Bērna emocionālā audzināšana I

Apollo
0 komentāru

Koks izaug tik stiprs, cik stipras ir tā saknes. Māja ir tik stabila, cik pārdomāts un drošs ir tās projekts un ieliktie pamati. Ar cilvēku ir līdzīgi — jau no mirkļa, kad domājam par bērniņa nākšanu pasaulē, viņa pirmajām dzīvības dienām, aprūpes personu mīlestība, rūpes, iejūtība, pieejamība, kā arī spējas mācīt un disciplinēt nosaka bērna dzīves kvalitāti un attīstības virzību. Tā, protams, ir liela atbildība, bet «profesionālu vecāku» loma nevienam netiek dota gatavā veidā. Tomēr ikviens var būt pietiekami labs vecāks, ja viņam ir nepieciešamās zināšanas un vēlme reaģēt uz bērna uzvedību tā, lai attīstītu mazā spējas.

Kas nodarbina mazu bērnu vecākus

Daudziem pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem laika pavadīšana kopā ar savu mazo atvasi atgādina vāveres likteni, kas bez gala turpina kult savu emociju virpuli. Mazi bērni mēdz būt priecīgi un sarūgtināti, apburoši un izaicinoši — un tas viss notiek mulsinoši kaleidoskopiskā ātrumā no rīta līdz vakaram. Ir grūti noticēt, ka mazais eņģelītis, kas guļ saldā miegā, nupat vēl bijis līdzīgs nevaldāmam, skaļam dēmonam.

Vecāki par šādu viņa izturēšanos var justies sajūsmināti, uztraukti, samulsuši vai pat nikni. Bērna dusmu lēkmes spēj izraisīt vecākos pamatotas bailes, un viņiem rodas daudz jautājumu, piemēram, vai vecākiem ir tiesības izrādīt dusmas, ko darīt, kad dusmojas bērns? Vai mums kā vecākiem vienmēr jāizrāda viņam savas rūpes? Kā disciplinēt un ierobežot mazos bez ķildām? Vai vecāku kategoriskās prasības nevar salauzt viņu lolojuma personību?

Kā saglabāt iespēju būt labiem vecākiem un iemācīt mazo cilvēciņu kļūt laimīgam? Mēģinājums rast atbildes šajā jautājumu gūzmā var izrādīties pietiekami sarežģīts. Ekspertu — ārstu, speciālistu, vecvecāku, draugu — viedokļi bieži vien ir pretrunīgi. Kāds saka: ņemiet bērnu rokās ikreiz, kad viņš raud, kamēr cits: ļaujiet paraudāt, citādi izlutināsit.

Daži iesaka vecākiem neļaut bērnam zīst īkšķi, citi mēģinājumus ierobežot šo bērna paradumu saista ar viņa iespējamo kļūšanu par neirotiķi. Ļoti svarīgi ir arī jautājumi par disciplīnu. Vecaistēvs saka: kad es augu, pēriens avansā bija gandrīz vai lutināšana, labs pēriens vēl nevienam pāri nav nodarījis. Tomēr mūsdienu speciālisti disciplīnas jautājumos pērienu kā audzināšanas metodi noteikti neatzīst, tā vietā iesakot vecākiem necensties pievērst pārāk lielu uzmanību bērna sliktajai uzvedībai, drīzāk akcentēt un apbalvot vēlamo uzvedību. Izvēle nav vienkārša, jo vectēva padomi nedaudz atgādina bērna ļaunprātīgu izmantošanu, turpretī pretējā metode līdzinās viņa rīcības nesodāmībai vispār.

Šīs pretrunas rodas tāpēc, ka ar katru nākamo paaudzi mainās attieksme pret mūsu pēcnācēju audzināšanu, mainās arī idejas un principi, kā to darīt visefektīvāk.

Vecāku un bērnu mijiedarbība

Bērnu audzināšanā nav vienas konkrētas formulas vai precīzu noteikumu kodeksa, kas vienlīdz labi derētu visiem vecākiem un ikvienam bērnam. Nav divu līdzīgu bērnu, un pat jaundzimušajiem jau skaidri saskatāmas temperamenta atšķirības. Mazie jūtami atšķiras aktivitātes, uzbudināmības, kautrīguma un dusmu izpausmēs, ļoti dažāda var būt arī viņu atsaucība uz mūsu prasību piekāpties un paklausīt.

