai pēcāk sapratusi, kāpēc cilvēki nekautrējas tik skaļi izteikt piezīmes: «Cilvēki domā, ka mēs neko nesaprotam, viņi nezina, ka runājam krieviski. Piemēram, situācijas, kad mēs sēžam kafejnīcā un ēdam, bet pie blakus galdiņa skaļi komentē mūs, ir ne retums. Nē, mums nav izteikuši rupjības vai ļoti aizvainojošas replikas kā, piemēram, tas mēdz notikt Krievijā. Mēs ar bērniem apradām ar šo uzmanību, taču vīrs nē. No sākuma gan man likās, ka cilvēki ir neaudzināti.»

Bērniem skolā situācija esot vieglāka, jo tur mācās bērni no Armēnijas, Āzijas, daudz tatāru, tāpēc uz viņiem neskatās kā uz «svešajiem». «Ja mēs ietu «īstā» latviešu skolā, tad gan viņiem būtu grūtāk.

Mēs dzīvojam blakus latviešu skolai, un katru reizi, kad ejam garām, kāds kaut ko pasaka. Bukņī cits citu, lai paskatās uz mums, rāda ar pirkstiem. Man likās, ka Latvija ir mūsdienīga valsts, taču arvien mēdz būt dažādi pārsteigumi.»

Vaicāta par nākotnes plāniem, jo ģimene tomēr dzīvo šķirti divās dažādās valstīs, Alima atbild, ka šobrīd galvenais nudien esot bērni un viņu drošība. «Protams, ka šeit viņiem varētu būt grūtības atrast darbu. Mēs domājam, ka, visticamāk, paliksim, kamēr vecākais bērns pabeigs devīto klasi. Es zinu, ka daudzi vecākajās klasēs grib pāriet uz latviešu skolu, lai pēc tam varētu stāties universitātē. Ja kāds no maniem bērniem izlemtu stāties, piemēram, Stradiņos, tad mēs paliktu.»

«Pakaļ nekādus labumus te neviens nemetīs»

Procedūra, lai saņemtu bēgļa statusu, bijusi salīdzinoši viegla: «Protams, ka bija jāsavāc daudz dokumentu, taču nepieciešamo informāciju varēja atrast internetā. Viss kopumā aizņēma aptuveni gadu. Jā, tas bija nervozs laiks, taču viss noritēja bez starpgadījumiem.

Salīdzinājumā, piemēram, ar mūsu valsts iestādēm, Latvijā viss ir ļoti saprotams. Saprotams, taču notiek lēni.»

Pats galvenais cilvēkam, kurš meklē patvērumu, ir informācija. Latvijā ar to četrus, piecus gadus atpakaļ bijis sarežģīti. «Man tiešām paveicās, ka bija paziņas ar bērniem, kuri te jau dzīvoja un visu zināja. Ieteica ārstus, piemēram, vai pastāstīja, kā pierakstīt bērnu bērnudārzā. Citādāk būtu grūti. Ja citās valstīs nepieciešamo informāciju var atrast forumos - pie kāda ārsta iet un kādā veidā pierakstīties -, tad Latvijā ar to tolaik bijusi problēma Turklāt ne vienmēr informācija bijusi pieejama krievu valodā. Labi, ka pēdējā laikā tas ir mainījies uz labo pusi.»

Alima uzskata, ka Rīga ir ļoti laba vieta ģimenēm ar bērniem: «Nav daudz cilvēku, ir salīdzinoši droši un tīrs. Vienas dienas laikā visu var paspēt izdarīt, nav tālu jābraukā. Taču tas atkal viss ir atkarīgs no cilvēka.

Mums ir kaimiņi no Krimas – dzīvo šeit trešo gadu, un viņiem te nepatīk, nevar iedzīvoties, tāpēc domā par došanos uz kādu citu Eiropas valsti. Viņiem šķiet, ka sistēma ir tāda, lai šeit paliktu pēc iespējas mazāk cilvēku. Es īsti piekrist nevaru. Protams, ka šeit nav viegli, bet tā, ka būtu ļoti grūti – arī nevar teikt. Pakaļ nekādus labumus te neviens nemetīs, uz paplātes klāt nepienesīs. Ir jāpieliek pūles un jādara pašam. Latvija nav tā valsts, kur var dzīvot no pabalstiem. Tas ir viennozīmīgi.

Man ļoti daudzi paziņas, piemēram, ir aizbraukuši uz Beļģiju, Norvēģiju un Somiju. Viņiem kā bēgļiem ar statusu piešķirti dzīvokļi, pabalsti, apmaksā medicīniskos pakalpojumus, valodu kursus. Šeit, protams, arī kaut kas ir, bet ne tādā līmenī.»