Tas nozīmē, ka katram bērnam ir tikai viņam raksturīgs uzvedības stils. Vecākiem skaidri jāapzinās, kas tieši padara viņa lolojumu īpašu, un jānoskaidro visefektīvākais savstarpējo attiecību veids.

Bērnu attīstību nosaka iedzimto faktoru un vides sarežģīta mijiedarbība. Arī tad, ja mazulim ir iedzimti traucējumi, attiecības ar vecākiem var ietekmēt viņa attīstību un izturību. Bērns jūtas drošāks, ja vecāki attiecībās ar viņu ir iejūtīgāki, saprotošāki un pretimnākošāki, izrādot vajadzīgo uzmanību, kad cilvēciņš to visvairāk gaida. Ikvienam zīdainītim jau kopš dzimšanas ir iedzimta bioloģiski pamatota vēlme meklēt un atrast attiecību tuvību ar māti, tēvu vai citu aprūpētāju. Šis viņa mērķis sajust reālu, fizisku drošību ir pamats stabilai piesaistei jeb labai vecāku un bērna mijiedarbībai. Drošā piesaiste (bērna pieķeršanās vecākie) ietekmē viņa attīstību, attieksmi pašam pret sevi, citiem un pasauli.

Agrīnās attiecības ar galveno aprūpētāju (parasti māti) bieži kļūst par modeli, pēc kura veidojam savas attiecības vēlāk dzīvē, īpaši ar saviem bērniem. Vecāku uzdevums ir pēc iespējas izprast savu audzināmo vajadzības un atbilstīgi uz tām reaģēt, tad mazie spēj izaugt neatkarīgi un patstāvīgi. Spēja uztvert savas un citu cilvēku emocijas, prast pārvarēt grūtas dzīves situācijas, just līdzi citiem, apvaldīt impulsivitāti un dusmas, pārvarēt bailes un depresiju saistās ar cilvēka emocionālo inteliģenci. Lai vecāki to spētu iemācīt bērnam, viņiem pašiem jāpārvalda sava emocionālā pasaule, taču tas nereti ir ļoti grūti, jo, iespējams, viņu ģimenēs jūtu uzrunāšana bijusi sveša vai pat «tabu» tēma.

Bieži pamatā sliktām attiecībām ģimenēs ir vecāku konservatīvie un nelokāmie priekšstati par dažādiem ar audzināšanu saistītiem jautājumiem. Piemēram, kļūdīgi un vienpusīgi interpretējot bērna uzvedību, tendence redzēt negatīvo var izraisīt augošajā cilvēkā agresiju vai gluži otrādi — pasivitāti un atturību. Tātad vecāku īpašības un pieredze ietekmē bērna emocionālo attīstību kopumā. Ja viņus atbalsta draugi, citi tuvi cilvēki, kā arī, ja vecākiem ir pieejama nepieciešamā informācija, speciālistu palīdzība bērna audzināšanā, viņi kļūst iejūtīgāki, gādīgāki un sirsnīgāki. Sociālais atbalsts palīdz vecākiem pārvarēt stresu un tādējādi uzlabo viņu attiecības ar bērniem.

Dažas īpašas mūsdienu problēmas,  kas apgrūtina bērnu emocionālo audzināšanu

Pirmsskolas vecuma bērni īpaši sāpīgi pārdzīvo atšķirtību no vecākiem, tāpēc viņu personības attīstību spēcīgi, pat traumējoši ietekmē fakts, ja vismīļākie cilvēki — māte un tēvs — šķiras un sliktākā gadījumā pat izmanto viņus kā līdzekļus savu attiecību risināšanai. Bērnam ir grūti samierināties ar vecāku apciemojumiem vai jaunām «mātēm», «tēviem» un jauniem ģimenes locekļiem. Kas pieaugušam cilvēkam šķiet pašsaprotams, mazajam var būt biedējošs un emocionāli sāpīgs.
Apmēram 75% bērnu lielāko dienas daļu pavada bērnudārzā vai auklītes aprūpē. Šīs viņu pieredzes rezultāti ir būtiski atkarīgi no bērnudārza personāla un auklīšu kompetences un zināšanām, no tā, kā šie cilvēki bērniņus sagaida, pavada, ko viņiem stāsta vecāku prombūtnes laikā. Savukārt mātes nereti slikti pārdzīvo šo atšķirtībā pavadīto laiku, uztraucoties par sava mazā izjūtām. Prasības darbā, pienākumi mājās un problēmas ar lolojuma audzināšanu padara viņas nervozas un nomāktas, kas savukārt ietekmē bērna emocionālo stāvokli.

Viena no būtiskajām problēmām pie mums ir tā, ka daudzi bērni Latvijā cieš no vecāku vardarbības, kam iemesls bieži vien ir šo pieaugušo cilvēku nespēja savaldīt dusmas vai arī vienkārši emocionālā neizglītotība. Visbiežāk tādi «audzinātāji» paši ir piedzīvojuši vardarbību no saviem vecākiem, tādēļ nav radusies iespēja iemācīties emocionāli pozitīvi audzināt savus pēcnācējus. Ir ļoti svarīgi, ka bērni uzaug ģimenēs, kur viņi ir mīlēti un kur vienlaikus ir noteiktas zināmas robežas un izvirzīti noteikumi.
Tātad pašu bērnība, psiholoģiskās traumas un zaudējumi var radīt nopietnas grūtības bērnu audzināšanā. Veids, kā pret mums izturējušies vecāki, var tieši ietekmēt mūsu attiecības ar saviem bērniem.

Būdami pieauguši, vienmēr saglabājam dziļas, dažkārt pat neapzinātas atmiņas par pagātni. Tās var būt gan siltas, pilnas ar fizisku labsajūtu, vispārīgu pasargātību un aprūpētību, gan saistīties ar atstumtību, ignorēšanu un nepatīkamu kritiku. Topošajiem vecākiem jābūt spējīgiem kritiski izvērtēt savu augšanas un nobriešanas laiku, pirms paši sāk veidot un kontrolēt savu «vecāka» uzvedības stilu. Tāpēc būtiskas ir spējas novērot, analizēt savu garīgo pasauli, dzīves pieredzi un piedzīvoto. Tad paveras lielākas iespējas izprast augošā bērniņa jūtas un vēlmes, tas palīdz izskaidrot un saprast viņa uzvedību un atbilstīgi reaģēt uz to.

Kritiskās spējas pirmajos sešos dzīves gados

Katram vecākam būtu jāzina, ka bērna attīstību iespējams iedalīt vairākās stadijās, kam jānoris stingri noteiktā secībā. Mazulis nespēj veidot vārdus, pirms nav iemācījies skaņas; viņš sāks staigāt tikai pēc tam, kad būs iemācījies sēdēt un stāvēt. Vecākiem jāzina, ka arī emocionālajā un sociālajā attīstībā pastāv stadijas, kuras jāizdzīvo, pirms attīstās empātija (spēja izjust citu cilvēku). Izlaižot kādu vai fiksējoties kādā no tām, katru nākamo stadiju sasniegt kļūst aizvien grūtāk.

Piemēram, ja bērnam ir negatīvs priekšstats par savu ķermeni, viņš nemāk to kontrolēt, just savu spēku, augošajam cilvēciņam būs grūti attīstīt pašcieņu arī citās jomās. Ja bērnam ir saskarsmes grūtības un šķiet, ka viņu neviens nevēlas klausīties, tad būs grūti iemācīties sabiedriskumu un empātiju — ieklausīties citos. Varam secināt — ja kāda no spējām augošajam bērnam kādu iemeslu dēļ veidojas nepilnīgi, tad turpmākā attīstība visdrīzāk būs ierobežota.

 

Bērna emocionālā audzināšana I

Foto: AFI/Gatis Dieziņš

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Receptes

Vairāk

eKlase

Apollo E-veikali

27

2014. gada 27. novembris

Vārda dienas

Lauris, NorbertsLaurijs, Nords, Vinifreda, Vinifreds, Vinija, Vinnija, Vinolds

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Apmācies
Rīga pašreiz 0 ℃
Apmācies

Vējš: 3 m/s

Saule lec: 08:29
Saule riet: 15:53
Dienas ilgums: 7:24

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

27.11.2014
Ienākt apollo.lv