Kad bilstu, ka pārāk labvēlīgi apstākļi bēgļu uzņemšanai un viņu dzīves nokārtošana no A līdz Z varētu būt risks integrācijai un nemotivētu cilvēkus meklēt iespējas iedzīvoties pašiem, bet gaidīt, ka viss notiks pats no sevis, jo viņiem taču pienākas, Alima nosaka, ka Latvija tad nav īstā vieta.

«Ja cilvēkam nav vēlmes darīt pašam, bet gaidīt, ka viņam visu iedos, tad te tas neies cauri. Es esmu pieradusi, ka varu paļauties tikai pati uz sevi. Ko nopelnu, to arī apēdu. Tāpēc arī nemeklēju valsti, kur varētu dzīvot tikai no pabalstiem.»

Latvijā augstu vērtē cilvēka «Es»

Latvijas sabiedrībā esot jūtams duālisms, arī aizvainojums. «Es par to gan nebrīnos, pie mums bija līdzīgi. No sākuma cilvēki ir ļoti piesardzīgi, ne uzreiz tev atveras. Nenāks iepazīties vai aicināt ciemos, taču man tas šķiet pat labi, jo tad, kad cilvēki tevi iepazīst, novērtē un pieņem savā lokā, tad tas ir ļoti patiesi, tad tā ir īsta draudzība.»

Īpaši Alimai patīkot mūsu sabiedrības psiholoģija, ka pirmajā plānā tiek noliktas katra indivīda intereses, bet sabiedrība – pēc tam: «Mums ir pilnīgi otrādāk. Cilvēkam ir ļoti daudz pienākumu, ļoti daudz nerakstītu likumu, kuri jāievēro. Šeit tā nav.

Latvijā augstu vērtē cilvēka «Es», var pateikt, ka es kaut ko negribu, ka man kaut kas nepatīk. Man šķiet, ka cilvēki šeit psiholoģiski ir veselāki. Jūs nedarāt lietas tikai tāpēc, ka esat spiesti.»

Tiesa, reiz, kad uz brauktuves satiksmes pašā viducī saplīsusi automašīna, Alima par mūsu (ne)reakciju bijusi ļoti izbrīnīta: «Pie mums, ja uz ielas apstājas automašīna, visi lec ārā un metas jautāt, kas ir noticis, kāpēc stāvu. Bet te es vienkārši stāvēju viena pati ielas vidū! Neviens nenervozēja, nesignalizēja, bet arī neapstājās, nepienāca klāt un nepajautāja, vai man gadījumā nav nepieciešama palīdzība. Tas gan mani pārsteidza. Bet vispār kustība uz ceļiem man šeit liekas viena no labākajām pasaulē. Visi brauc saskaņā ar noteikumiem, palaiž. Pie mums tik mierīgi nepabrauksi.»

Arī ar bērnu ratiņiem viņa reiz iestrēgusi lielveikala durvīs un neviens neesot palīdzējis tikt galā. Pēc tam gan Alimai paskaidrots, ka vajadzēja paprasīt, lai palīdz – tad arī palīdzētu. Taču Alima vienalga uzskata, ka Latvijā nav tik briesmīgi, kā raksta, piemēram, medijos. 

«Ja runājam par bijušās Padomju Savienības bloka valstīm, tad šeit, manuprāt, integrācijas ziņā ir vairāk plusu nekā citur. Arī kultūras vērtības ir līdzīgas. Latvijā ir kvalitatīva dzīve. Protams, ja padzīvo kur citur, tad atkal salīdzini jau citādāk. Taču šeit nebūt nav sliktākā vieta!

Valoda gan jums ir ļoti grūta, un trīs mēnešos neko neiemācīsies (smejas). Tiesa, dižus pārmetumus par to, ka runāju krieviski, nevis latviski, neesmu saņēmusi. Te gan laikam pie vainas atkal ir mūsu āriene – uzreiz ir skaidrs, ka neesam vietējie. Vairākas reizes pat ir uzlielījuši, ka esam malači, ka vismaz cenšamies, jo esot cilvēki, kuri te dzīvo visu mūžu, bet latviski nerunā un nemaz negrib. Šeit man jau atkal ir jāsaka – viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Ja grib, tad atradīs iespēju.»

Uzziņai: trešo valstu pilsoņi jeb personas, kuras Latvijā ieradušās no ārpus Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm vai Šveices Konfederācijas, praktisku un noderīgu informāciju par dzīvi Latvijā un tiem pieejamo bezmaksas atbalstu var iegūt www.integration.lv

Informācija par bēgļu integrācijas tematiku pieejama www.beglis.lv.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.07.2017
Ienākt apollo.lv